Krugers atbildeja tulit, radot seriju Daram pilnigi nesaprotamu skanu, kas vismaz pieradija, ka vins spej sarunaties. Sis bija viens no nedaudzajiem notikumiem, kas ietekmeja abus vienadi; vini vienlaikus nolema, ka jaorganize valodu macisanas, un vienojas darit to tulit. Tikpat bija parak karsts, lai celotu talak, un Daram ari vel bija jaatgust speki.
Abam saulem attalinoties vienai no otras — dalejs aptumsums bija noticis, kad Dars gaidija navi—, klints plaksnes mesta ena kluva aizvien sauraka, tomer vel bija pietiekami plata, lai sniegtu patverumu abiem. Krugers atspiedas ar muguru pret plaksnes malu; Dars ienema ieprieksejo stavokli — ar saini pagalvi.
Valodas var macities pec vairakam metodem. Ka par nelaimi, ar macibu lidzekliem, kas bija pie rokas, vareja lietot tikai vienu no tam, un pat tai pasai so lidzeklu bija pamaz. Lavas lauks, kura sur tur aug pa kaktusam, liels daudzums enu un divas saules, kas visu to apspid, nodereja par uzskates lidzekli tikai daziem lietvardiem un praktiski nevienam darbibas vardam. Varetu gan lietot vairakus ipasibas vardus, bet butu gruti noskaidrot, ko isti nozime katrs no tiem sada situacija.
Krugers iedomajas, ka varetu izlidzeties ar zimejumiem, bet vinam nebija ne zimula, ne papira, un skices, kuras vins uzzimeja uz lavas virsmas ar nolauztu akmens skembu, pat pasam autoram nelikas diezcik saprotamas. Daram tas noteikti neizteica neko.
Tomer dazas skanas pamazam ieguva aizvien lidzigaku nozimi abu uztvere. Nosaukt so domu apmainu par sarunu butu bijis tirais mans, bet kaut kada sazinasanas patiesam notika. Kad sarkana saule bija pazudusi aiz apvarsna dienvidaustrumos, abi bija vienojusies, ka kopa dosies uz lavas lauka malu meklet dzersanai kaut ko piemerotaku par kaktusu sulu un esanai kaut ko derigaku par augu mikstumu, no kura klust gandriz vai nelabi.
Patiesibu sakot, Krugers par to nemaz nepriecajas. Uz planetas pavaditajos menesos vins bija nogajis kadus tris tukstosus judzu uz ziemeliem, lai izbegtu no periodiskas sarkanas saules neciesamas kveles, un, ejot pedejas simt judzes, bija sapratis, ka aizvien biezak redz zilo sauli. Ieinesls bija pietiekami skaidrs: zila zvaigzne ziemelu puslodes ziemelu dala bija «cirkumpolara» zvaigzne jeb, ka butu teicis «Alphard» navigators, tai uz sis planetas pastavigi bija vismaz paris gradu ziemelu deklinacijas. Nelaime bija ta, ka Krugeram nebija ne mazakas jausmas par planetas kustibu attieciba pret zilo zvaigzni. Vins nevareja pat iedomaties, vai ta radis jaunas sezonalas parmainas vai ne, un, ja radis, tad cik ilgi sezona turpinasies.
Paris nedelu pirms Dara planiera pamanisanas vins bija rotalajies ar domu doties atkal uz dienvidiem. Planiera paradisanas bija pirma zime — iznemot tos apsaubamos gadijumus, kad noverotaji no «Alphard» bija redzejusi gaismu —, kas liecinaja, ka uz planetas dzivo sapratigas butnes. Nilss bija devies tai pasa virziena ka planieris. Ta bija tikai laimiga nejausiba, ka Krugers bija atradies pietiekami tuvu, lai redzetu nokritam Dara planieri, vai, pareizak sakot, ka kritiens bija noticis tik tuvu pie vietas, kura gadijas noklut jauneklim. Nilss vairakas dienas bija sekojis mazajam pilotam; neuzdrosinadamies pazaudet ta pedas, vins bija lecis pari tam pasam aizam, kuram Dars, riskedams vel vairak, jo bija gan smagaks, tomer ne proporcionali specigaks; un vins bija dzili satriekts, atradis savu celvedi sabrukusu zeme un, ka likas, nevarigu lavas tuksnesa vidu. Pat tad vins kaut ka nelogiski bija cerejis, ka vares no si radijuma uzzinat par kadu vietu dienvidos, talu projam no pastavigas zilas saules kveles, kur vins atrastu patverumu un civilizetu sabiedribu; galu gala, ja jau planieris devas uz ziemeliem, tad tam no kaut kurienes vajadzeja but izlidojusam.
