noverot seit aprakstito? Nebut nav neiespejams, ka meginajums atrisinat tamlidzigu uzdevumu rosina domajosu lasitaju nopietni aizrauties ar debesu mehaniku. Protams, nevajag ceret, ka Klementa gramatas sadi ietekmes milzum daudz lasitaju, tomer atceresimies, cik daudzi musu un arzemju izcilakie zinatnieki atzinusies, ka pirmo impulsu nodarboties ar zinatni vinos izraisijusas Zila Verna gramatas.
So Hala Klementa izmantoto popularizesanas principu, protams, lielo ari citi autori, tomer tikai Klementa darbos mes to sastopam tira veida. Tas nenozime, ka Klementa literarajiem darbiem piemit izzinas funkcija vien. Lasitajs redzes, ka Klements veido sizetus uz piedzivojumu zanra bazes, visur censas skaidri paust Visuma sapratigo butnu bralibas un sadarbibas ideju un ka vins pieskaitams pie tiem fantastiskas literaturas autoriem, kuri cildina cilveka parakumu par citu pasaulu sapratigajam rasem. Klementa dailradei ir vel viena svariga iezime — ta slavina cilveces nerimtigas un neierobezotas alkas pec zinasanam. Klements labi apzinas, kadus milzigus izdevumus no Zemes prasis iepazisanas ar jebkuru no vina aprakstitajam pasaulem. Par to vins tiesi un neparprotami runa savas gramatas, tomer nakotnes cilvece, kas vina gramatas aizvien paliek «aiz kadra», labprat ziedo sos lidzeklus, jo — no Klementa viedokla — ta eksiste, lai izzinatu.
Klements pieskaitams visai populariem zinatniskas fantastikas autoriem. Ceresim, ka vins iepatiksies ari latviesu lasitajiem.
I
LOGISTIKA
Spriezot pec ta, kada bija lavas lauka virsma, planieris nemaz nedrikstetu izskatities tik maz cietis. Ta astes plaksni bija veseli, fizelazas apsuvums daleji norauts tikai apaksdala; skita, ka pat saurie sparni nav bojati. Ja kaut kur tuvuma butu katapulta, varetu rasties kardinajums lidaparatu atkal pacelt gaisa. Pat Dars Langs Ans varetu pievilties, ja vinam butu japalaujas tikai uz acim.
Tomer vins zinaja vairak, neka to vien, ko radija acis. Vins bija neveiksminieks, kas bija lidojis sai masina. Dars bija redzejis, ka bedraina, melna lavas virsma peksni brazas vinam pretim, kad negaiditais vejs vilka vinu klat pie bezvarda vulkana; vins bija jutis grudienu un vaju atlecienu, kad lidkermen atsperigais koka ramis pulejas amortizet triecienu; vel vairak — vins bija dzirdejis, ka neiztur abu sparnu lonzeroni. Tagad vinu galvenokart nodarbinaja nevis doma, ka pacelties gaisa, bet gan jautajums, vai pirms aiziesanas nevajadzetu planiera vraku sabojat vel vairak, tomer ari tas nebija vissvarigakais. ista problema bija gramatas.
Protams, gramatu nebija daudz — Ri Pells Uns bija par talredzigu, lai uzticetu parak lielu dalu pilsetas zinasanu vienam pasam planierim. Tomer gramatas nedriksteja pamest novarta; Dara pienakums bija tas nebojatas nogadat uz Ledus Cietoksni, un astonsimt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai attistitu specigu pienakuma apzinu. Un tik ilgi Dars Langs Ans bija nodzivojis.
Par laimi, gramatas nebija smagas. Apnemibas pilns Dars keras pie darba — saseja viena saini tik daudz gramatu un visa nepieciesama, cik vareja, lai tas netraucetu ne iet, ne lietot ieroci. Kad Dars beidzot izslejas un merktiecigi devas projam no vraka, vins bija uzkravis sev gramatas, kas svera varbut pusi no vina svara, desmitreiz mazak partikas un saujamstopu ar bultam — savu neskiramo pavadoni jau kops agras bernibas. Lielako dalu partikas vins bija pametis, toties neviena rakstu galina gan ne.
Kravadamies vins bija domajis, kada virziena doties. Lidz vina spraustajam merkim, metot lielu likumu, bija javeic mazliet vairak neka divi tukstosi judzu, un apmeram puse sa attaluma bija okeans. Planotais lidojuma marsruts bija daudz garaks salu del, kas lava parlidot okeanu pa posmiem, kuru garums neparsniedza piecdesmit judzes. Dars bija nolemis tureties pie ta pasa cela, jo vairakos parlidojumos bija to labi iepazinis. Skaidrs, ka orientieri uz zemes izskatisies citadi, tomer tas nevaretu sagadat parak lielas grutibas vina fotografiskajai atminai.
Protams, vins tulit nedevas izveletaja virziena. Tad butu jaiet gandriz tiesi pari kalnam, kura nogaze vins bija strandejis. Dars savu dabisko fizisko dotibu del bija labaks kalnos kapejs, neka jebkurs cilveks vispar varetu but, bet no sa kalna smailes gaisa celas planu, vienmerigu, dzeltenu dumu verpetes, un lava zem kajam, ka vinam skita, bija karstaka, neka to butu spejusi sasildit saule. Tapec, atstajis pa kreisi aiz muguras spilgti sarkano par Tiru deveto sauli un tiesi aiz sevis — zilo un mazako Arenu, vins devas uz ziemelrietumiem, kaut gan vina tuvakais merkis okeana saja krasta atradas ziemelaustrumos un lavas lauka tuvaka mala — tiesi ziemelos.
