domājat, ka labi garšo kādas noteiktas cigaretes, piemēram, tās, ko izsmēķējat pēc maltītes. Ja tā, kāpēc izsmēķējat pārējās? Tāpēc, ka esat aizrāvies ar ieradumu? Kāpēc gan kādam pretīgu cigarešu smēķēšana var kļūt par ieradumu? Un kāpēc gan tāda pati cigarete no tādas pašas paciņas pēc maltītes garšo citādi nekā no rīta? Ēdiens negaršo citādi pēc cigaretes, kāpēc cigaretei būtu jāgaršo citādi pēc ēdiena?
Neuzticieties man, pārbaudiet to, apzināti izsmēķējiet cigareti pēc maltītes, lai pārliecinātos, ka tā negaršo citādi. Iemesls, kāpēc smēķētāji domā, ka cigaretes pēc ēdienreizes vai saviesīgos pasākumos kombinācijā ar alkoholu ir labākas, ir tas, ka šajās situācijās kā nesmēķētāji, tā smēķētāji ir laimīgi, tomēr smēķētāji nespēj būt pilnīgi laimīgi un atslābinājušies, ja nav pabarojuši mazo monstru. Nav tā, ka smēķētāji izbaudītu tabakas garšu pēc ēdienreizes, mēs galu galā neēdam tabaku, kāds tam sakars ar garšu? Viņi vienkārši jūtas nelaimīgi, ja nevar remdēt savu tukšuma sajūtu. Tātad atšķirība starp smēķēšanu un nesmēķēšanu ir tāda pati, kā esot laimīgam vai jūtoties nožēlojami. Tāpēc šķiet, ka cigarete garšo labāk. Toties smēķētāji, kas aizsmēķē no rīta, jūtas nožēlojami neatkarīgi no tā, vai smēķē vai ne.
Ierobežošanas taktika ne tikai nedarbojas, tā ir mocību ļaunākā forma. Tā nedarbojas, jo, ierobežojot cigarešu daudzumu, smēķētājs cer — smēķējot arvien mazāk un mazāk, šī tieksme pazudīs pavisam. Tas nav ieradums. Tā ir atkarība, un jebkuras atkarības būtība ir gribēt arvien vairāk un vairāk, nevis mazāk. Tāpēc, lai sevi ierobežotu, smēķētājam visu atlikušo mūžu jāizkopj gribasspēks un disciplīna.
Galvenā atbrīvošanās problēma nav ķīmiskā atkarība no nikotīna. Ar to ir viegli tikt galā. Tā ir kļūdainā pārliecība, ka cigarete sniedz prieku. To izraisa 'smadzeņu skalošana', kurai esam pakļauti, vēl pirms sākam smēķēt, un tad iestājas atkarība. Ierobežošanas taktika spēcina šo pārliecību tiktāl, ka smēķēšana jau valda pār cilvēka dzīvi un viņš ir pārliecināts, ka vērtīgākā lieta zemes virsū ir nākamā cigarete.
Kā jau teicu, šī metode tik un tā nedarbojas, jo jums visu atlikušo mūžu jānorūda gribasspēks. Ja jums nav pietiekami daudz gribasspēka, lai atmestu, tad jums pilnīgi noteikti nav pietiekami daudz gribasspēka, lai ierobežotu sevi cigarešu daudzuma ziņā. Atmešana ir daudz vieglāka un mazāk sāpīga.
Esmu dzirdējis par tūkstošiem gadījumu, kad šī metode ir izgāzusies. Tā saujiņa, kam ir izdevies, atmeta pēc salīdzinoši īsas ierobežošanas stadijas, kam uzreiz sekoja 'aukstais tītars'. Smēķētāji īstenībā atmeta par spīti šai metodei, nevis pateicoties tai. Tā tikai pagarināja ciešanas. Neveiksmīgs ierobežošanas mēģinājums padara smēķētāju par nervu vraku un vēl vairāk pārliecina viņu, ka viņš ir atkarīgs uz mūžu. Ar to parasti pietiek, lai pirms nākamā mēģinājuma liktu viņam piecus gadus kūpināt.
Tomēr šī taktika palīdz ilustrēt smēķēšanas bezjēdzīgumu, jo tas skaidri parāda, ka cigarete ir baudāma tikai pēc atturēšanās perioda. Jums jādauza galva pret ķieģeļu sienu (jācieš no 'atradināšanās simptomiem'), lai izbaudītu brīdi, kad beidzat to darīt. Tātad jums ir izvēle.
1. Jūs varat nodarboties ar cigarešu skaita ierobežošanu visu mūžu. Tās būs paša uzspiestas mocības, un jums tik un tā neizdosies.
2. Pakāpeniski smacēt sevi? Kāpēc?
3. Esiet jauks pret sevi. Izbeidziet to darīt.
Vēl viena svarīga lieta, ko pierāda šī metode, — nepastāv tāds jēdziens kā 'gadījuma cigarete'. Smēķēšana ir ķēdes reakcija visa mūža garumā, ja vien jūs nepapūlēsieties to pārtraukt.
ATCERIETIES: CIGAREŠU SKAITA IEROBEŽOŠANA JŪS TIKAI IEROBEŽOS.
Tikai vienu cigareti
'Tikai vienu cigareti' ir mīts, no kura jums jāatbrīvojas.
Tā ir tikai viena cigarete, kas vispār liek mums sākt.
Tā ir tikai viena cigarete, kas 'palīdz' mums pārvarēt grūtus brīžus, tādējādi sakaujot vairumu atmešanas mēģinājumu.
Tā ir tikai viena cigarete, kas atkal iegrūž smēķētāju slazdā, kad viņam izdevies pārtraukt atkarību. Dažreiz tikai lai apstiprinātu, ka viņam tā vairs nav vajadzīga, bet pierāda pretējo. Tā garšo atbaidoši un pārliecina smēķētāju, ka viņš nekad vairs neuzķersies, taču tas jau ir noticis.
Bieži tieši šī doma par kādu īpašo cigareti aizkavē smēķētājus no atmešanas. Par pirmo cigareti no rīta vai pēc maltītes.
Atcerieties uz visiem laikiem — nav tādas 'vienas cigaretes'. Tā ir ķēdes reakcija mūža garumā, ja vien jūs to nepārtrauksiet.
Tieši šis mīts par vienu īpašo cigareti liek smēķētājiem pēc tās ilgoties, kad viņi jau ir atmetuši. Pierodiet neuzlūkot atsevišķu cigareti vai paciņu — tā ir fantāzija. Katru reizi, kad domājat par smēķēšanu, iedomājieties pretīgās smakas piedvakotu dzīvi, kuras laikā iztērēsiet lielu bagātību par to, lai varētu sevi fiziski un garīgi sagraut, dzīvi, pavadītu verdzībā.
Žēl, ka nav nekā tāda, ko dažādos dzīves gadījumos līdzīgi cigaretei mēs varētu izmatot kā atbalstu vai prieciņu. Bet apzinieties skaidri — tā nav cigarete! Jūs iegūsiet vai nu nelaimīgu, vai nekādu dzīvi. Jūs taču nedomātu iedzert cianīdu tāpēc, ka jums patīk mandeļu garša, tāpēc beidziet sevi sodīt ar domu par gadījuma cigareti
