stundu laika tam, lai īstenotu tās tehnikas un principus, ar kuriem vēl tikai tikšu iepazīstināts. Nolēmu vispirms pievērsties sevis paša pilnveidošanai, pirms mainīt citu cilvēku dzīves, kā biju to paradis darīt. Varbūt arī man izdotos sevi pārveidot tāpat kā Džūljenam. Katrā ziņā bija vērts pamēģināt.
Tonakt, sēdēdams savā mēbelēm pieblīvētajā dzīvojamajā istabā, es uzzināju to, ko Džūljens dēvēja par «prieka pilnas dzīves desmit rituāliem». Dažu veikšanai bija nepieciešama prāta koncentrēšana. Turpretī citu varēja veikt bez jebkādas piepūles. Visas piedāvātās tehnikas bija ļoti intriģējošas un solīja visai neparastu rezultātu.
«Pirmo no šīm tehnikām Sivanas Lielie Skolotāji dēvēja par Vienatnes rituālu. Šīs tehnikas izpildei nekas vairāk nebija nepieciešams kā vien tavā ikdienā obligāti iekļaujams miera periods.»
«Ko tu ar to domā «miera periods»?»
«Tas ir laiks piecpadsmit līdz piecdesmit minūšu garumā, kurā tu izbaudi klusuma dziedinošo iedarbību uz sevi un izproti, kas tu īstenībā esi,» Džūljens paskaidroja.
«Vai tas būtu brīdis, kad apstāties, lai atdzesētu manu pārkarsušo motoru?» es, viegli pasmaidījis, pajokoju.
«Jā, tas būtu ļoti precīzs un trāpīgs raksturojums. Vai esi kādreiz kopā ar ģimeni devies garākā pārbraucienā ar automašīnu?»
«Protams. Mēs katru vasaru dodamies prom uz salām, lai pāris nedēļas padzīvotu pie Dženijas vecākiem.»
«Nu redzi, un vai tu reizi pa reizei ceļā mēdzi apstāties?»
«Jā. Lai paēstu vai arī, ja, sēžot pie stūres, sāku justies noguris. Tad es, sešas stundas noklausījies bērnu strīdos aizmugures sēdeklī, atļaujos mazliet nosnausties.»
«Nu tad uztver šo Vienatnes rituālu kā brīdi, kad veldzēt savu dvēseli. Šī tehnika domāta sevis atjaunošanai, un to praktizē, pavadot laiku vienatnē, ietinoties klusuma brīnišķīgajā sagšā.»
«Kas klusumā ir tik īpašs?»
«Labs jautājums. Vienatne un klusums ļauj tev pieslēgties savam radošajam polam, ļauj tev piekļūt bezrobežu Visuma gudrībai. Redzi, Džon, prātu var salīdzināt ar ezeru. Mūsu haosa pārņemtajā pasaulē vairumā gadījumu cilvēka prāts nemitīgi rosās. Mēs visi esam iekšējā nemiera pārņemti. Tomēr katru dienu, izbrīvējot laiku, kad varam būt klusi un mierīgi, prāts aprimst un kļūst līdzīgs rāmam ezera spogulim. Šāds iekšēja klusuma brīdis ietekmē cilvēku ļoti pozitīvi, sniedzot tam dvēseles mieru, neierobežotu enerģiju un dziļu sevis sakārtotības sajūtu. Tev pat miegs kļūst ciešāks, un, veicot savus ikdienas darbus, tu jūties atjaunots un līdzsvarots.»
«Un kur man šo miera brīdi pavadīt?»
«Teorētiski to var darīt jebkur, sākot ar guļamistabu un beidzot ar tavu biroju. Svarīgi ir vienīgi tas, lai tur patiešām valdītu miers un skaistums.»
«Kāda te nozīme skaistumam?»
«Skaistas lietas satrauktu dvēseli nomierina,» Džūljens, smagi nopūties, piebilda. «Uz taviem jutekļiem ļoti nomierinoši iedarbosies rožu pušķis vai arī viena vienīga narcise, sniedzot tev dziļu relaksāciju. Ideālos apstākļos tev vajadzētu izbaudīt skaistumu tādā telpā, kura kalpotu par patvērumu tavam iekšējam Es.»
