Aptuveni sešas reizes nedēļa man ar smēķētajiem (īpaši gados jaunākiem) ir šāda saruna:
Es: - Kāpēc jūs nevēlaties pārtraukt?
Smēķētājs: - Nevaru to atļauties.
Es: - Vai jūs nesatrauc draudi veselībai?
Smēķētājs: - Nē, rīt es varētu pakļūt zem autobusa.
Es: - Vai jūs to darītu tīšām?
Smēķētājs: - Protams, ne.
Es: - Vai palūkojaties pa labi un pa kreisi, kad šķērsojat ielu?
Smēķētājs: - Protams.
Tieši tā. Smēķētājs pūlas, lai nepakļūtu zem autobusa, un iespēja, ka tas notiks, ir simtiem tūkstošu pret vienu. Taču viņš šķietami apzinās risku, kad izredzes, ka tabaka viņu sakropļos, ir ļoti reālas. Tāds ir 'smadzeņu skalošanas' spēks.
Atceros slavenu britu golferi, kas nepiedalījās Amerikas kausa izcīņā, jo baidījās lidot. Kaut gan viņš nepārtraukti smēķēja golfa laukumā. Vai nav dīvaini — jūtot, ka lidmašīnai ir kaut mazākais defekts, viņš atteiktos no lidojuma, kaut arī nāves iespēja ir viena pret simtiem tūkstošu, kamēr tā ir viena pret trim, smēķējot cigareti, un viņš to apzinās. Un ko smēķētājs no tā iegūst?
PILNĪGI NEKO!
Vēl pastāv mīts par smēķētāja klepu. Daudzi jaunie cilvēki, kas nāk pie manis, neuztraucas par savu veselību, jo neklepo. Patiesība ir gluži pretēja. Klepus ir viena no dabas šķietami drošajām metodēm, kā izvadīt no plaušām nevajadzīgas vielas. Klepus pats par sevi nav slimība, bet simptoms. Smēķētāji klepo, kad viņu plaušas cenšas atgrūst vēzi veicinošo indi. Kad viņi neklepo, šīs indes paliek viņu plaušās un izraisa vēzi. Smēķētāji izvairās no vingrinājumiem un pierod pie seklas elpošanas, lai neklepotu. Es ticēju, ka nepārtrauktais klepus mani nogalinās. Iespējams, tīrot manas plaušas, tas izglāba man dzīvību.
Padomājiet par to šādi. Ja jums būtu jauka mašīna un jūs ļautu tai sarūsēt, tas būtu diezgan dumji, jo tā kļūtu par lūžņu kaudzi un jūs nevarētu ar to pārvietoties. Kaut gan tas nebūtu pasaules gals, tas ir tikai naudas jautājums, un jūs nopirktu sev jaunu. Jūsu ķermenis palīdz jums pārvietoties visu mūžu. Mēs visi apgalvojam, ka veselība ir mūsu vērtīgākais īpašums. Slims miljonārs jums pateiks, cik tas ir patiesi. Vairums no mums var atcerēties kādu slimību vai negadījumu, kad lūdzām Dievu, lai mums kļūtu labāk. (CIK ĀTRI MĒS AIZMIRSTAM.) Kad esat smēķētājs, jūs ne tikai ļaujat sevī iekļūt rūsai un neko nedarāt, jūs sistemātiski bojājat savu vienīgo transporta līdzekli, kas jums būs vajadzīgs visu mūžu.
Attopieties. Jums tas nav jādara, un atcerieties — JUMS TAS PILNĪGI NEKO NEDOD.
Uz brīdi izņemiet galvu no smiltīm un padomājiet, vai tad, ja jūs droši zinātu, ka nākamā cigarete izraisīs vēzi, vai jūs to tiešām aizsmēķētu. Aizmirstiet slimību (ir grūti to iedomāties), bet iztēlojieties, ka jums jādodas uz Karalisko Mārsdeinas slimnīcu, lai izciestu šausmīgās procedūras — apstarošanas terapiju utt. Tagad jūs neplānojat savu dzīvi. Jūs plānojat savu nāvi. Kas notiks ar jūsu ģimeni un mīļajiem, ar jūsu plāniem un sapņiem?
