cigarešu daudzumu, ja to vēlēšos.' Saprotiet, 'ieraduma' nav. Smēķēšana ir atkarība no vielas. Dabiskā tieksme ir remdēt, nevis pagarināt 'atradināšanās simptomus'. Pat lai noturētos pašreizējā līmenī, jums visu atlikušo mūžu būtu jāvingrina gribasspēks, jo, ķermenim kļūstot imūnam pret vielu, tas prasa arvien vairāk, nevis arvien mazāk. Jūs kļūstat arvien nespējīgāks samazināt intervālu starp cigaretēm, kad viela jūs fiziski un garīgi iznīcina, salauž jūsu pašpārliecinātību un izposta nervu sistēmu. Tāpēc iesākumā mēs varam no tā viegli atteikties. Ja mēs saaukstējamies, mēs vienkārši pārtraucam. Tas izskaidro arī to, kāpēc ļaudis, kas līdzīgi man nekad nav cietuši no ilūzijas, ka to izbauda, nepārtraukti smēķē, kaut arī katra cigarete ir fiziskas mocības.
Neapskaudiet šo sievieti. Kad smēķējat vienu cigareti ik pēc divpadsmit stundām, tā jums liekas vērtīgākā lieta zemes virsū. Divpadsmit gadus šī nabaga sieviete bija kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņa nespēja atmest, taču baidījās palielināt cigarešu daudzumu, lai nesaslimtu ar plaušu vēzi tāpat kā vecāki. Bet viņai bija jācīnās ar kārdinājumu divdesmit trīs stundas un desmit minūtes katru no tām daudzajām dienām. Es tajā saskatu milzīgu gribasspēku, un, kā jau teicu, šādi gadījumi ir retums. Bet beigās tas viņu noveda līdz asarām. Palūkojieties uz to loģiski — vai nu smēķēšanā ir kāds patiess baudījums, vai nav. Ja ir, kas grib gaidīt stundu, dienu vai nedēļu? Kāpēc liegt sev prieku vai uzmundrinājumu? Ja nekā tāda nav, kāpēc vispār smēķēt?
Atceros kādu citu 'piecas-cigaretes-dienā' gadījumu. Telefonsarunu vīrietis iesāka čerkstošā balsī: 'Karra kungs, es gribu atmest smēķēšanu, pirms esmu miris.' Tā viņš aprakstīja savu dzīvi.
'Esmu sešdesmit vienu gadu vecs. Smēķēšanas dēļ man ir kakla vēzis. Tagad fiziski varu pieveikt tikai piecas cigaretes dienā.
Agrāk gulēju labi. Tagad mostos ik pēc stundas un domāju tikai par cigaretēm. Pat guļot sapņoju par smēķēšanu.
Nevaru smēķēt līdz pulksten desmitiem. Ceļos piecos un vāru neskaitāmas tējas tases. Mana sieva ceļas ap astoņiem un nevēlas, lai es paliktu mājā, jo esmu tik aizkaitināms. Es eju uz dārza mājiņu un slaistos tur, taču mans prāts ir apsēsts ar smēķēšanu. Deviņos sāku uztīt savu pirmo cigareti, līdz tā ir perfekta. Nav tā, ka gribu, lai tā būtu perfekta, taču tas ir kaut kas, kas mani nodarbina. Tad gaidu, kad pulkstenis rādīs desmit. Kad tas pienāk, manas rokas nevaldāmi dreb. Es neaizdedzinu cigareti. Ja es to darīt, man būtu trīs stundas jāgaida līdz nākamajai. Es to kaut kad aizdedzu, vienreiz ieelpoju dūmus un tūlīt nodzēšu. Tā turpinot varu smēķēt vienu cigareti veselu stundu. Es to izsmēķēju līdz collas ceturtdaļai un gaidu nākamo.'
