Par vēlu. Viņi jau ir atkarīgi. Slazds, kurā viņi jau reiz bija iekrituši, sagūsta savu upuri no jauna.
Es joprojām apgalvoju — smēķēšanā nav baudas. Un nekad nav bijis. Ja mēs smēķētu tāpēc, ka to izbaudām, neviens nekad neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti. Mēs pieņemam, ka izbaudām cigareti, jo nespējam ticēt, ka būtu tik stulbi un smēķētu, ja tas mums nesagādātu baudu. Tāpēc smēķēšana ir saistīta ar zemapziņu. Ja jūs, smēķējot katru cigareti, apzinātos, ka plaušās nonāk indīgie dūmi, un jums būtu sev jāsaka: 'Dzīves laikā tas man izmaksās 50 000 mārciņu, un tieši šī cigarete var novest mani pie plaušu vēža,' — izzustu pat ilūzija par jelkādu baudu. Kad cenšamies bloķēt savu apziņu no sliktā, jūtamies muļķīgi. To atzīt būtu nepanesami. Ja pavērosiet smēķētājus sabiedrībā, redzēsiet, ka viņi ir laimīgi tikai tad, kad neapzinās, ka smēķē. Tiklīdz viņi sāk to apzināties, tā samulst un jūtas neērti. Mēs smēķējam, lai pabarotu to mazo monstru. Un, kad reiz būsiet atbrīvojies no mazā monstra savā ķermenī un lielā monstra savā apziņā, nejutīsiet vairs ne vajadzību, ne vēlmi smēķēt.
Necentieties samazināt izsmēķēto cigarešu skaitu
Daudzi smēķētāji uztver cigarešu daudzuma ierobežošanu kā soli pretī atmešanai vai kā mēģinājumu kontrolēt mazo briesmoni, un daudzi ārsti un padomdevēji to iesaka.
Protams, jo mazāk jūs smēķējat, jo labāk jums klājas, taču kā solis pretī brīvībai šī ierobežošana ir fatāla. Visu mūžu mūs pakļauj centiens samazināt izsmēķēto cigarešu daudzumu.
Tas parasti notiek pēc neveiksmīgiem atmešanas mēģinājumiem. Pēc pāris stundu vai dienu atturēšanās smēķētājs sev saka: 'Es nespēju iedomāties dzīvi bez cigaretes, tāpēc turpmāk smēķēšu tikai īpašos gadījumos un tikai desmit cigaretes dienā. Ja pieradīšu, varēšu pie tā apstāties vai pat turpināšu samazināšanu.' Daži šausminoši secinājumi par šo situāciju.
l. Šis smēķētājs ir vissliktākajā pozīcijā. Viņš joprojām ir atkarīgs no nikotīna un uztur ne tikai mazo monstru, bet arī lielo briesmoni savā prātā.
2.Viņš pastāvīgi ilgojas pēc nākamās cigaretes.
3.Pirms tam viņš aizsmēķēja, kad vien vēlējās, tādējādi remdējot 'atradināšanās simptomus'. Tagad papildus ikdienas spriedzei un stresam viņš patiesībā nolemj sevi pastāvīgiem 'atradināšanās simptomiem'. Viņš kļūst nelaimīgs un nesavaldīgs.
4.Agrāk cigaretes nesagādāja viņam baudu un viņš pat neapzinājās, ka izsmēķē tās. Tas notika automātiski. Vienīgās cigaretes, kas, viņaprāt, sagādāja prieku, tika aizdegtas pēc atturēšanās perioda ( no rīta, pēc maltītes utt.). Tagad, kad viņš katru cigareti gaida par stundu ilgāk, viņš 'izbauda' katru no tām. jo ilgāk viņš gaida, jo labāka viņam šķiet katra cigarete, jo šis 'prieks' nav pati cigarete; tā ir alku (vai nu nemanāmās fiziskās tieksmes, vai garīgo ciešanu) remdēšana, jo ilgāk jūs ciešat, jo 'baudāmāka' ir katra cigarete.
Galvenā atmešanas problēma nav ķīmiskā atkarība. Tas ir viegli. Smēķētāji visu nakti iztiek bez cigaretes, viņi pat nepamostas. Daudzi smēķētāji pat iziet no guļamistabas, pirms aizsmēķē pirmo cigareti. Daudzi pabrokasto. Daži pat nogaida, līdz nokļūst darbā.
Viņi desmit stundas var iztikt bez cigaretes, un tas viņus nesatrauc. Bet, ja viņi nesmēķētu desmit stundas dienas laikā, viņi plēstu sev matus.
Daudzi smēķētāji atturas no smēķēšanas savā jaunajā mašīnā. Viņi bez redzamām neērtībām apmeklē lielveikalus, teātrus, ārstu, slimnīcas, zobārstu utt. Daudzi atturas no smēķēšanas nesmēķētāju klātbūtnē. Pat metro nav bijis nekādu incidentu. Smēķētāji ir gandrīz priecīgi, kad viņiem aizliedz smēķēt. Patiesībā viņi priecājas, ja viņiem izdodas ilgāku laika posmu iztikt bez cigaretes. Tas dod viņiem cerību — kādu dienu viņi to vispār vairs nevēlēsies.
Īstā problēma, mēģinot atmest, ir 'smadzeņu skalošana', ilūzija par to, ka cigarete ir sava veida atbalsts vai balva, bez kuras dzīve nebūs tik jauka. Ierobežošanas stratēģija nevis aizkavē un pakāpeniski atbrīvo jūs no smēķēšanas, bet liek jums justies nedrošam un nelaimīgam un pārliecina jūs, ka vērtīgākā lieta zemes virsū ir nākamā cigarete un ka bez tās jūs nekad nebūsiet pilnīgi laimīgs.
Nav nekā nožēlojamāka par smēķētāju, kas cenšas sevi ierobežot. Viņš cieš no maldiem — jo mazāk viņš smēķēs, jo mazāk viņš gribēs smēķēt. Patiesībā ir gluži otrādi. Jo mazāk viņš smēķē, jo vairāk cieš no 'atradināšanās simptomiem'; jo vērtīgāka kļūst katra cigarete, jo tā kļūst pretīgāka. Bet tas viņu neattur. Tam nekad nav bijis sakara ar garšu. Ja ļaudis smēķētu tāpēc, ka izbauda garšu, neviens neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti, jums grūti tam noticēt? Labi, parunāsim par to. Kura cigarete garšo vispretīgāk? Tieši tā pirmā cigarete no rīta, kas ziemā liek mums klepot un sprauslāt. Kura ir visdārgākā cigarete vairumam smēķētāju? Tieši tā pirmā cigarete no rīta! Vai tagad tiešām ticat, ka smēķējat, lai izbaudītu garšu un smaržu, vai arī racionālāks ir skaidrojums, ka smēķējat, lai remdētu deviņas stundas ilgušo nikotīna badu?
Ir svarīgi, lai pirms pēdējās cigaretes aizdegšanas visas ar smēķēšanu saistītās ilūzijas būtu likvidētas. Ja vien neesat izgaisinājis ilūziju, ka izbaudāt kādu noteiktu cigarešu garšu, pirms aizsmēķēsiet pēdējo, pēc tam nekļūstot atkarīgs, to izdarīt nebūs iespējami. Tāpēc, ja vēl neesat aizsmēķējis, dariet to tagad. Sešas reizes dziļi ieelpojiet šīs lieliskās tabakas dūmus un pajautājiet sev, kas tajos tik lielisks. Varbūt jūs
