2. Izbijis pastāvīgais smēķētājs, kas domā, ka nevar atmest. Viņš ir visnožēlojamākais. Izbijušie iedalāmi dažādās kategorijās, kurām nepieciešams atsevišķs komentārs.
'PIECAS CIGARETES DIENĀ' SMĒĶĒTĀJS. Ja viņam tā patīk cigaretes, kāpēc viņš izsmēķē tikai piecas? Ja viņš var izvēlēties, vai to darīt, kāpēc viņš vispār smēķē? Atcerieties, ka šis 'ieradums' liek jums dauzīt galvu pret sienu, lai jūs justos labi, to pārtraucot. Šāds cilvēks remdē savus 'atradināšanās simptomus' uz mazliet mazāk kā stundu. Atlikušo dienas daļu viņš pats neapzinoties dauza galvu pret ķieģeļu sienu un dara to lielāko daļu sava mūža. Viņš izsmēķē tikai piecas cigaretes dienā, jo nevar atļauties vairāk vai arī ir uztraucies par savu veselību. Pastāvīgo smēķētāju ir viegli pārliecināt par to, ka viņš to īstenībā neizbauda, taču pamēģiniet par to pārliecināt gadījuma smēķētāju. Jebkurš, kas mēģinājis sevi ierobežot, zina, ka tās ir ļaunākās mocības, kas garantē mūžīgu atkarību.
RĪTA VAI VAKARA SMĒĶĒTĀJS. Viņš sevi soda, liekot pusi dienas ciest no atradināšanās blakusefektiem, lai otrajā pusē varētu tos remdēt. Pajautājiet viņam, kāpēc viņš nesmēķē visu dienu, ja to izbauda, bet, ja ne, kāpēc vispār aizdedz cigareti.
'SEŠUS MĒNEŠUS — JĀ, SEŠUS MĒNEŠUS — NĒ' SMĒĶĒTĀJS. (Vai ari 'Es varu atmest, kad vien gribu, esmu to darījis tūkstošiem reižu.') Ja viņam tas sagādā baudu, kāpēc viņš uz sešiem mēnešiem pārtrauc? Ja ne, kāpēc viņš atkal sāk? Patiesībā viņš joprojām ir atkarīgs. Kaut arī viņš atbrīvojies no fiziskās atkarības, galvenā problēma — 'smadzeņu skalošana' — paliek. Katru reizi viņš cer, ka atmetis uz visiem laikiem, un katru reizi atkal iekrīt slazdā. Daudzi smēķētāji viņu apskauž. Viņi domā: 'Kā viņam veicies, jo viņš spēj to kontrolēt, smēķē, kad vēlas, un pārtrauc, kad vēlas.' Viņi nepamana, ka šie periodiskie smēķētāji to nekontrolē. Kad viņi smēķē, viņi vēlas, kaut to nedarītu. Viņi pārcieš atmešanas mokas un atkal iekrīt lamatās, tad vēlas, kaut tā nebūtu noticis. Viņi ir vissliktākajā situācijā. Kad viņi ir smēķētāji, vēlas, kaut tādi nebūtu, kad viņi ir nesmēķētāji, vēlas, kaut varētu uzsmēķēt. Ja par to padomā, tas tā ir visu mūsu smēķētāja mūžu. Kad mēs drīkstam smēķēt, darām to automātiski vai vēlamies, kaut to nedarītu. Cigarete kļūst nenovērtējama tikai tad, kad nevaram to dabūt. Tā ir visu smēķētāju šausmīgā dilemma. Viņi nespēj uzvarēt, jo ilgojas pēc mīta, pēc ilūzijas. Viņi var uzvarēt, tikai atmetot smēķēšanu un izbeidzot gaušanos.
'ES SMĒĶĒJU TIKAI ĪPAŠOS GADĪJUMOS.' Jā, mēs visi tā darām, taču šo gadījumu skaits brīnumainā kārtā ātri pieaug, un mēs jau smēķējam visos gadījumos.
