nezināju, ka smēķēšana sarecina asinis un brūnā nokrāsa ir skābekļa bada rezultāts. Toreiz tam nepievērsu uzmanību, taču, tagad uz to atskatoties, tieši smēķēšanas ietekme uz manu veselību šausmina visvairāk. Kad iedomājos, ka manai nabaga sirdij diendienā, neizlaižot ne sitienu, pa ierobežotajiem asinsvadiem bija jāsūknē šie recekļi, brīnos, ka nepiedzīvoju trieku vai sirdslēkmi. Tas man lika saprast nevis to, cik mūsu ķermenis ir trausls, bet cik šī mašīna ir stipra un attapīga.
Pēc četrdesmit gadiem man uz rokām bija pigmentu plankumi. Ja gadījumā nezināt, kas tie ir, tad tie ir brūni vai balti plankumi, kas veciem cilvēkiem parādās uz sejas vai uz rokām. Es mēģināju tos ignorēt, pieņemot, ka tie radušies pāragrās novecošanas dēļ, ko savukārt izraisījis mans drudžainais dzīvesveids. Piecus gadus pēc atmešanas kāds smēķētājs Reina parka klīnikā sacīja, ka viņa pigmenta plankumi izzuduši, kad viņš iepriekš pārtraucis smēķēt. Par saviem biju aizmirsis, un, par brīnumu, arī tie bija izzuduši.
Cik vien ilgi atceros — ja pārāk strauji piecēlos, īpaši, ja biju vannā, man acu priekšā nozibēja krāsaini plankumi. Jutos apskurbis, it kā grasītos ģībt. Nekad nesaistīju to ar smēķēšanu. Patiesībā domāju, ka tas ir pilnīgi normāli un ka citiem arī bija līdzīgas sajūtas. Tikai pirms pieciem gadiem, kad kāds izbijis smēķētājs man pastāstīja, ka viņam šīs sajūtas vairs nav, sapratu, ka arī man tās vairs nav.
Jūs varētu secināt, ka esmu kaut kāds hipohondriķis. Domāju, ka biju, kad biju smēķētājs. Viens no smēķēšanas lielākajiem ļaunumiem ir tas, ka mēs noticam, ka nikotīns dod mums drosmi, kamēr patiesībā tas pakāpeniski un nemanot to pazudina. Biju šokēts, kad mans tēvs piecdesmit gadu vecumā teica, ka viņam nav vēlmes dzīvot. Nenojautu, ka pēc divdesmit gadiem man būs tāds pats joie de vivre trūkums. Jūs varētu secināt, ka šī nodaļa ir viena no vajadzīgajām vai nevajadzīgajām par nolemtību un briesmām. Apsolu, ka tas ir gluži pretēji. Bērnībā es baidījos no nāves. Ticēju, ka smēķēšana šīs bailes kliedē. Varbūt. Ja tā, tad tās tika aizvietotas ar kaut ko neizsakāmi sliktāku: BAILĒM NO DZĪVES!
Tagad bailes no nāves ir atgriezušās. Tas mani nesatrauc. Saprotu, ka tās eksistē tikai tāpēc, ka tagad tik ļoti izbaudu dzīvi. Šīs bailes mani vairs nenomāc kā bērnībā. Esmu pārāk aizņemts, pilnībā izbaudot dzīvi. Diez vai nodzīvošu līdz simt gadiem, bet es mēģināšu. Tāpat centīšos priecāties par katru nenovērtējamo brīdi!
Ir vēl divas ar veselību saistītas priekšrocības, par kurām nebiju iedomājies, iekams neatmetu. Katru nakti man mēdza rādīties murgi. Es sapņoju, ka tieku vajāts. Varu tikai pieņemt, ka tas bija nikotīna trūkuma rezultāts, kas naktī rodas organismā. Tagad vienīgais murgs, ko laiku pa laikam redzu, ir par to, ka atkal smēķēju. Tas ir visai izplatīts izbijušo smēķētāju sapnis. Daži uztraucas, ka vēl joprojām neapzināti alkst pēc cigaretes. Neuztraucieties par to. Fakts, ka tas bija murgs, nozīmē tikai to, ka jūs ļoti priecājaties, ka esat nesmēķētājs. Pēc katra murga iestājas 'krēslas zona' kad nesaprotat, vai patiesi notikusi katastrofa, un vai nav brīnišķīgi aptvert, ka tas bija tikai sapnis?
