Reiz, kad grasijos mieriga gara iedzilinaties isa vesturiska apskata par Vienpadsmitas galaktikas zvaigznes Flu planetu Szenu, durvju prieksa negaiditi piestaja zils reobs.; No ta izkapa slaids, atletisks cilveks — Gudro padomes loceklis, varda Asza. Man ar so cilveku bijis parak maz darisanu, jo Asza ir fizikis, bet manas zinasanas fizika bija tik vajas, ka isi neuzskatija par vajadzigu dot man par konsultantu kadu specialistu. Ta vai citadi, tomer sis apmeklejums mani parstei-; dza. Ar isiem raksturigo tiesumu Asza bez; aplinkiem iesaka:
— Nac lidz! Tu esi mums nepieciesams.
— Kadam nolukam? — pavaicaju.
— Lai parbauditu, vai patiesi tu esi Gaismas dels ar sarkanam asinim, kam misliki nespej kaitet. Ejam. Nebisties, nekas launs! tev nenotiks.
Es, protams, vareju ari atteikties, tacu man tas nenaca ne prata. Jau sen velejos uz-zinat, kas ir misliki, tapec nekavejoties sekoju Aszam uz reobu.
Pacelusies loti augstu, attistijam maksimalu atrumu. Skersojam divas juras, kalnu gredu, vel kadu juru un beidzot pec trim stundam, strauji pikejot, nolaidamies vientula, klinsaina sala. Bijam nolidojusi vairak neka devintukstos kilometru. Kad saule jau grima aiz apvarsna, mes, liekas, bijam netalu no polara loka, jo okeana redzeju peldam ledus gabalus.
Reobs nolaidas neliela laukumina uz klinsu kraujas, kas bija parkarusies par udeniem. Izkapusi no lidaparata, devamies uz klinti cirstam, masivam metala durvim. Bridi nonemies ap mazu lodzinu durvis un beidzot to atveris, mans pavadonis kadam kaut ko pateica. Durvis paveras, un mes iegajam ieksa. Ar siltuma pistolem brunojusies divpadsmit isu jaunekli mani verigi nopetija. Pagajusi garam sargpostenim, nonacam astonsturaina zale, kur vienu sienu, ka parasts, aiznema matstikla ekrans. Asza lika man apsesties.
— Tas ir mans kabinets, — vins teica. — Man jauzrauga misliks.
Tad Asza pastastija sekojoso:
— Vairak neka pirms diviem gadiem kads ksills kosmosa sastapa un sagustija vientulu misliku. Bez saubam, tas bija loti gruti, un visa ksilla komanda, kas atradas mislika izstarojumu iedarbibas zona, ilgu laiku pec tam slimoja ar anemiju. Bet vel grutak bija nogadat dzivu misliku cauri siltajai atmosferai uz Ellu. Galu gala tas tomer izdevas, un tagad misliks mit seit, apakszemes ala, kur temperatura nekad nav augstaka par divsimt sesdesmit gradiem zem nulles. Dazadu cilvecu parstavji, iznemot pedeja laika atklatos, kas zina celu cauri ahunam, un ari mani, bija labpratigi lavusies mislika izstarojumiem, protams, lietojot aizsarglidzeklus, kuri pasarga no naves. Parbaudi neviens neiztureja, jo vinu asinis nebija sarkanas, proti, tadas, par kadam vestits senaja pravietojuma.
Bet manas tacu ir sarkanas!
— Palukojies mislika! — Asza ieteicas.
Telpa iegrima tumsa. Divainas, zilganas gaismas loka uz ekrana paradijas attels.
— Ta ir auksta gaisma. Jebkurs cits apgaismojums misliku nonavetu.
Ieraudziju plasu pazemes alu ar gludu klinsakmens klonu. Tas vidu kaut kas nekustigi guleja; sakuma 'notureju to par nelielu, no reljefam, savstarpeji savienotam plaksnem veidotu metala konstrukciju. Ta spozi, sudrabaini mirdzeja; sim ap divus metrus garajam, metru platajam kermenim bija daudzskaldna veids.
Asza pieveda mani pie aparata, kas atgadinaja psihometru. Uz ta ciparnicam viegli svarstijas fosforizeti raditaji, fluoriscejosos stobrinos leni, ritmiski pulseja gaismas vilni.
— Mislika dzivibas norises, — Asza paskaidroja. — Vina nemitigi rodas elektromagnetiskas svarstibas, kuras jus, Zemes cilveki, skiet, izmantojat ka energijas avotu. Pasreiz misliks atpusas.
Asza pagrieza regulatora sledzi. Termometrs radija, ka pazemes telpa temperatura paaugstinajusies no minus divsimt sesdesmit lidz divsimt cetrdesmit trim gradiem. Ciparnicu raditaji taisija lecienu, daudzkrasaina gaisma stobrinos kluva spilgtaka, vibraciju ritms paatrinajas. Asza noradija uz stobrinu, kura gaisma vibreja visbiezak.
— Tie ir fena vilni. Cik zinams, tos izstaro vienigi misliki un tu!
Pacelis acis, kada spoguli ieraudziju musu attelus. Zalganaja, mirgojosaja gaisma, ko izstaroja stobrini, un ekrana nedzivi zilgaja atblazma musu sejas izskatijas spokainas. Nekad vel uz sis talas planetas nebiju juties tik bezgala vientuls un svess. Man uzmacas bailes.