«Ko tu ar to domā?»
«Īstenībā tai vajadzētu kļūt par slepeno vietu tev, kur nodarboties ar sava prāta un gara pilnveidošanu. Tā varētu būt guļamistaba tavā mājā vai arī nelielā dzīvoklī izbrīvēts neliels stūrītis. Tai vajadzētu būt vietai, kas paredzēta tikai sevis atjaunošanai, vietai, kas klusi gaida katru tavu ierašanos.»
«Tas gan būtu labi. Manuprāt, ja man būtu kāda klusa vietiņa, kur patverties, kad pārnāku mājās no darba, tas būtu vienkārši brīnišķīgi. Tur es varētu vienā mierā atbrīvoties no dienas laikā uzkrātās spriedzes un uztraukumiem. Pēc tam mājiniekiem droši vien būtu daudz vieglāk rast ar mani kontaktu.»
«Bet te atkal parādās viens svarīgs moments. Vienatnes rituāls vislabāk darbojas tad, ja to praktizē katru dienu vienā un tajā pašā laikā.»
«Kāpēc?»
«Tāpēc, ka pēc tam tas jau iestrādājas, pārvēršoties par ikdienas dzīves rituālu. Praktizējot šo tehniku vienā un tajā pašā laikā, tu pie šīs ikdienas klusuma devas tik ļoti pieradīsi, ka nekad vairs nevēlēsies no tās atteikties. Bet pozitīvi dzīves ieradumi katrā ziņā pilnīgos un bagātinās arī tavu dzīvi.»
«Vai ir vēl kas?»
Jā. Ja vien pastāv tāda iespēja, vajadzētu katru dienu pabūt pie dabas. Neliela pastaiga mežā vai arī dažas minūtes sakņu dārzā pie tomātiem sniegs atjaunotni un mieru, kas tev tik ļoti nepieciešami. Atrašanās dabā ļauj cilvēkam noskaņoties uz sava augstākā Es nebeidzamā gudrības viļņa. Šī savas patības apzināšanās nodrošinās tev pieeju nevienā kartē neiezlmētajām tavas personiskās varēšanas dimensijām. Nekad to neaizmirsti,» Džūljens kaismīgā balsī piezīmēja.
«Vai uz tevi arī, Džūljen, šis rituāls iedarbojas?»
«Pilnīgi noteikti. Es ceļos līdz ar sauli, un pirmais, ko daru, dodos uz savu slepeno patvērumu. Tur es, cik vien ilgi nepieciešams, gremdējos Rozes Sirdī. Ir dienas, kad es klusās pārdomās aizvadu vairākas stundas, bet ir arī tādas, kad varu šīm pārdomām veltīt tikai desmit minūtes. Rezultāts vienmēr ir vairāk vai mazāk līdzīgs: es izjūtu dziļu iekšēju harmoniju un fiziskās enerģijas pieplūdumu. Un te nu mēs nonākam pie otrā rituāla. Tas ir Fizikalitātes rituāls.»
«Izklausās interesanti. Ko tas nozīmē?»
«Tas ir saistīts ar rūpēšanos par savu fizisko ķermeni.»
«Patiesi?»
«Tas nav nekas sarežģīts. Fizikalitātes rituāls balstīts uz principu, kas nosaka sekojošo: kā tu rūpējies par savu ķermeni, tā tu rūpējies par savu prātu. Sagatavojot savu fizisko ķermeni, tu sagatavo savu prātu. Cik daudz tu trenē savu fizisko ķermeni, tikpat daudz tu trenē arī savu prātu. Izbrīvē katru dienu brīdi tam, lai ar vingrojumu palīdzību uzturētu kārtībā savu fiziskā ķermeņa templi. Liec savam ķermenim kustēties, lai labāk cirkulētu asinis. Vai tu zini, ka nedēla sastāv no simt sešdesmit astoņām stundām?»
