vairāk par apdegumiem. Puiša kreisā sejas puse ir nošļukusi tā, it kā visi muskuļi būtu atmiruši. Plakstiņš nokarājas, gandrīz aizsedzot aci. Viņa mute ir dīvaini greizi sašķiebusies uz leju. — Pīta… — es iesāku. Un tajā brīdī sajūtu spazmas rokā.
Ķimikālijas, kas rada miglu, nav tikai dedzinošas — tās iedarbojas uz mūsu nerviem. Mani sagrābj pilnīgi jaunas bailes, un es rauju Pītu uz priekšu tā, ka viņš atkal paklūp. Kad izdodas uzdabūt viņu kājās, manas rokas jau raustās it kā pašas no sevis. Migla ir mūs panākusi, un galvenā masa ir mazāk nekā metra attālumā. Ar Pītas kājām kaut kas nav tā, kā vajag. Viņš mēģina paiet, bet kājas kustas rausteklīgi — kā lellei.
Jūtu, ka viņš paraujas uz priekšu, un attopos, ka Finiks ir atgriezies pēc mums un velk Pītu aiz sevis. Iespiežu Pītam zem rokas savu plecu, kuru, šķiet, joprojām spēju kontrolēt, un pūlos turēties līdzi Finika ātrajam tempam. Kad starp mums un miglu ir apmēram desmit metri, Finiks apstājas.
— Nekas nesanāks. Man būs viņš jānes. Vai varēsi panest Megsu? — viņš man jautā.
— Jā, — braši atsaucos, bet mana sirds pamirst. Megsa gan noteikti nesver vairāk par trīsdesmit pieciem kilogramiem, bet es pati neesmu nekāda dūšīgā. Tomēr es ticu, ka savā dzīvē esmu nesusi arī smagākas nastas. Kaut nu manas rokas beigtu raustīties. Pietupstos, un večiņa iekārtojas uz manējā, tāpat kā parasti — uz Finika pleca. Lēnām iztaisnoju kājas un redzu, ka ar kopā saspiestiem ceļiem spēšu viņu panest. Finiks ir uzmetis Pītu uz muguras, un ar viņu pa priekšu mēs kustamies tālāk; es sekoju pa taku, ko viņš izlauž vīteņaugos.
Migla nāk arvien tuvāk — klusi, vienmērīgi un blīvi. Manas dziņas liek skriet prom, bet ievēroju, ka Finiks pa diagonāli dodas lejā no kalna. Viņš mēģina turēties pa gabalu no gāzes un vienlaikus virzīties uz ūdeni, kas skalojas ap Pārpilnības ragu. Jā, ūdens, domāju, kad skābes pilieni ieurbjas arvien dziļāk manā ādā. Jūtos tik pateicīga, ka nenogalināju Finiku, jo kā gan es būtu izglābusi Pītu? Jūtos priecīga, ka ar mani ir vēl kāds, kaut arī tikai īsu laiku.
Megsa nav vainīga pie tā, ka pakritu. Viņa dara, ko var, lai man būtu vieglāk, bet es tomēr nevaru panest tik lielu svaru. īpaši tagad, kad man laikam sāk stingt kreisā kāja. Pirmās divas reizes man izdodas atkal pieslieties kājās, bet trešajā nevaru piespiest kāju kustēties. Pūlos piecelties, bet kāja saļimst un Megsa noveļas zemē manā priekšā. Vicinu rokas, mēģinādama tikt augšā, turoties pie vīteņiem un kokiem.
Finiks atkal ir man blakus ar Pītu mugurā. — Nav jēgas, — izdvešu. — Vai tu vari nest viņus abus? Ejiet vien, es jūs panākšu. — Piedāvājums ir šaubīgs, bet izsaku to tik pārliecinoši, cik vien spēju.
Redzu Finika acis, kuras mēness gaismā izskatās zaļas. Es tās redzu tikpat skaidri kā dienā. Tās ir gandrīz kā kaķim, savādi atstarojošas. Varbūt tāpēc, ka tajās mirdz asaras. — Nē. Es nevaru nest viņus abus. Man neklausa rokas. — Tas ir tiesa. Viņa rokas nekontrolēti raustās pie sāniem. Pirkstos nekā nav. No viņa trim trijžuburiem ir palicis tikai viens, un to tur Pīta. — Piedod, Megs. Nevaru.
Un pēkšņi kaut kas notiek tik ātri un bezjēdzīgi, ka es pat nevaru izkustēties, lai to aizkavētu. Megsa uzraušas kājās, uzspiež Finikam uz lūpām skūpstu un aiztenterē taisnā ceļā miglā. Viņas ķermeni uzreiz sagrābj šaušalīgi krampji, un viņa nokrīt zemē, kur sāk drausmu deju.