Turklāt šā nabaga vīra lūpas no vienas vietas bija apdedzinātas, jo viņš smēķēja cigareti pārāk ilgi. Jūs droši vien iedomājaties nožēlojamu plānprātiņu. Ne gluži. Šis vīrs bija sešas pēdas garš, izbijis jūras spēku seržants. Viņš kādreiz bija sportists un negribēja kļūt par smēķētāju. Tomēr pēdējā kara laikā pastāvēja uzskats, ka cigaretes dod drosmi, tāpēc karavīriem tās tika izsniegtas lielos daudzumos. Viņam burtiski pavēlēja kļūt par smēķētāju. Pārējo dzīves daļu viņš ir pavadījis, maksājot lielas summas nodokļos, un tas viņu ir fiziski un garīgi sagrāvis. Ja viņš būtu dzīvnieks, sabiedrība izbeigtu viņa ciešanas, taču mēs joprojām ļaujam veseliem pusaudžiem uzķerties uz šā āķa.
Varbūt domājat, ka šis gadījums ir pārspīlēts. Tas ir ekstrēms, taču ne unikāls. Ir tūkstošiem līdzīgu stāstu. Šis vīrs man izkratīja sirdi, bet jūs varat būt droši, ka viņa draugi un paziņas viņu apskauda par to, ka viņš izsmēķē tikai piecas cigaretes dienā. Ja domājat, ka tas nevarētu notikt ar jums, BEIDZIET SEVI MUĻĶOT.
TAS JAU NOTIEK.
Jebkurā gadījumā smēķētāji meistarīgi melo, arī sev. Viņiem tas jādara. Vairums gadījuma smēķētāju izsmēķē daudz vairāk cigarešu un dara to daudz biežāk, nekā gribētu atzīt. Man ir bijušas sarunas ar 'piecas-cigaretes-dienā' smēķētājiem, kas jau manā klātbūtnē izsmēķē vairāk nekā piecas cigaretes. Pavērojiet gadījuma smēķētājus pasākumos — kāzās vai ballītēs. Viņi smēķēs nepārtraukti.
Jums nevajag apskaust gadījuma smēķētājus. Jums nevajag smēķēt. Dzīve ir neizsakāmi jaukāka bez cigaretēm.
Pusaudžus izārstēt ir grūtāk, ne tāpēc, ka viņiem šķistu grūti atmest, bet tāpēc, ka viņi vai nu netic, ka ir uzķērušies, vai arī ir slimības pirmajā stadijā, kad viņiem liekas, ka viņi spēs atmest pirms otrās stadijas.
Gribu brīdināt vecākus no viltus drošības sajūtas, ka bērni izjūt riebumu pret smēķēšanu. Visiem bērniem derdzas tabakas garša un smaka, pirms viņi uzķeras. Arī jūs to kādreiz darījāt. Tāpat lai jūs neapmuļķo valdības iebiedēšanas kampaņas. Lamatas ir tādas pašas kā vienmēr. Bērni zina, ka cigaretes nogalina, bet viņi zina arī to, ka to nevar izdarīt viena cigarete. Kādā brīdī viņus var ietekmēt draugs, draudzene, skolasbiedrs vai kolēģis. Varbūt jūs domājat, ka viņiem tikai jāpamēģina viena, kas garšo briesmīgi, un tas pārliecinās viņus, ka viņi nekad neuzķer sies.
Viens no atkarības traucējošākajiem aspektiem ir sabiedrības nespēja novērst bērnu uzķeršanos uz atkarības āķa. Esmu daudz domājis par šo problēmu un esmu sarakstījis grāmatu, kas pievēršas jautājumam, kā atturēt jūsu bērnus no lamatām un kā viņiem palīdzēt, ja viņi tajās jau iekļuvuši. Tas ir fakts, ka lielais vairums to jauniešu, kas kļūst atkarīgi no smagajām narkotikām, iepazīstas ar ķīmisko atkarību, iekrītot smēķēšanas slazdā. Ja palīdzēsiet viņiem no tā izvairīties, samazināsiet smago narkotiku atkarības risku. Lūdzu neesiet pašpārliecināts šajā jautājumā. Ir svarīgi pasargāt jauniešus pēc iespējas
