beidzot pārtraucu, no simt cigaretēm dienā uzreiz pārgāju uz nulli, ne mirkli nejūtoties slikti. Tas bija baudāmi pat atradināšanās perioda laikā, un kopš tiem laikiem man tāda veida spazmu nav bijis. Gluži pretēji, tas ir brīnišķīgākais, kas manā dzīvē noticis.
Es nespēju saprast, kāpēc tas bija tik viegli, un pagāja kāds laiks, līdz es noskaidroju iemeslu. Tas bija tāds. Es noteikti zināju, ka vairs nekad nesmēķēšu. Iepriekšējo mēģinājumu laikā, lai cik mērķtiecīgs es būtu, es pamatā mēģināju atmest, cerot — ja izturēšu pietiekami ilgi, tieksme pāries. Tā, protams, nenotika, jo es gaidīju — kaut kas notiks, un, jo nomāktāks jutos, jo vairāk gribēju cigareti, un alkas nekad nepārgāja.
Mans pēdējais mēģinājums bija citādāks. Kā jau visi mūsdienu smēķētāji, es nopietni domāju par šo problēmu. Ikreiz, kad izgāžos, mierināju sevi ar domu, ka nākamreiz būs vieglāk. Man neienāca prātā, ka man būtu vajadzējis turpināt smēķēt visu mūžu. Pēdējā doma mani šausmināja un lika par to dziļi aizdomāties.
Tā vietā, lai neapzināti aizdegtu cigaretes, es sāku analizēt savas izjūtas, tās smēķējot. Tas apstiprināja to, ko jau zināju. Es cigaretes neizbaudīju, un tās bija netīras un pretīgas.
Sāku skatīties uz nesmēķētājiem. Līdz šim vienmēr biju viņus uzlūkojis kā neizteiksmīgus, nesabiedriskus un klīrīgus ļautiņus. Tomēr, kad biju viņus iepazinis, viņi man šķita stiprāki un pat vairāk atslābinājušies. Likās, ka viņi spēj tikt galā ar dzīves sarežģījumiem un spēj izbaudīt sabiedrību labāk nekā smēķētāji. Viņi noteikti bija mundrāki un aizrautīgāki par smēķētājiem.
Sāku runāt ar bijušajiem smēķētājiem. Iepriekš biju viņus uzlūkojis kā cilvēkus, kas naudas un veselības dēļ bija spiesti smēķēšanu atmest, tomēr vienmēr slepenībā ilgojās pēc cigaretes. Nedaudzi teica: 'Retumis ir kāds lūzums, taču tie ir tik niecīgi un nedaudz, ka par tiem nav vērts uztraukties.' Bet vairums teica: 'Vai man tā trūkst? Jūs laikam jokojat. Nekad dzīvē neesmu juties labāk.'
Sarunas ar bijušajiem smēķētājiem likvidēja vēl vienu mītu, kas vienmēr bija manā galvā. Es domāju, ka manī ir kāds iedzimts vājums, bet tad es aptvēru, ka visi smēķētāji cieš no šā murga. Es sev teicu: 'Miljoniem cilvēku šobrīd atmet un dzīvo laimīgi. Pirms sāku, man tas nebija jādara, un es atceros, ka man bija smagi jānopūlas, lai pierastu pie šīm nejaukajām lietām. Tad kāpēc man tas jādara tagad?' Smēķēšana man nekad nav sagādājusi baudu. Es ienīdu derdzīgo rituālu un negribēju pavadīt atlikušo mūžu, vergojot pretīgajai tabakai.
Tad es sev teicu: 'Alen, VAI NU TEV TAS PATĪK VAI NE, TU ESI IZSMĒĶĒJIS SAVU PĒDĒJO CIGARETI.'
Tieši no tā brīža es zināju, ka nekad vairs nesmēķēšu. Negaidīju, lai tas būtu viegli, gluži otrādi. Es nešaubīgi ticēju, ka mani gaida smagas depresijas mēneši un ka atlikušo dzīvi man laiku pa laikam gadīsies pa lūzumam. Bet no paša sākuma bija tikai svētlaime.
