pierādījis, ka spējat tikt galā ar dzīvi un izbaudīt to šķietami grūtākajā periodā, visas pārējās situācijas kļūs vienkāršas. Bet, ja es to izteiktu kā noteiktu instrukciju, vai jūs maz mēģinātu atmest?
Ļaujiet man izmantot līdzību. Mēs ar sievu vēlamies kopā peldēt. Mēs esam pie baseina vienā laikā, taču reti peldam kopā. Tas tāpēc, ka viņa iegremdē ūdenī kājas īkšķi, bet peld tikai pēc pusstundas. Es nespēju izturēt tik ilgas mocības. Es jau iepriekš zinu — kādā brīdī, lai cik auksts būtu ūdens, es saņemšos. Tāpēc esmu iemācījies to darīt vieglā veidā — uzreiz ienirt. Pieņemot, ka es uzstātu, ka viņa nepeldēs vispār, ja uzreiz neienirs, es zinu, ka viņa vispār nepeldētu. Tagad jūs saprotat problēmu.
No atsauksmēm zinu, ka daudzi izmantojot attālināja, viņuprāt, baiso dienu. Mana nākamā doma bija izmantot to pašu tehniku kā nodaļā par smēķēšanas priekšrocībām, kaut ko līdzīgu: 'Laika plānošana ir ļoti svarīga, un nākamajā nodaļā es ieteikšu labāko brīdi, lai mēģinātu atmest.' Jūs pāršķirat lapu, un tur ir tikai milzīgs TAGAD. Tas patiesībā ir vislabākais padoms, bet vai jūs to pieņemtu?
Šis ir smēķēšanas slazda viltīgākais aspekts. Kad mūsu dzīvē ir stress, nav īstais laiks atmest, taču, kad stresa nav, mums nav vēlmes atmest.
Uzdodiet sev šādus jautājumus.
Vai jūs izlēmāt smēķēt cauru dienu un katru dienu, nespējot apstāties, jau tad, kad smēķējāt pašu pirmo cigareti?
PROTAMS, KA NE!
Vai jūs turpināsiet nepārtraukti smēķēt katru dienu, nespējot apstāties?
PROTAMS, KA NE!
Kad tad jūs atmetīsiet? Rīt? Nākamgad? Vēl pēc gada?
Vai tieši to jūs neesat sev jautājis, jau kopš uzķērāties? Vai cerat — kādu rītu pamodīsieties un vairs negribēsiet smēķēt? Beidziet sevi mānīt. Es gaidīju trīsdesmit trīs gadus, līdz tas notika ar mani. Ķīmiskā atkarība jūs pakļauj arvien vairāk, nevis arvien mazāk. Domājat, ka rīt tas būs vieglāk? Jūs sevi joprojām muļķojat. Ja nespējat to izdarīt šodien, kas liek jums domāt, ka rīt būs vieglāk? Vai gaidīsiet, kamēr saslimsiet ar kādu no nāvējošajām slimībām? Tas būtu mazliet bezjēdzīgi.
Īstais slazds ir māns, ka šobrīd nav īstais laiks — rīt vienmēr būs vieglāk.
Mēs esam pārliecināti, ka mūsu dzīve ir stresa pilna. Patiesībā tā nav. Patieso satraukumu no savas dzīves mēs esam izskauduši. Izejot no mājām, mēs nebaidāmies no plēsēju uzbrukuma. Vairumam no mums nav jāuztraucas par to, vai nākamajā ēdienreizē būs ko ēst un vai šonakt būs kur palikt. Bet padomājiet par savvaļas dzīvnieka dzīvi. Trusis piedzīvo Vjetnamu ikreiz, izlienot no alas. Bet trusis var tikt ar to galā. Tam ir adrenalīns un pārējie hormoni tāpat kā mums. Patiesībā jebkuras būtnes stresainākais dzīves posms ir bērnība un pusaudža gadi. Bet trīs miljoni dabiskās izlases gadu ir aprīkojuši mūs ar spēju tikt ar stresu galā. Kad sākās karš, man bija pieci gadi. Mūs bombardēja, un es divus gadus biju šķirts no vecākiem. Dzīvoju pie cilvēkiem, kas pret mani nelaipni izturējās. Tas bija nepatīkams posms manā dzīvē, taču es tiku ar to galā. Nedomāju, ka tas man radījis kādus ievainojumus, gluži pretēji, domāju, ka tas mani padarījis par stipru cilvēku. Atskatoties uz savu mūžu, es redzu tikai vienu, ar ko neesmu ticis galā, — tā ir vergošana nolādētajai tabakai.
