iznīcinātu nervus un pašapziņu, lai nolemtu sevi mūžīgai verdzībai, nepatīkamai elpai un plankumainiem zobiem. Tam būtu tevi jāsatrauc.'
Tobrīd redzams, ka viņi, īpaši jaunie smēķētāji, nav domājuši par smēķēšanu kā par mūžīgiem izdevumiem. Vairumam jau pietiek ar vienas paciņas cenu. Laiku pa laikam mēs rēķinām, cik iztērējam nedēļā, un tas ir satraucoši. Retumis (tikai tad, kad domājam par atmešanu) mēs izvērtējam, ka gadā iztērētā summa ir biedējoša, bet izdevumi mūža garumā — neiedomājami.
Tomēr nelabojams smēķētājs teiks: 'Es varu to atļauties. Tas ir tikai tik daudz nedēļā.' Un tas ir viņa arguments.
Tad es saku: 'Es jums izteikšu piedāvājumu, no kura nevarēsiet atteikties. Samaksājiet man 1000 mārciņu , un es līdz mūža galam nodrošināšu jūs ar cigaretēm.'
Ja es piedāvātu 40 000 mārciņu vērtu ķīlu par 1000 mārciņām, viņam būtu mans paraksts, pirms es būtu pakustējies, taču neviens pārliecināts smēķētājs (ņemiet vērā, ka tagad es nerunāju par kādu, kas grasās atmest kā jūs, bet par kādu, kam nav ne mazākā nodoma atmest) nekad nav pieņēmis manu piedāvājumu. Kāpēc ne?
Šajā brīdī daudzi smēķētāji manās konsultācijās saka: 'Klausieties, es tiešām neesmu uztraucies par naudu.' Ja domājat tāpat, pajautājiet sev, kāpēc. Kāpēc citos jautājumos jūs nopūlaties, lai šur tur ietaupītu pāris mārciņas, taču tērējat tūkstošiem mārciņu, lai sevi saindētu?
Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Jebkurš cits lēmums ir analītisku pārdomu rezultāts, kad jūs izsverat visus 'par' un 'pret' un nonākat pie racionāla rezultāta. Tas var būt nepareizs, tomēr būs radies racionālas dedukcijas ceļā. Kad vien smēķētājs apsver smēķēšanas 'par' un 'pret', atbilde ir viena un tā pati: 'PĀRSTĀJ SMĒĶĒT! TU ESI STULBENIS!' Tāpēc smēķētāji smēķē nevis tāpēc, ka to vēlas, ir tā izlēmuši, bet gan tāpēc, ka domā, ka nevar pārtraukt. Viņiem jāpārliecina pašiem sevi. Viņiem jātur galva smiltīs.
Dīvaini, ka smēķētāji savā starpā slēdz dažādas norunas: 'Pirmais, kas padosies, samaksās otram 50 mārciņas ', taču tūkstošiem mārciņu, ko viņi ietaupītu atmetot, viņus neietekmē. Tāpēc ka viņi joprojām domā ar savām iespaidotajām smadzenēm.
Uz mirkli iztīriet smiltis no savām acīm. Tā ir mūžīga ķēdes reakcija. Ja to nelauzīsiet, paliksiet smēķētājs uz mūžu. Tagad novērtējiet, cik, jūsuprāt, iztērēsiet smēķēšanai visa mūža garumā. Summa katram būs citādāka, bet šajā vingrinājumā pieņemsim, ka tie ir 10 000 mārciņu.
Īsi pēc tam nolemsiet aizdegt savu pēdējo cigareti (lūdzu, vēl ne, atcerieties galvenās instrukcijas). Lai paliktu nesmēķētājs, jums tikai jāizvairās no slazda. Proti, jūs nedrīkstat aizsmēķēt šo pirmo cigareti, ja to darīsiet, šī cigarete izmaksās jums 10 000 mārciņu.
Ja domājat, ka tas nav pareizais veids, kā uz to skatīties, jūs atkal sevi izjokojat. Padomājiet, cik daudz naudas būtu ietaupījis, ja nebūtu aizsmēķējis pirmo cigareti.
Ja domājat, ka arguments ir patiess, padomājiet, ko jūs darītu, ja saņemtu čeku 10 000 mārciņu vērtībā. Jūs priekā dejotu. Tad sāciet dejot. Jūs drīz šo laimestu saņemsiet, un tas būs tikai viens no daudzajiem ieguvumiem.
Atradināšanās periodā jums var būt kārdinājums aizdegt vēl vienu pēdējo cigareti. Ja atcerēsieties, ka tas jums izmaksās 10 000 mārciņu , tas jums palīdzēs neaizsmēķēt.
TV un radio raidījumos gadiem esmu izteicis šo piedāvājumu. Man šķiet neticami, ka pat pārliecinātākais smēķētājs nav pieņēmis manu piedāvājumu. Pasmejos par saviem golfa kluba biedriem, kad viņi sūdzas par tabakas cenu kāpšanu. Man bail — kāds no viņiem pieņems darījumu, ja bikstīšu pārāk daudz. Tad es zaudētu savu naudu.
Ja esat mundru smēķētāju kompānijā, kas jums stāsta, cik ļoti to izbauda, pasakiet, ka pazīstat kādu idiotu, kas visu mūžu piegādātu viņiem cigaretes, ja tie tūlīt samaksātu viņam gada cigarešu naudu. Varbūt atradīsiet kādu, kas pieņems manu piedāvājumu?
Veselība
Šajā jomā 'smadzeņu skalošana' ir visspēcīgākā. Smēķētāji domā, ka apzinās veselības riskus. Tā nav.
Pat manā gadījumā, kad gaidīju, ka jebkurā brīdī eksplodēs mana galva, un patiesi ticēju, ka esmu gatavs tā sekām, es tikai muļķoju sevi.
Ja toreiz, izņemot no paciņas cigareti, uz tās iedegtos sarkana signāllampiņa, ko pavadītu brīdinoša balss: 'Labi, Alen, šī ir tā cigarete! Par laimi, tu esi brīdināts. Līdz šim tu esi izsprucis, bet, ja aizsmēķēsi vēl vienu cigareti, tava galva eksplodēs.' Vai domājat, ka es aizdegtu to cigareti?
Ja šaubāties par atbildi, pamēģiniet iziet uz galvenās ielas ar dzīvu satiksmi un mēģiniet iztēloties, ka jums ir izvēle — atmest smēķēšanu vai pirms nākamās cigaretes ar aizvērtām acīm šķērsot ielu.
Nav šaubu par to, kāda būtu jūsu izvēle. Es darīju to pašu, ko visi smēķētāji, es turēju galvu smiltīs un cerēju — kādu rītu pamodīšos un vienkārši negribēšu smēķēt. Smēķētājs nevar sev atļaut domāt par veselības draudiem. Ja viņš to darītu, pazustu pat ilūzija par to, ka viņš izbauda 'ieradumu'. Tas izskaidro, kāpēc nesmēķēšanas dienās mediju izmantotā šoka metode ir tik neefektīva. Tikai nesmēķētāji saņemas to skatīties. Tas izskaidro arī to, kāpēc smēķētāji, kas piesauc tēvoci Fredu, kas smēķēja četrdesmit cigarešu dienā un nodzīvoja astoņdesmit gadu, ignorē tos tūkstošus, kurus tabaka nogalina pašā plaukumā.
