savlaicīgi, tāpēc, ja jums ir bērns, ļoti iesaku jums izlasīt šo grāmatu. Pat ja jums ir aizdomas, ka jūsu bērns jau ir atkarīgs, atradīsiet tajā lieliskus padomus, kā palīdzēt viņam izbēgt.
Slepenais smēķētājs
Slepenais smēķētājs ir piepulcējams gadījuma smēķētājiem, bet slēptās smēķēšanas rezultāts ir tik sarežģīts, ka tas prasa atsevišķu nodaļu. Tas noved pie savstarpējo attiecību krīzes. Manā gadījumā tas gandrīz izraisīja šķiršanos.
Es jau trīs nedēļas neveiksmīgi mēģināju atmest. Iemesls šim mēģinājumam bija manas sievas raizes par manu pastāvīgo klepu. Teicu viņai, ka neesmu uztraucies par savu veselību. Viņa teica: 'Es zinu, bet kā tu justos, vērojot, kā sevi iznīcina kāds, ko tu mīli?' Šo argumentu nespēju apstrīdēt, tāpēc arī mēģināju atmest. Šis mēģinājums beidzās pēc trim nedēļām, pēc nopietna strīda ar kādu senu draugu. Es to neapzinājos, taču mana traumētā apziņa radīja šo strīdu. Toreiz jutos skumjš, taču nedomāju, ka tā ir sakritība, ka ar šo draugu ne pirms, ne pēc tam nekad neesmu strīdējies. Skaidrs, ka bija pastrādājis mazais monstrs. Lai nu kā, man bija attaisnojums. Man izmisīgi vajadzēja cigareti, un es atsāku smēķēt.
Nespēju paciest domu par to, kādu vilšanos tas sagādātu mani sievai, tāpēc neko viņai neteicu. Vienkārši smēķēju, kad biju viens. Tad pakāpeniski sāku smēķēt draugu sabiedrībā, līdz visi, izņemot manu sievu, zināja, ka atkal smēķēju. Atceros, ka jutos iepriecināts. Es domāju: 'Tas vismaz mazina izsmēķēto cigarešu daudzumu.' Reiz viņa man pārmeta, ka atkal smēķēju. Es to nebiju aptvēris, bet viņa aprakstīja reizes, kad, izraisījis nebūtisku strīdu, es pametu māju. Citās reizēs es pavadīju divas stundas, pērkot kādus sīkumus, un gadījumos, kad parasti devāmies kaut kur kopā, es izdomāju vārgus ieganstus, lai ietu viens.
Paplašinoties plaisai starp smēķētājiem un nesmēķētājiem, ir tūkstošiem gadījumu, kad draugu vai ģimenes loks tabakas dēļ tiek ierobežots. Slepenās smēķēšanas lielākais ļaunums ir tas, kas smēķētājs turpina ticēt ilūzijai, ka ir nepilnvērtīgs. Tajā pašā laikā tas rada milzīgus pašcieņas zaudējumus, citādi godīgs cilvēks piespiež sevi mānīt ģimeni un draugus.
Iespējams, tas ir noticis vai joprojām notiek ar jums.
Ar mani tā noticis vairākkārt. Vai esat kādreiz skatījies detektīvseriālu 'Kolumbo'? Sērijās sižets ir līdzīgs. Ļaundaris, parasti pārticis uzņēmējs, ir pastrādājis, viņaprāt, nevainojamu slepkavību, un viņa pašpārliecinātība aug, uzzinot, ka lietu izmeklē diezgan neiespaidīgais un noplukušais Kolumbo.
Kolumbo piemīt šis kaitinošais ieradums, kad pēc nopratināšanas, pārliecinājis aizdomās turamo, ka viņam nav ko baidīties, un slepkavas sejā vēl nav pazudusi pašpārliecinātība, izmeklētājs ierunājas: 'Vēl tikai kāds sīkums, ser, kuru, esmu pārliecināts, varēsiet paskaidrot…' Aizdomās turamais sastomās, un no šā brīža mēs zinām, ka viņš zina, ka Kolumbo viņu pakāpeniski atmaskos.
Neskatoties uz nozieguma nopietnību, no šā brīža jutu līdzi slepkavām. Bija gandrīz tā, ka es būtu noziedznieks, tā man lika justies šī slepenā smēķēšana. Stundas, kad nedrīkstēju smēķēt, tad lavīšanās uz garāžu, desmit minūšu ilga drebēšana aukstumā, domājot pa to, kur ir bauda. Bailes tikt pieķertam. Vai viņa atklās manu cigarešu, šķiltavu un izsmēķu slēptuves? Atvieglojums, atgriežoties neatklātam, un bailes, ka viņa varētu saost smaku manā elpā vai drēbēs. Tā kā riskēju arvien biežāk, mani agrāk vai vēlāk atklāja. Pazemojums un kauns noveda pie nepārtrauktas smēķēšanas.
AK, SMĒĶĒTĀJA DZĪVES PRIEKI!
Sabiedrisks ieradums?
Galvenais iemesls tam, ka Lielbritānijā kopš sešdesmitajiem gadiem ir vairāk nekā 15 miljoni bijušo smēķētāju, ir sabiedriskā revolūcija.
Jā, es zinu, veselība un nauda ir galvenie iemesli, kāpēc gribam atmest, bet tie bijuši vienmēr. Mums nav vajadzīgi vēža draudi, lai saprastu, ka cigaretes sagandē dzīvi. Mūsu ķermenis ir sarežģītākais mehānisks uz planētas, un katrs smēķētājs, jau ievelkot pirmo dūmu, instinktīvi apzinās, ka cigaretes ir indīgas.
Vienīgais iemesls, kāpēc turpinām, ir draugu spiediens. Vienīgais pieņemamais smēķēšanas 'pluss' ir tas, ka reiz tas tika uzskatīts par sociālu ieradumu.
Šodien pat paši smēķētāji to uzskata par nesabiedrisku.
Senajās dienās stiprie vīri smēķēja. Ja jūs nesmēķējāt, jūs uzskatīja par memmīti, un mēs visi smagi nopūlējāmies, lai kļūtu atkarīgi. Jebkurā bārā vai klubā vīri lepni ieelpoja un izelpoja tabakas dūmus. Gaisā bija nezūdošs dūmu mākonis, un griesti nodzeltēja, ja netika atjaunots krāsojums.
Šodien situācija ir pilnīgi pretēja. Mūsdienu stiprais vīrs nesmēķē. Mūsdienu stiprais vīrs nav atkarīgs no tabakas.
Šīs revolūcijas rezultātā mūsdienu smēķētāji grib atmest, un šodien smēķētājus uzskata par vājiem cilvēkiem.
Svarīgākā tendence, ko esmu novērojis kopš grāmatas pirmizdevuma 1985. gadā, ir smēķēšanas nesabiedriskās dabas aktualizēšana. Dienas, kad cigarete bija sarežģītās lēdijas vai stilīgā veča lepnums, ir pagājušas uz mūžiem. Visi tagad zina, ka vienīgais iemesls, kāpēc ļaudis smēķē, ir tas, ka viņiem nav izdevies atmest vai arī viņi baidās mēģināt. Smēķētāju manieres diendienā mainās, jo viņus ierobežo ofisu noteikumi, sabiedrisko vietu aizliegumi un svētulīgo izbijušo
