kad viņš drīkst iegrūst sev vēnā adatu un izbeigt šausmīgās alkas. Mēģiniet iedomāties — kāds patiesi domā, ka gūst prieku no iešļircināšanas vēnā.
Citi atkarīgie necieš no šādas panikas. Heroīns nevis remdē, bet rada šo sajūtu. Nesmēķētāji nejūtas nelaimīgi, ja nedrīkst pēc maltītes uzsmēķēt. No tā cieš tikai smēķētāji. Nikotīns to nevis remdē, bet rada.
Bailes no vēža nelika man atmest, jo es to uztvēru kā staigāšanu pa mīnu lauku. Ja tev izdevās izsprukt — labi. Ja nepaveicās, tu uzkāpi uz mīnas. Tu zināji par risku, ko uzņēmies, un, ja biji gatavs sekām, kāds tam bija sakars ar kādu citu?
Tāpēc, ja kāds nesmēķētājs mani mēģināja par to brīdināt, es izmantoju parastos izvairīšanās paņēmienus, ko bezgalīgās variācijās lieto visi smēķētāji.
'No kaut kā jau jāmirst.'
Protams, bet vai tas ir loģisks iemesls, lai apzināti saīsinātu savu dzīvi?
'Dzīves kvalitāte ir svarīgāka par garumu.'
Tieši tā, bet vai jūs tiešām vēlaties teikt, ka alkoholiķim vai narkomānam dzīve ir labāka nekā tam, kas ne no kā nav atkarīgs? Vai tiešām ticat, ka smēķētāja dzīve ir labāka par nesmēķētāja dzīvi? Smēķētājs, protams, zaudē abās frontēs — viņa dzīve ir gan īsāka, gan nelaimīgāka.
'Droši vien manas plaušas vairāk cieš no mašīnu izplūdes gāzēm nekā no smēķēšanas'
Pat ja tas tā ir, vai tas ir iemesls, lai sodītu savas plaušas vēl vairāk? Vai spējat iedomāties kādu esam tik dumju, lai labprātīgi pieliektos pie degošas pīpes un ieelpotu dūmus savās plaušās?
TIEŠI TO SMĒĶĒTĀJI DARA!
Padomājiet par to nākamreiz, kad redzēsiet, kā smēķētājs dziļi ieelpo, smēķējot 'nenovērtējamo' cigareti!
Es saprotu, kāpēc asins aizsprostojums un risks saslimt ar vēzi nepalīdzēja man atmest. Es varēju tikt galā ar pirmo un nedomāt par otro. Kā jau zināt, mana metode nav iebiedēt jūs, lai jūs atmestu, bet gluži pretēji — likt jums saprast, cik patīkamāka būs jūsu dzīve, kad būsiet izglābies.
Es domāju, ka man palīdzētu atmest tas, ja es varētu redzēt, kas notiek manā ķermenī. Tagad es neatsaucos uz šoka metodi, kad smēķētājam tiek parādītas smēķētāja plaušas. Jau pēc maniem plankumainajiem zobiem un pirkstiem bija redzams, ka plaušās nebūtu jauks skats. Ar nosacījumu, ka tās funkcionēja, tās bija mazāk apkaunojošas par zobiem un pirkstiem — neviens vismaz nevarēja redzēt manas plaušas.
Es runāju par artēriju aizsprostojumiem un pakāpenisko skābekļa un barības vielu badu, kam tiek pakļauts katrs muskulis un orgāns, tā vietā saņemot oglekļa monoksīdu (ne tikai no auto izplūdes gāzēm, bet arī no smēķēšanas).
Man, tāpat kā vairumam autobraucēju, nepatīk domāt par netīru eļļu vai netīru filtru mašīnas motorā. Vai varat iedomāties, ka nopērkat pilnīgi jaunu Rolls Royce un nekad nemaināt eļļu vai eļļas filtru? Tieši to mēs darām ar savu ķermeni, kad kļūstam smēķētāji.