Misliks peksni sakustejas. Ta plaksnes savienojumu vietas it ka uzvirzijas cita citai virsu. Misliks rapojot parvietojas tikpat atri ka cilveks, kajam ejot. Asza atkal uzmanigi pazeminaja temperaturu lidz minus divsimt sesdesmit gradiem.
— Nu ta, — vins teica, — mes gribetu, lai tu nokap leja un izmegini, ka uz tevi iedarbojas mislika izstarojums. Nebaidies, nekas launs tev nenotiks. Visi citi tur jau bijusi, tacu, diemzel, neveiksmigi. Kosmosa, kur ksilla sienas noder ka aizsargs, isu dzivibai navejoss ir devinu misliku izstarojums. Turpreti seit, tik nieciga attaluma un bez aizsarglidzekliem, pietiek ar vienu pasu. Ala ir loti zema temperatura un gandriz absoluts vakuums, tapec tu uzvilksi ipasu skafandru. Es no sejienes jus verosu. Tev bus divi pavadoni — roboti. Ja gadijuma zaudesi samanu, tie iznesis tevi lauka no alas. Vai esi ar mieru?.
Lukodamies ermigaja radijuma, kas rapoja pa akmenaino gridu, es mirkli vilcinajos. Skita, ka zem sim geometriskajam, necaurredzamajam brunam slepjas nesaudzigs, vess un nejutigs saprats, daudz briesmigaks par jebkuru apzinatu cietsirdibu. Ja, tas te nudien bija ists Tumsas un muziga Aukstuma dels!
— Lai notiek! — pedejoreiz paskatijies ekrana, es teicu.
— Ja bus vajadzigs, varu paaugstinat temperaturu un misliku nogalinat, — Asza sacija. — Tomer ceru, ka iztiksim bez ta. Zinams risks, bez saubam, ir. Tikai joti ilgstoss viena mislika starojums var apdraudet isa dzivibu. Musu gusteknis nav vel nogalinajis nevienu no tiem, kas vinu apmeklejusi. Bet tu neesi iss!
— Noladets! — es franciski iesaucos un piebildu: — Nezaudesim velti laiku. Agri vai velu naksies to izmeginat.
— Tas nebija iespejams, pirms tu neiemacijies musu valodu, jo, tiklidz nonaksi ala, domu parraide starp mums partruks.
Asza atkal iededza gaismu. Durvis paradijas kads iss un pamaja, lai sekoju. Nokapam apakszemes zale, kas atradas viena limeni ar mislika alu; tur ipasas nisas karajas caurspidigi skafandri. Svesais palidzeja man uzvilkt vienu no tiem. Skafandrs man bija tiesi laika, par ko, starp citu, nav jabrinas, jo tas bija izgatavots tiesi man. Blakus tam karajas liels, ermots aizsargterps, ko drosi vien lietojis gigants ar izvalbitajam acim, kura telu redzeju uz Cilvecu kapnem. Durvis velreiz atveras, un uz sesu ritenu platformam zale iebrauca divi roboti ar varenam metala rokam. Mans paligs izgaja, un durvis aizcirtas.
— Vai mani dzirdi? — pastiprinataja atskaneja Aszas balss.
— Dzirdu loti labi.
— Pagaidam mislika izstarojums tevi neapdraud. Cetrus metrus biezajam dzelzs durvim, kas jus abus skir, tas nespej izlauzties cauri. No misliku izstarojuma var pasargat vienigi sada sakausejuma aizsargs, tacu tas ir parak smags, lai to izmantotu cina. Tulit atversies ieeja ala. Atkapies atpakal un, lai notiek, kas notikdams, nenonem kiveri, iekams neesmu licis to darit.
No ailes siena lenam izslideja milzigs, cetrus metrus gars metala cilindrs. Aukstumu es nesajutu, tikai mans skafandrs lenam pieputas, un es kluvu lidzigs lielai gumijas lellei. Izgajis cauri ailei, nonacu ala. Preteja puse pie sienas nekustigi guleja misliks. Zilgana gaisma seit likas esam vel nespodraka neka uz ekrana.
Pa gludo akmens klonu lenitem virzijos uz prieksu. Visapkart valdija klusums, nebija ne mazako dzivibas zimju. Kivere dzirdeju vienigi Aszas vienmerigo elpu. Misliks joprojam nekustejas.
Peksni metaliskais erms saka slidet man klat. No priekspuses tas izskatijas ka plakans, apmeram pusmetru augsts metala bloks.
— Kas man jadara? — es vaicaju.
— Misliks vel neizstaro. Tas tevi neaiztiks. Reiz, speji uzlidojis gaisa, misliks sadragaja vienu musejo. Par sodu veselus divpadsmit bazikus turejam to visaugstakaja temperatura, kadu vien tas spej panest. Ceru, ka ta bija krietna maciba, tapec misliks vairs nevienam neuzbruks. Un ja tomer — tad tev pie jostas karajas siltuma pistole. Bet pietaupi to gadijuma, ja notiek vislaunakais!
Misliks arvien atraka tempa saka jonot man apkart.
— Vins vel joprojam neizstaro. Ko tu juti?
— Neko, absoluti neko. Tikai mazliet bail.
— Uzmanibu! Vins staro!
Metaliska briesmona priekspuse pavideja neliela violeta gaismas melite. Es arvien vel neko nejutu un pateicu to Aszam.
