Smēķēšana ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu.
Mēs pārliecināmies, lai mums līdzi vienmēr būtu cigaretes. Mēs ticam, ka tās uzlabo maltītes un pasākumus un mazina stresu. Mums, šķiet, neienāk prātā, ka tāda pati cigarete no tādas pašas paciņas pēc maltītes garšo tāpat kā no rīta. Patiesībā smēķēšana neuzlabo maltītes un nekliedē stresu, smēķētāji vienkārši domā, ka nespēj izbaudīt ēdienreizi un tikt galā ar stresu bez cigaretes.
Parasti paiet ilgs laiks, lai mēs saprastu, ka esam atkarīgi, jo ciešam no ilūzijas, ka smēķētāji smēķē, jo izbauda cigareti, nevis tāpēc, ka tā viņiem jāizsmēķē.
Parasti mēs aptveram šīs problēmas esamību tikai tad, kad cenšamies atmest. Pirmie atmešanas mēģinājumi vienmēr ir sākumposmā, un tos izraisa ierobežotie naudas resursi (puisis sastop meiteni, un viņi taupa naudu kopīgām mājām un nevēlas tērēt naudu cigaretēm) vai veselība (pusaudzis joprojām aktīvi nodarbojas ar sportu un jūt, ka viņam trūkst elpas). Lai arī kāds būtu iemesls, smēķētājs parasti nogaida līdz saspringtai situācijai, vai tā būtu veselība vai nauda. Mazais monstrs ir jābaro. Tad smēķētājam vajadzīga cigarete, un tās trūkums viņu satrauc vēl vairāk. Lieta, ko viņš izmanto stresa kliedēšanai, nav pieejama, un tas satraukumu trīskāršo. Visiespējamākais rezultāts ir kompromiss: 'Es smēķēšu mazāk,' vai 'Neesmu izvēlējies īsto laiku,' — vai arī 'Pagaidīšu, līdz manā dzīvē nebūs stresa.' Un, kad stresa vairs nav, viņam nav vajadzības atmest līdz nākamajam stresa periodam. Protams, ka brīdis nekad nav īstais, jo vairumam cilvēku dzīve kļūst aizvien stresaināka un spriedze nemazinās. Mēs atstājam vecāku pajumti un ienākam jaunu māju, hipotēku, bērnu audzināšanas un atbildīgo amatu pasaulē. Protams, smēķētāja dzīvē spriedze vispār nevar mazināties, jo to rada cigarete. Pieaugot uzņemtā nikotīna daudzumam, palielinās arī stress un ilūzija par cigarešu nepieciešamību.
Patiesībā ilūzija ir tā, ka dzīve kļūst stresaināka… un to rada cigarete vai līdzīgs 'balsts'. Pievērsīšos tam sīkāk 28. nodaļā.
Pēc sākotnējām neveiksmēm smēķētājs cer — kādu rītu pamodīsies un vienkārši negribēs smēķēt. Šīs cerības parasti veicina stāsti par izbijušajiem smēķētājiem (piemēram: 'Man bija gripa, un tad es vairs nevēlējos smēķēt.').
Nemāniet sevi. Esmu izzondējis tamlīdzīgas baumas, un tās nekad nav tik vienkāršas, kā šķiet. Parasti smēķētājs jau ir gatavojies atmest un gripu izmanto tikai kā atspēriena dēli. Es pavadīju vairāk nekā trīsdesmit gadu, līdz pamodos un nevēlējos smēķēt. Katru reizi, kad man bija plaušu kaites, gaidīju, kad tās pāries, jo tas traucēja smēķēšanai.
Biežāk ļaudis, kas atmetuši 'vienkārši tāpat', ir piedzīvojuši šoku. Iespējams, kāds tuvinieks miris no cigarešu izraisītas slimības vai kas tāds apdraud viņus pašus. Daudz vieglāk ir teikt: 'Es vienkārši kādu dienu izlēmu atmest. Tāds zellis es esmu.' Beidziet sevi muļķot! Tas nenotiks, ja vien jūs neliksiet tam notikt.