Pagāja laiks, kamēr izprātoju, kāpēc tas bija tik viegli un kāpēc šoreiz mani nemocīja šausmīgās atradināšanās mokas. Iemesls ir tāds, ka šo moku nebija. Mokas rada šaubas un nepārliecinatība. jaukā patiesība ir tāda, ka ATMEST SMĒĶĒŠANU IR VIEGLI. Procesu apgrūtina neizlēmība un nomāktība. Noteiktos dzīves posmos smēķētāji, par to nesatraucoties, var ilgi iztikt bez cigaretes, kaut arī joprojām ir atkarīgi no nikotīna. Jūs ciešat tikai tad, ja gribat cigareti, bet nevarat to dabūt.
Tāpēc vieglas atmešanas atslēga ir lēmumā, ka atmešana ir noteikta un galīga. Nevis cerēt, bet zināt, ka esat atmetis, jo tā izlēmāt. Nekad neapšaubiet to. Gluži otrādi — priecājieties par to.
Ja no paša sākuma esat pārliecināts — tas būs viegli. Bet kā gan jūs jau no sākuma varat būt pārliecināts, ja nezināt, vai tas būs viegli? Tāpēc nepieciešama pārējā grāmatas daļa. Ir daži būtiski jautājumi, kas skaidri jāapzinās, pirms sākat.
1. Saprotiet, ka jūs to varat. Jūs neesat citādāks, un vienīgais cilvēks, kas jums var likt izsmēķēt nākamo cigareti, esat jūs pats.
2. Nav nekā, no kā atteikties. Gluži pretēji — jūs gaida tikai lieliski ieguvumi. Es nedomāju tikai to, ka būsiet veselāks un bagātāks. Apgalvoju, ka varēsiet pilnīgāk izbaudīt jaukos brīžus un nebūsiet tik nelaimīgs smagajos periodos.
3. Skaidri saprotiet, nav tādas vienas cigaretes. Smēķēšana ir atkarība un ķēdes reakcija. Sērojot pēc atsevišķas cigaretes, jūs tikai sevi nevajadzīgi sodāt.
4. Uzlūkojiet smēķēšanu nevis kā sabiedrisku ieradumu, tas varētu jūs ievainot, bet kā atkarību no narkotikas. Skatieties acīs patiesībai, jo, vai nu jums tas patīk vai ne, JUS ESAT SLIMS. Slimība nepāries tāpēc, ka iebāzīsiet galvu smiltīs. Atcerieties — gluži kā citas kropļojošās slimības, arī šī ilgst visu mūžu un kļūst smagāka. Labākais laiks, lai to izārstētu, ir tagad.
5. Atdaliet slimību (ķīmisko atkarību) no uzskata par dzīvi kā smēķētājam vai nesmēķētājam. Visi smēķētāji izmantotu izdevību atgriezties brīdī, pirms kļuva atkarīgi, ja tāda tiktu dota. Šodien jums tāda iespēja ir! Pat nedomājiet par to kā par 'atteikšanos' no smēķēšanas. Kad pieņemsiet lēmumu, ka esat izsmēķējis pēdējo cigareti, jau būsiet nesmēķētājs. Smēķētājs ir viens no tiem nožēlojamajiem cilvēkiem, kas dzīvo, iznīcinot sevi ar cigaretēm. Nesmēķētājs ir tas, kas to nedara. Ja reiz esat pieņēmis šo lēmumu, esat sasniedzis savu mērķi. Līksmojiet. Nesēdiet sērīgi, gaidot, kad pazudīs atkarība. Baudiet dzīvi tūlīt. Dzīve ir brīnišķīga pat tad, ja esat atkarīgs no nikotīna, un ar katru dienu, kad tāds vairs nebūsiet, tā kļūs aizvien labāka.
Lai atvieglotu atmešanas procesu, jums jābūt drošam, ka jums izdosies atturēties atradināšanās perioda laikā (aptuveni trīs nedēļas). Ja pareizi sevi noskaņosiet, tas būs pavisam viegli.
Ja ievērojāt manu padomu nebūt aizspriedumainam — šobrīd jau esat izlēmis vairs nesmēķēt. Tagad jums būtu jāizjūt satraukums kā sunim pie pavadas, jo nevarat sagaidīt, kad no sava organisma dabūsiet laukā indi.
Ja esat drūms un nomākts, tam ir kāds no šiem iemesliem.
