nemainīgi slikta elpa vai plankumainie zobi, miegainība, aizdusa un klepus, tie nav gadi, ko pavadām, smacējot sevi un vēloties, kaut to nedarītu, vai brīži, kad jūtamies sodīti, jo ir aizliegts smēķēt. Tā nav apkārtējo nicinājumā pavadīta dzīve. Tas tikai papildina šo ēdi. Ēde mums liek pievērt acis uz visu. Tā ir 'man-vajag-cigareti' panika. Nesmēķētāji no tās necieš. Mēs visvairāk ciešam no bailēm, un atbrīvošanās no tām būs jūsu lielākais ieguvums.
Tas bija tā, it kā būtu atkāpusies bieza migla. Es tik skaidri redzēju, ka šī panika nav mans vājums vai arī kāda burvīga cigaretes īpašība. To bija radījusi pirmā cigarete, un katra nākamā to tikai pastiprināja, nerunājot par remdēšanu. Tāpat redzēju, ka arī citi 'laimīgie' smēķētāji piedzīvoja to pašu murgu. Ne tik šausmīgu, kāds bija mans, bet tomēr izsakot izdomātus argumentus, lai attaisnotu savu muļķību.
IR TIK JAUKI BŪT BRĪVAM!
Paša uzspiesta verdzība
Parasti, kad smēķētāji mēģina atmest, viņu galvenie iemesli ir veselība, nauda un sabiedrības nicinājums. Bet šīs šausmīgās vielas galvenais efekta elements ir pilnīga verdzība.
Pagājušajā gadsimtā notika smagas cīņas, lai verdzību apkarotu, taču šodien smēķētājs pavada mūžu paša radītā verdzībā. Šķiet, viņš piemirst faktu, ka brīžos, kad smēķēt ir atļauts, viņš vēlas, kaut būtu nesmēķētājs. Mēs ne tikai neizbaudām lielāko daļu izsmēķēto cigarešu, bet pat neapzināmies, ka tās smēķējam. Tikai pēc atturēšanās perioda mēs sirgstam ar ilūziju, ka to izbaudām (pirmā cigarete no rīta, cigarete pēc maltītes utt.).
Cigarete kļūst nenovērtējama tikai tad, kad mēģinām vai esam spiesti atturēties (baznīcās, slimnīcās, lielveikalos, teātros utt.).
Zvērinātam smēķētājam vajadzētu paturēt prātā, ka šī tendence nesmēķēt sabiedriskās vietās kļūst arvien populārāka. Šodien tas ir metro. Rīt tās būs visas sabiedriskās vietas.
Jau pagātnē tās dienas, kad smēķētājs, ienācis drauga vai svešinieka mājās, jautāja: 'Neiebilsti, ja uzsmēķēšu?' Mūsdienās nabaga smēķētājs, ienācis svešā mājoklī, izmisīgi meklē pelnu trauku, kura būtu izsmēķi. Ja pelnu trauka nav, viņš mēģina izturēt un, ja nespēj, tad lūdz atļauju uzsmēķēt, visdrīzāk saņemot šādu atbildi: 'Smēķē, ja tev tas jādara,' vai 'Labāk ne. Dūmu smaka var ievilkties.'
Tādos brīžos nabaga smēķētājs, kas jau tā jutās nožēlojami, vēlas, kaut zeme atvērots un aprītu viņu.
Atceros, cik smags pārbaudījums man bija baznīcas apmeklējums, kad aktīvi smēķēju. Pat savas meitas kāzās, kad man bija jāstāv tur kā lepnajam tēvam, ko es darīju? Es domāju: 'Tiksim ātrāk ar to galā, lai es varu iziet ārā un uzvilkt kādu dūmu.'
Smēķētāji pulcējas vienkopus. Nekad netiek izvilkta viena paciņa. To uzrodas divdesmit, un saruna vienmēr ir tā pati.
'Vai jūs smēķējat?'
'Jā, paņemiet kādu no manējām.'
'Es paņemšu kādu no jūsējām vēlāk.'
Viņi dziļi ievelk dūmu un domā: 'Vai mēs neesam veiksminieki? Mums ir šis mazais apbalvojums. Nabaga nesmēķētājam tā nav.' 'Nabaga' nesmēķētājam atlīdzība nav vajadzīga. Mūsu ķermenis nav domāts sistemātiskai indēšanai. Skumji ir tas, ka pat smēķējot smēķētājs nesasniedz to miera un pašpaļāvības sajūtu, kurā nesmēķētājs pavada visu mūžu. Nesmēķētājs nesēž baznīcā, nemitīgi pēc kaut kā kārojot. Viņš izbauda dzīvi pilnībā.
Atceros, kā, spēlējot ķegļus, aizbildinājos ar vāju pūsli, lai varētu aizskriet ievilkt kādu dūmu. Nē, tas nebija četrpadsmit gadus vecs skolaspuika, tas bija četrdesmit gadus vecs zvērināts grāmatvedis. Cik nožēlojami. Pat tad, kad atgriezos, spēle man nesagādāja prieku. Es gaidīju, kad tā beigsies, lai es atkal varētu uzsmēķēt, tā vietā man būtu vajadzējis atpūsties un nodoties savam vaļaspriekam.
Viens no lielākajiem priekiem manā nesmēķētāja dzīvē ir atbrīvošanās no šīs verdzības, kas lika man pavadīt pusi dzīves, alkstot pēc cigaretes, un aizsmēķējot vēlēties, kaut tas nebūtu jādara.
Smēķētājiem būtu jāatceras, ka nesmēķētāja sabiedrībā vai mājās viņus apspiež nevis paštaisnais nesmēķētājs, bet mazais monstrs.
Es ietaupīšu x mārciņas nedēļā
Nevaru pārāk bieži atkārtot, ka tā ir tikai 'smadzeņu skalošana', kas apgrūtina atmešanu, un, jo vairāk mēs varēsim to neitralizēt, jo vieglāk jums būs sasniegt mērķi.
Nereti es iesaistos strīdos ar ļaudīm, ko dēvēju par zvērinātiem smēķētājiem. Pēc manas definīcijas, tie ir cilvēki, kas var to atļauties, nedomā, ka tas kaitē viņu veselībai, un kurus nesatrauc sabiedrības nicinājums. (Mūsdienās tādu nav daudz.)
Ja tas ir jauns cilvēks, es viņam saku: 'Nespēju noticēt, ka tu nesatraucies par to, cik daudz naudas iztērē.'
Parasti viņa acis iespīdas. Ja es viņam uzbruktu veselības vai sabiedrības nicinājuma dēļ, viņš justos pārsteigts, bet par naudu — 'Ak, es varu to atļauties. Tas izmaksā tikai x mārciņas nedēļā. Tas ir mans vienīgais netikums vai prieciņš,' utt.
Ja viņš dienā izsmēķē divdesmit cigarešu, es viņam saku: 'Joprojām neticu, ka nesatraucies par naudu. Savas dzīves laikā tu iztērēsi vairāk nekā 40 000 mārciņu. Ko tu dari ar šo naudu? Tu to ne tikai dedzini un aizmet prom. Patiesībā tu to izmanto, lai sagrautu savu fizisko veselību,