Tomer, ja pilots gribetu turpinat celu uz ziemeliem, jadoma, neatliktu nekas cits ka sekot vinam. Visticamak, ka vins censas sasniegt vietu, kur jutisies patikami; Krugers aptvera, ka nespej noteikt, kada tur varetu but temperatura, partika, udens, tomer viens vismaz bija skaidrs — vina celabiedrs nejutas lavas klajuma labak ka jebkurs cilveks. Ja vismaz tas abiem bija kopigs, skita, ka ir verts risket un palikt kopa ar vinu.
Kad beidzot sarkana saule norieteja, kluva krietni vesaks, un Krugers pec pieredzes zinaja, ka paies septinas vai astonas Zemes dienas, iekams ta atkal uzleks sais platuma grados. Abi bija izsalkusi, bet bada nemira, un sesdesmit vai septindesmit stundas no briza, kad bija ieradies Krugers, Dars Langs Ans bija krietni atguvis spekus. Zila saule bija aizslid jusi uz ziemelrietumiem, tomer paies vel daudz Zemes dienu, pirms ta saks traucet vinu celojumu, spidot acis.
Vini gaja daudz lenak, neka bija gajis Dars, domadams, ka ir viens. Galvenais iemesls bija Krugera kermena uzbuve; neviens cilveks nespej but tik zigls ka mazie, lunkanie Abiormenas iedzimtie. Diezgan daudz laika celojuma pagaja kapelejot, un Dara rokas un kajas ar lielajiem nagiem sais cela posmos bija liela prieksrociba; iedzimtais, lai gan vel aizvien bija vargs, itin biezi bija.spiests gaidit savu masivako celabiedru.
Tomer vini tika uz prieksu diezgan atri. Cela vairs negadijas lielas aizas, un pec vairaku desmitu stundu celojuma vini sur tur uz lavas jau pamanija pa nelielam augsnes laukuminam. Augajs kluva biezaks, un lagiem iedobumos paradijas udens diki. Acimredzot vini tuvojas lavas lauka malai, jo lava pati bija parak poraina, lai uz tas varetu sakraties skidrums. Dikus klaja putas un diezgan smirdosi algem — tas Krugers pazina — lidzigi augi, un abi celotaji labak vel kadu laiku iztika ar kaktusu sulu, neka dzera so udeni; tomer pasi diki vien jau uzlaboja vinu garastavokli. Dars savu gramatu saini pastuma mazliet augstak un, ka skila, saka solot divtik atri. Iesana kluva aizvien vieglaka. Iedobumi lava bija pilditi ar augsni, ko aizvien biezak klaja augu sega. Sakuma augi bija mazi un Krugeram atgadinaja krumus maurina, bet, jo biezak paradijas diki un jo mazak kluva ar velenu neapklato laukumu, jo lielaki kluva augi, kamer beidzot tie sasniedza pat koku augstumu.
Vairums augu Krugeram bija tikpat labi pazistami ka Daram, jo jauneklis bija redzejis tos parpilna sava ce| ojuma laika dienvidos; vins tureja acis vala, ceredams pamanit kadu, kura stublaju vai lapas ir jau iepazinis ka nekaitigu edamo. Krugers nebija noskanots izmeginat jaunus; kad Dars ieraudzija kadu pazistamu augu un piedavaja to celabiedram, vins noraidosi purinaja galvu.