Pirms pāris gadiem domāju, ka man ir visi pasaules uztraukumi. Man bija tieksme uz pašnāvību, ne tādā izpratnē, ka es lektu no jumta, bet es zināju, ka cigaretes mani drīz nogalinās. Es domāju, ka mazais prieciņš ir svarīgs un dzīve nebūtu dzīvošanas vērta bez tā. Es neaptvēru, ka tad, ja esi fiziski un garīgi nospiests, viss tevi nomāc. Tagad atkal jūtos kā jauneklis. Šo pārmaiņu manā dzīvē radīja tikai viena lieta — esmu izkļuvis no atkarības bedres.
Zinu, ka teikt 'Ja jums nav veselības, jums nav nekā' ir klišeja, taču tā ir tiesa. Es mēdzu domāt, ka tādi fitnesa fanātiķi kā Gerijs Pleijers ir neciešami. Mēdzu sacīt, ka dzīvē ir kas vairāk par mundrumu — iedzeršana un tabaka. Tās ir muļķības. Kad esat fiziski un garīgi vesels, varat izbaudīt kāpumus un tikt galā ar kritumiem. Mēs jaucam atbildību ar stresu. Atbildība kļūst satraucoša tikai tad, ja nejūtaties pietiekami stiprs, lai to uzņemtos. Šīs pasaules Ričardi Bārtoni ir gan fiziski, gan garīgi stipri. Viņus sagrauj nevis stress, darbs vai vecums, bet 'atbalsts', pie kā viņi vēršas un kas īstenībā ir tikai ilūzija. Bēdīgi, bet viņa un tūkstošiem līdzīgos gadījumos tas nogalina.
Paraugieties uz to šādi. Jūs jau esat izlēmis, ka atlikušo mūžu šajā slazdā nepaliksiet. Tāpēc kādā dzīves posmā, vai nu jums tas liksies viegls vai smags, jums būs jāpiedzīvo atbrīvošanās process. Smēķēšana nav ieradums vai bauda. Tā ir atkarība un slimība. Mēs jau esam noskaidrojuši, ka atmest rīt nebūs vieglāk, bet gan arvien grūtāk. Labākais brīdis, lai atbrīvotos no progresējošās slimības, ir TŪLĪT vai arī tik drīz, cik iespējams. Padomājiet, cik ātri nāk un iet mūsu dzīves nedēļas. Tik vien. Padomājiet, cik jauka kļūs dzīve bez tumšās ēnas pār jums. Ja sekosiet maniem norādījumiem, jums nebūs jāgaida pat piecas dienas. Kad būsiet nodzēsis pēdējo cigareti, jums dzīve ne tikai neliksies grūta, JŪS TO IZBAUDĪSIET!
Vai man pietrūks cigaretes?
Nē! Kad mazais monstrs reiz būs pagalam, fiziskā atkarība beigusies un 'smadzeņu skalošanas' sekas pamazām izzudīs, jūs ne tikai jutīsiet, ka esat gan fiziski, gan garīgi labāk sagatavojies tikt galā ar dzīves uztraukumiem, bet spēsiet pilnīgāk izbaudīt jaukos brīžus.
Ir tikai viens drauds — joprojām smēķējošo cilvēku ietekme. Izplatītais teiciens 'kaimiņa mauriņš vienmēr zaļāks' darbojas daudzās dzīves jomās un ir viegli saprotams. Kāpēc smēķēšanas gadījumā, kur trūkumi ir tik acīmredzami un