Runājot par to, ka sapņos tiku vajāts, sākotnēji uzrakstīju 'šķīstīts'. Varbūt tā bija freidiska pārrakstīšanās, taču tas mani vedināja uz domām par vēl vienu priekšrocību. Kad klīnikās runāju par smēķēšanas ietekmi uz koncentrēšanos, dažreiz uzdodu šādu jautājumu: 'Kuram orgānam ir nepieciešama vislabākā apasiņošana?' Stulbie smīni, parasti vīriešu sejās, norāda uz to, ka viņi jautājumu ir pārpratuši. Lai gan viņiem ir pilnīga taisnība. Tā kā esmu kautrīgs anglis, šī tēma mani mulsina, un man nav ne mazāko nodomu veidot miniatūru 'Kinsija referātu', aprakstot smēķēšanas nelabvēlīgo iedarbību uz manis paša seksuālo aktivitāti vai izbijušo smēķētāju pieredzi, ar kuriem esmu to apspriedis. Taču arī par to es neko nezināju, iekams pārtraucu smēķēt, kad savu seksuālo veiklību un darbīgumu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu piedēvēju aizejošajiem gadiem.
Ja skatāties populārzinātniskās filmas, zināt, ka dabas pirmais likums ir izdzīvošana, otrais likums ir sugu izdzīvošana jeb reprodukcija. Daba rūpējas par to, lai šis process notiktu tikai tad, kad partneri jūtas fiziski veseli un zina, ka ir nodrošinājuši mājokli, teritoriju, pārtikas rezerves un atraduši piemērotu otro pusi. Cilvēka intelekts dara viņu spējīgu šos likumus sagrozīt, kaut gan es droši zinu, ka smēķēšana noved pie impotences. Tāpat varu jums apgalvot, ka, jūtoties vesels, izbaudīsiet seksu vairāk un biežāk.
Smēķētājiem ir ilūzija, ka smēķēšanas ļaunumi tiek pārspīlēti, īstenība ir gluži pretēja. Nav šaubu, ka cigaretes ir pirmajā vietā nāves izraisītāju vidū. Turklāt ne visi gadījumi, kad cigaretes ir izraisījušas vai veicinājušas nāvi, statistikā tiek minēti.
Tiek lēsts, ka 44% mājokļu ugunsgrēku izraisījušas cigaretes, un es domāju par to, nez cik satiksmes negadījumus tās ir izraisījušas to sekunžu laikā, kad, novērsdamies no ceļa, aizdedzam cigareti.
Parasti esmu piesardzīgs autovadītājs, bet vistuvāk nāvei (izņemot pašu smēķēšanu) biju, kad braucot centos uztīt cigareti; pat negribu domāt par tām daudzajām reizēm, kad izklepoju cigareti ārā no mutes un likās, ka tā piezemējusies starp sēdekļiem. Esmu drošs, ka daudzi autovadītāji smēķētāji ir mēģinājuši vienā rokā turēt degošo cigareti un ar otru vienlaicīgi vadīt auto.
'Smadzeņu skalošanas' sekas ir tās, ka mēs sākam domāt kā tas vīrs, kas, krītot no simtstāvu ēkas, piecpadsmitajā stāvā nosaka: 'Tiktāl viss ir labi.' Mēs domājam — ja līdz šim esam izsprukuši, vēl viena cigarete neko nemainīs.
Pamēģiniet uz to paraudzīties savādāk — 'ieradums' ir ķēde mūža garumā, un katra cigarete rada vajadzību pēc nākamās. Aizsākot ieradumu, jūs aizdedzat degli. Problēma ir tā, ka JŪS NEZINĀT, CIK GARŠ TAS IR. Katru reizi aizsmēķējot jūs sperat soli tuvāk bumbai, kas eksplodēs. KĀ JŪS ZINĀSIET, KA TĀ IR NĀKAMĀ CIGARETE?
Enerģija