Nav viegli skersot lavas lauku kajam pat bez smagas nastas, turklat Dars Langs Ans bija ta apkravies, ka pargajiens kluva par istu mocibu. Vina pedas bija diezgan noruditas, lai izturetu gajienu pa asajam klinsu skautnem, no kuram nevareja izvairities, tacu seit nebija nevienas gludas takas. Atkal un atkal Daram bija japarrekina laiks, kadu prasis celojums, tomer ne reizi vins sev neatzinas, ka varbut nespes to veikt.
Divas reizes, nepartraucot iesanu, vins paeda un padzeras, ja ta var teikt par vina iebauditajam paris kripatinam edama un daziem malciniem udens. Planiera nogasanas vietu no lavas lauka malas skira nepilnas piecdesmit judzes, bet, ja vins pakritis un aizmigs, neticis pari lavas laukam, tad ir gandriz skaidrs, ka nomirs aiz slapem. Lavas lauka udens nebija — vismaz vins par to neko nezinaja, tacu, vasarai tuvojoties, tas vinam bija tikpat nepieciesams ka cilvekam lidzigos apstaklos.
Pirmo reizi vins iekoda pietiekami talu no kalna, lai pec tam varetu nogriezties uz ziemeliem un atstat Tiru tiesi aiz muguras. Arena gatavojas panakt sarkano sauli, tomer enas vel aizvien bija isas. Kaut ari Dars bija pieradis pie diviem spidekliem, abu saulu gaisma bija pagruti parredzet celu talak par paris jardiem, talab vins it biezi palaida garam iespeju to saisinat.
Tomer uz prieksu vins tika Ieturejis otro «maltiti» vieta, no kuras vulkans vairs nebija redzams, Dars dazas stundas velak bija jau parliecinats, ka saskata zalu joslu. Protams, ta varetu but tikai miraza, bet sada paradiba Daram Langam Anam bija pilnigi nepazistama. Tie varetu ari but blivak saaugusi dzelksnainie, galigie, mucelem lidzigie augi, kuri sur tur slejas lauka no lavas. Tomer celotajs bija parliecinats, ka tas ir ists mezs ar augiem, kuru esiba liecina par bagatigu vinam aizvien nepieciesamaka udens krajumu. Dars, savilcis seju atvieglojuma smaidam atbilstosa vaiksta, sakartoja gramatu saini uz pleca ertak, izdzera atlikuso udeni un atsaka celu pretim apvarsnim. Savu kludu vins atklaja krietnu bridi pirms slapju atgriesanas.
Ja vins butu gajis pa kaut cik taisnu liniju, vins butu viegli ticis lidz mezam. Pat ar visiem likumiem, kurus bija spiests mest pa lavas lauku, vins tur butu nokluvis, iekams saktu ciest parak stipras slapes. Dars gluzi vienkarsi nebija gaidijis, ka vajadzes seviski daudz likumot, jo neatcerejas no augsas redzejis kaut ko vienmulaja, saplaisajusaja un krokainaja lavas lauka neiederigu. Atmina Daru nebija pievilusi, bet, ka izradijas, sis apvidus gan.
Tira, gandriz beigusi savu celojumu uz rietumiem, bija pacelusies augstak, gatavodamas mest savu ikgadejo cilpu lecienam atpakal uz Arenas pusi, kad Dars Langs Ans atduras pret skersli. Ta nebija krauja — to vins noteikti nebutu uzskatijis par neparvaramu —, ta bija aiza, kas drosi vien izveidojusies, kad visa lavas masa bijusi jau gandriz pilnigi sacietejusi, jo bija parak dzila un gara, lai butu radusies, sacietejusajai garozai saspragstot no apaksejo skidro slanu spiediena.
Dars no gaisa nekad nebija pamanijis aizu tikai tapec vien, ka ta nebija taisna; aiza izlocijas ka cuska starp citiem, pierastakiem apvidus nelidzenumiem, un ta vins bija gar to nosolojis ilgak par stundu, iekams noprata patieso stavokli. Tas notika, kad aiza saka vities atpakal, tagad jau tala vulkana virziena.
Aptveris notikuso, Dars Langs Ans uzreiz apstajas un, sameklejis paenu zem kadas plakanas klints parkares, saka domat. Vins neveltija ne mirkli pasparmetumiem par pielauto mulkibu, kuru gana labi saprata, bet tulit sasprindzinaja pratu jaunas problemas risinasanai.
Uzkapt un nokapt pa aizas sienam nebija iespejams. Parasti, lavai sacietejot, rodas pietiekami nelidzena garoza, kas Dara rases piederigajiem dod iespeju ar nagiem piekerties pat pie gandriz vertikalas virsmas, tomer si plaisa stiepas cauri visai lavas masai. Tiesa, klinti no vienas vietas bija gazes burbuli, no kuriem daudzi, lavai saplaisajot, bija parspragusi un bija pietiekami lieli, lai vins spetu notureties to atstatajas bedrites, tomer tas bija tikai tuvu zemes virsmai. Aizas preteja siena liecinaja, ka jau nedaudz jardu zemak burbuli klust tik mazi ka kniepadatas galvina un vina vajadzibam praktiski nederigi. Turklat siena bija ne tikai vertikala vien. Ta «vilnojas» ta, ka, vienalga, no kuras vietas un kuras puses — ja to varetu izveleties — sacis rapties lejup, vins, necik talu