Bieži redzu cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis. Viņi arī nedomāja, ka tas ar viņiem notiks, un briesmīgākais nav pati slimība, bet iegūtās zināšanas. Visas mūsu 'smēķētāja dzīves' garumā mēs sakām: 'Es atmetīšu rīt.' Pamēģiniet iedomāties, kā jūtas tie, kas jau 'nospieduši podziņu'. Viņiem 'smadzeņu skalošana' ir beigusies. Tad viņi ierauga 'ieradumu' patiesajā gaismā un pavada atlikušo dzīves daļu, domājot: 'Kāpēc iestāstīju sev, ka man jāsmēķē? Ja vien man būtu iespēja atgriezties!'
Beidziet sevi muļķot. Jums ir šī iespēja. Tā ir ķēdes reakcija. Ja aizsmēķēsiet vienu cigareti, tā vedīs pie nākamās un nākamās. Tas ar jums jau notiek.
Grāmatas sākumā es jums solīju, ka nebūs šoka terapijas. Ja esat jau izlēmis, ka gribat atmest, tas jums nerada šoku. Ja vēl šaubāties, izlaidiet šīs nodaļas atlikušo daļu un atgriezieties pie tās, kad būsiet izlasījis pārējo.
Par postu, ko veselībai nodara cigaretes, jau sarakstīti statistikas sējumi. Problēma ir tā, ka smēķētājs to nevēlas zināt, kamēr nav izlēmis atmest. Pat valdības brīdinājums par veselību ir laika izšķiešana, jo smēķētājs uzliek acu aizsegus, un, ja arī viņš to nejauši izlasa, pirmais, ko viņš dara — aizdedz cigareti.
Smēķētāji mēdz uztvert šos veselības draudus kā neaprēķināmu pasākumu, kā uzkāpšanu mīnai. Iedzeniet to savā galvā — tas jau notiek. Katru reizi ievelkot dūmu, jūs ieelpojat vēzi izraisošo darvu, un vēzis nekādā ziņā nav pati ļaunākā no nāvējošajām slimībām, ko cigaretes izraisa vai veicina. Tās ir arī spēcīgas sirds slimības, arteriālās sklerozes, emfizēmas, trombozes, hroniskā bronhīta un astmas veicinātājas.
Kamēr vēl smēķēju, nekad nebiju dzirdējis par arteriālo sklerozi vai emfizēmu. Zināju, ka nepārtrauktā sākšana un klepus un arvien spēcīgākās astmas un bronhīta lēkmes bija tiešs smēķēšanas rezultāts. Tomēr tas man neradīja īstas sāpes, tikai diskomfortu, ko varēju paciest.
Atzīstos, ka doma par saslimšanu ar vēzi mani šausmināja, droši vien tāpēc centos to neielaist savā apziņā. Satriecoši, ka bailes no atmešanas aizēno šausminošās bailes par veselību, kas pavada smēķēšanu. Tas nav tāpēc, ka tās būtu lielākas, bet tāpēc, ka pārtraucot bailes ir tūlītējas, bet bailes par saslimšanu ar vēzi ir nākotnē. Kāpēc skatīties uz tumšo pusi? Varbūt tas nenotiks. Es tik un tā līdz tam atmetīšu.
Mēs mēdzam domāt par smēķēšanu kā par virves vilkšanu. Vienā pusē ir bailes: tas ir neveselīgi, dārgi, derdzīgi un paverdzinoši. Otrā pusē ir plusi: tas ir mans prieks, draugs un atbalsts. Šķiet, mums nekad neienāk prātā, ka ari šajā pusē ir bailes. Nav tā, ka mēs to izbaudām, bet mēdzam justies nožēlojami bez tā.
Padomājiet par narkomānu, kam beidzies heroīns, par paverdzinošajām ciešanām, ko viņš piedzīvo. Tagad iztēlojieties nevaldāmo prieku,