Tagad daudzi ārsti ar smēķēšanu saista visa veida slimības, tai skaitā diabētu, kakla un krūts vēzi. Tas mani nepārsteidz. Tabakas industrija izmanto faktu, ka medicīna nav zinātniski pierādījusi, ka smēķēšana ir tiešais plaušu vēža izraisītājs.
Statistikas dati ir tik pārliecinoši, ka pierādījums nav vajadzīgs. Man neviens nav zinātniski pierādījis, kāpēc man sāp pirksts, kad iesitu pa to ar āmuru. Drīz es to sapratu.
Man jāuzsver, ka neesmu ārsts, bet, gluži kā ar āmuru un pirkstu, man drīz kļuva saprotams, ka mans ilgstošais klepus, trombi un biežās astmas lēkmes bija tieši saistītas ar smēķēšanu. Tomēr es patiesi domāju, ka lielākais ļaunums, ko smēķēšana nodara mūsu veselībai, ir pakāpeniskā imūnsistēma s novājināšanās, ko izraisa piesārņojuma process.
Visi planētas augi un dzīvnieki ir pakļauti mūžīgam mikrobu, vīrusu, parazītu utt. uzbrukumam. Mūsu visspēcīgākā aizsardzība ir imūnsistēma. Mēs visi dzīves laikā piedzīvojam infekcijas un slimības. Tomēr es neticu, ka cilvēka ķermenis ir domāts slimībām, un, ja esat spēcīgs un veselīgs, jūsu imūnsistēma cīnīsies un atvairīs šos uzbrukumus. Kā jūsu imūnsistēma var veiksmīgi darboties, ja liedzat muskuļiem un orgāniem skābekli un barības vielas, tā vietā piegādājot oglekļa monoksīdu un indes? Nav īsti tiesa, ka smēķēšana izraisa pārējās slimības, tā darbojas kā AIDS, tā pakāpeniski izposta jūsu imūnsistēmu.
Daži no smēķēšanas kaitīgajiem rezultātiem, no kuriem biju cietis gadiem, man atklājās tikai tad, kad smēķēšanu atmetu.
Kamēr biju aizņemts, nicinot tos ķertos, kas labāk zaudēja kājas, nekā pārtrauca smēķēt, es pat nenojautu, ka pats jau sirgstu ar arteriālo sklerozi. Gandrīz nemainīgi pelēko sejas krāsu es saistīju ar dabīgo toni vai vingrinājumu trūkumu. Man pat neienāca prātā, ka tas bija aizsprostoto asinsvadu dēļ. Savos trīsdesmit gados man bija varikozās vēnas, kas brīnumainā kārtā pazudušas, kopš atmetu. Nonācu tiktāl, ka, aptuveni piecus gadus pirms atmetu, man katru nakti kājās bija tāda dīvaina jutoņa — ne asas vai durstošas sāpes, tikai tāda kā nemiera sajūta — un katru vakaru lūdzu Džoisai masēt man kājas. Tikai gadu pēc atmešanas es pirmoreiz sapratu, ka masāža man nav vajadzīga.
Aptuveni divus gadus pirms atmešanas man bieži uznāca asas sāpes krūtīs, baidījos, ka tas ir plaušu vēzis, taču tagad pieņemu, ka tā bija stenokardija. Kopš atmetu, man nav bijis nevienas lēkmes.
Bērnībā, kad sagriežos, brūces ļoti asiņoja. Tas mani biedēja. Neviens man nepaskaidroja, ka tas ir dabisks un pat veselīgs process un ka asinis sarecēs, kad tas beigsies. Domāju, ka man ir hemofilija, un baidījos noasiņot līdz nāvei. Vēlāk es panesu diezgan dziļas brūces, taču gandrīz nemaz neasiņoju. Sarkanbrūnie recekļi sūcās no iegriezuma vietas.
Krāsa mani uztrauca. Zināju, ka asinīm būtu jābūt koši sarkanām, un baidījos, ka man ir kāda asins slimība. Tomēr to konsistence mani iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka vairs tik ļoti neasiņoju. Kamēr neatmetu,