Padomāsim, kāpēc gribasspēka metode ir tik grūta. Lielāko daļu dzīves mēs piekopjam smiltīs iebāztas galvas 'Es atmetīšu rīt' taktiku.
Dažreiz kaut kas noved pie atmešanas mēģinājuma. Un tas var būt satraukums par veselību, naudu, arī sociālais spiediens vai piedzīvotais šoks, kuru nekādi neizbaudām.
Lai kāds būtu iemesls, mēs izvelkam galvu no smiltīm un sākam apsvērt smēķēšanas 'par' un 'pret'. Tad mēs atklājam ko tādu, ko esam zinājuši visu mūžu: saprātīgais secinājums ir tikai viens — PĀRTRAUC SMĒĶĒT!
Ja jums desmit punktu sistēmā būtu jāizvērtē ieguvumi atmetot un smēķēšanas priekšrocības, atmešanas ailītē punktu būtu daudzreiz vairāk.
Tomēr, par spīti tam, ka smēķētājs apzinās nesmēķēšanas labumus, viņš domā, ka ir upuris. Kaut arī tā ir ilūzija, tā ir spēcīga ilūzija. Smēķētājs nezina, kāpēc, bet viņš tic, ka gan dzīves priekos, gan bēdās palīdz cigarete.
Pirms atmešanas mēģinājuma viņš ir pakļauts sabiedrības 'smadzeņu skalošanai', ko papildina paša atkarības māni. Te iederas arī visspēcīgākais mīts par to, 'cik grūti ir atmest'.
Viņš ir dzirdējis stāstus par smēķētājiem, kas pēc mēnešiem ilgas atturēšanās joprojām izmisīgi alkst cigaretes. Uzrodas visa veida 'kavētāji' (ļaudis, kas atmetuši visu mūžu vaid pēc cigaretes). Viņš ir dzirdējis stāstus par smēķētājiem, kas atmetuši, dzīvojuši laimīgi, bet tad kādu dienu izsmēķējuši vienu cigareti un atkal kļuvuši atkarīgi. Droši vien viņš pazīst dažus smēķētājus, kurus pārņēmusi progresējoša slimība, taču viņi turpina smēķēt, tādējādi sevi iznīcinot. Piedevām viņš pats ir kaut ko no tā visa piedzīvojis.
Tāpēc tā vietā, lai sāktu ar: 'Lieliski! Esat dzirdējuši jaunumus? Man vairs nav jāsmēķē,' — viņš sāk ar baismu sajūtu, kā rāpjoties Everestā, un patiesi tic — ja reiz monstrs ir viņu pakļāvis, atkarība ir mūžīga. Daudzi pat uzsāk ar atvainošanos saviem tuviniekiem: 'Redziet, es mēģinu atmest smēķēšanu. Pāris nākamās nedēļas droši vien būšu viegli aizkaitināms. Centieties mani paciest.' Vairums mēģinājumu ir nolemti nāvei, pirms tie sākušies.
Pieņemsim, ka smēķētājs pāris dienu izdzīvo bez cigaretes. Viņa plaušas palēnām attīrās. Viņš nav pircis cigaretes, tātad viņam ir vairāk naudas. Tātad iemesli, kāpēc viņš izlēma atmest, lēnām pazūd no viņa apziņas. Kā braucot redzēt nelāgu satiksmes negadījumu. Tas uz brīdi liek samazināt ātrumu, bet, kad kārtējo reizi kavējat , pēda uzgulstas gāzes pedālim.
Otrā galā mazais monstrs nav dabūjis savu devu. Nav fizisku sāpju; ja jūs tāpat justos saaukstēšanās dēļ, jūs nepārtrauktu strādāt un nejustos nomākts. Jūs pasmietos un aizmirstu par to. Smēķētājs zina tikai to, ka grib cigareti. Taču to, kāpēc tas ir tik