'ESMU ATMETIS, TAČU ŠAD TAD IZSMĒĶĒJU KĀDU CIGARETI VAI CIGĀRU.' Domāju, šie smēķētāji ir visnožēlojamākie. Viņi vai nu pavada dzīvi, jūtoties nepilnvērtīgi, vai arī biežāk šī cigarete pārvēršas par divām. Viņi paliek uz slidenās nogāzes, kas virzās tikai UZ LEJU. Agrāk vai vēlāk viņi atkal ir pastāvīgie smēķētāji. Viņi atkal iekrīt tajā pašā smēķēšanas slazdā.
Ir vēl divas gadījuma smēķētāju kategorijas. Pirmie izsmēķē kādu cigareti, esot sabiedrībā. Šie ļaudis patiesībā ir nesmēķētāji. Smēķēšana nesagādā viņiem baudu. Viņi tikai jūtas kā malāstāvētāji. Viņi vēlas piedalīties. Mēs visi tā sākam. Nākamreiz, kad tiks izsniegti cigāri, pavērojiet, kā smēķētāji vilcinās ar to aizdegšanu. Pat nelabojamākie cigarešu piekritēji nevar sagaidīt, kad cigārs būs izsmēķēts. Viņi daudz labprātāk smēķētu savas iecienītās cigaretes. Jo lielāks un dārgāks ir cigārs, jo kaitinošāk — šķiet, ka tas neizdeg visu vakaru.
Otrā kategorija ir patiesi reti sastopama. Patiesībā no tiem tūkstošiem, kas meklējuši manu palīdzību, varu iedomātie tikai kādu duci. Vislabāk to raksturošu, atstāstot kādu nesenu gadījumu.
Man piezvanīja kāda sieviete, kas vēlējas privātu konsultāciju. Viņa bija juriste, smēķēja divpadsmit gadu, un savā smēķētājas mūžā nekad nebija smēķējusi vairāk vai mazāk kā divas cigaretes dienā. Viņai bija ļoti stiprs gribasspēks. Es paskaidroju, ka panākumi ir vienādi kā grupu nodarbībās, tā individuālajās konsultācijās, teicu, ka varu sniegt atsevišķu konsultāciju tikai tad, ja konkrētās personas atpazīstamība traucētu darbu grupā. Viņa sāka raudāt, un es nespēju pretoties asarām.
Tas izmaksāja dārgi, daudzi smēķētāji brīnītos, kāpēc viņa vispār gribēja atmest. Viņi labprāt maksātu summu, ko noteicu šai dāmai, lai varētu smēķēt tikai divas cigaretes dienā. Viņi kļūdās, domājot, ka gadījuma smēķētāji ir laimīgāki un kontrolē situāciju. Viņi smēķēšanu varbūt arī kontrolē, taču nav laimīgi. Šajā gadījumā abi sievietes vecāki bija miruši no plaušu vēža, pirms viņa bija uzķērusies. Viņa, tāpat kā es, baidījās no smēķēšanas, pirms izsmēķēja pirmo cigareti. Viņa, tāpat kā es, atceras pretīgo garšu. Atšķirībā no manis, kas padevās un kļuva par pastāvīgo smēķētāju, viņa spēja tam pretoties.
Vienīgais, ko jūs cigaretē izbaudāt, ir mokošo ilgu gals, vai tā būtu gandrīz nemanāmā fiziskā tieksme, vai garīgās mokas, kad mums neļauj pabarot mazo briesmonīti. Pašas par sevi cigaretes ir netīras un indīgas. Tāpēc jūs ciešat no ilūzijas, ka tās izbaudāt tikai pēc atturēšanās perioda. Tāpat kā ar izsalkumu un slāpēm — jo ilgāk no tā ciešat, jo lielāka bauda ir to remdēt. Smēķētāji kļūdās, domājot, ka smēķēšana ir ieradums. Viņi domā: ''Ja vien smēķēšu tikai atsevišķos gadījumos, mans prāts un ķermenis to pieņems. Tad es varēšu tā turpināt vai samazināt