Man gribas kliegt, bet rīkle deg kā liesmās. Velti pasperu soli uz viņas pusi. Dzirdu lielgabala šāvienu un zinu, ka viņas sirds ir apstājusies, ka viņa ir mirusi. — Finik! — aizsmakusi iesaucos, bet viņš jau ir aizgriezies un turpina ceļu — tālāk no miglas. Kluburēju viņam pakaļ, vilkdama aiz sevis stingo kāju un nejēgdama, ko lai citu iesāku.
Laiks un telpa zaudē nozīmi; migla iesūcas manās smadzenēs, saduļķo domas un liek visam izskatīties neīstam. Dziļi iesakņojies dzīvniecisks izdzīvošanas instinkts klupšus krišus dzen mani pakaļ Finikam un Pītam, liek kustēties, kaut arī droši vien jau esmu mirusi. Daļa mana ķermeņa ir mirusi vai vismaz noteikti mirst. Un Megsa ir mirusi. To es zinu noteikti. Vai varbūt tikai domāju, ka zinu, jo tas nepavisam nav loģiski.
Mēnesnīcas atspulgi Finika bronzas krāsas matos, asi sāpju dūrieni, kokā pārvērtusies kāja. Sekoju Finikam, līdz viņš sabrūk zemē ar Pītu sev virsū. Šķiet, es nespēju apstāties un vienkārši steberēju uz priekšu, paklūpu pār viņu nekustīgajiem ķermeņiem un pievienojos šai kaudzei. Tad redz, kur un kā, un kad mēs mirsim. Bet mana doma ir abstrakta un ne tik biedējoša kā agonija, ko pašlaik sajūtu ķermenī. Dzirdu Finiku iekunkstamies, un man izdodas norāpties no abiem pārējiem. Es ieraugu miglas sienu, kas ir kļuvusi pērļaini balta. Varbūt man jau rādās vai varbūt mēness gaisma izspēlē kādus jokus, bet rādās, ka migla pārveidojas. Jā, tā kļūst biezāka, it kā būtu atspiedusies pret stiklu un sāktu kondensēties. Sa— miedzu acis ciešāk un pamanu, ka no tās vairs nestaipās pirksti. Migla ir apstājusies pavisam. Tāpat kā citas šausmas, ko esmu piedzīvojusi arēnā, arī šīs ir sasniegušas savu robežu. Vai nu tā ir, vai arī Spēļu rīkotāji izlēmuši mūs pagaidām vēl nepiebeigt.
— Tā ir apstājusies, — cenšos pateikt, bet no aizpampušās mutes iznāk tikai šausmīgs ķērciens. — Tā ir apstājusies, — atkārtoju, un šoreiz tas laikam skan skaidrāk, jo Pīta un Finiks pagriež galvu uz miglas pusi. Gāze sāk celties uz augšu, it kā to pamazām iesūktu debesīs. Mēs skatāmies, līdz tā pazūd pavisam un nepaliek pat ne sīks garainītis.
Pīta noveļas nost no Finika, un viņš pagriežas uz muguras. Mēs guļam, tverdami pēc elpas un raustīdamies; mūsu prātu un ķermeni ir pārņēmusi inde. Pēc dažām minūtēm Pīta vārgi pamāj uz augšu. — Pētiki. — Palūkojos augšup un ieraugu pāri dzīvnieku, kas laikam ir pērtiķi. Es vēl nekad neesmu redzējusi dzīvu pērtiķi — mūsu mežā nekā tamlīdzīga nav. Bet laikam esmu tos redzējusi attēlos vai varbūt Spēlēs, jo, atpazīstot šos radījumus, arī man prātā ienāk tas pats vārds. Šķiet — šiem pērtiķiem ir oranža spalva, lai arī ir grūti to saskatīt skaidri, un tie ir apmēram uz pusi tik lieli kā pieaudzis cilvēks. Uzskatu pērtiķus par labu zīmi. Ja gaiss būtu indīgs, viņi noteikti te netupētu. Kādu laiku mēs un pērtiķi, neizdvešot ne skaņas, vērojam cits citu. Pīta ar pūlēm uzslienas ceļos un sāk rāpot lejup pa nogāzi. Mēs visi rāpojam, jo iešana šobrīd būtu tikpat neiespējams sasniegums kā lidošana. Mēs rāpojam, līdz vīteņaugu segu nomaina šaura,