— Neko darit. Visu, ko esmu edis uz sis planetas, man vispirms vajadzeja nomeginat, nezinot, vai es ar to remdesu izsalkumu vai ari noindesos. Parbaudidams piecus dazadus augus, es no diviem dabuju briesmigas vedergraizes, un esmu laimigs, ka tik viegli tiku cauri. Paldies, es pagaidisu, kamer gadisies kaut kas pazistams.
Dars no visa ta saprata tikai atraidijumu, kuru patureja prata ka vel noskaidrojamu jautajumu. Par darba hipotezi vinam nodereja pienemums, ka piedavato lapu jauneklis pazist un vinam ta nepatik; tas vismaz saskaneja ar teoriju, ka Krugers ir lavas rajona iedzivotajs.
Kad zila saule bija aizslidejusi uz rietumiem, vini nonaca apvidu, kur koki bija saaugusi tik biezi, ka gandriz visu laiku vareja iet pa paenu, bet pamezs kluvis tik blivs, ka saka vinus nopietni aizkavet. Nevienam no abiem nebija nekadu certamo, Krugeram bija tikai neliels mednieka nazis no vina kosmiska skafandra komplekta, un tas cela izcirsanai nemaz nedereja.
Tapec vini virzijas uz prieksu pavisam lenam. Dara nepacietiba areji neka neizpaudas, vismaz 'Krugers to neredzeja, jo parak maz pazina celabiedra sejas izteiksmi.
Ejot vini turpinaja valodas stundas, kas veicas labak, jo bija vairak nosaucamo prieksmetu. Krugeram likas, ka viniem jau vajadzetu gluzi labi saprasties un brivi apmainities domam, un vins nevareja aptvert, kapec ta nav. Abi zinaja jau krietni daudz lietvardu un diezgan daudz darbibas vardu. Tagad, kad jia rokai bija tik daudz salidzinamo prieksmetu, palielinajas ari apguto ipasibas vardu skaits. Ja ir dazada lieluma koki, var noskaidrot vardu «liels» un «mazs» nozimi, bet, meginot salidzinat lielu lavas gabalu ar mazu kaktusu, nav saprotams, vai tiek salidzinats lielums, krasa vai veids, vai vel kada cita ipasiba.
Tomer kaut kas nebija kartiba. Krugeram pamazam radas aizdomas, ka vina celabiedra valoda ir tikai nekartnie darbibas vardi un katrs lietvards lokams pec saviem likumiem. Daram, savukart, skita, ka Krugera valoda ir bagataka ar homonimiem, neka lietderigai valodai pieklatos; piemeram, vards «koks», likas, apzimeja gan augu ar garam, spalvainam, violetam lapam, gan ari citu, ar daudz isaku stumbru un gandriz apalam lapam, gan vel kadu, kuru dazadiem eksemplariem ir atskirigs lielums.
Vini nedriksteja pieversties valodas problemam vien. Dzunglos dzivoja dazadi dzivnieki, un ne jau visi bija nekaitigi. Dara oza bridinaja vinus no daziem plesonam, tomer ne no kura katra; vairakas reizes vinam vajadzeja kerties pie saujamstopa, un Krugers, saznaudzis sauja nazi un nostajies vinam lidzas, cereja, ka viss beigsies labi. Paris reizu dzivniekus, jadoma, atbaidija svesa cilveka smaka. Krugers sprieda, ka ta pasa iemesla del tie atteiktos est ari vinu pasu, tomer nejuta nekadu velesanos to eksperimentali parbaudit.
Pirmajas simt dzunglos pavaditajas stundas Dars nogalinaja videja lieluma dzivnieku, kuru sadalija ar sava celabiedra nazi un gardu muti apeda. Ne bez klusam saubam ari Krugers panema gabalu jelas galas un nolema izmeginat laimi. Protams, tas bija pret visiem likumiem, tomer, ja vins ieverotu tos un estu tikai ieprieks parbauditu baribu, vins butu nomiris bada jau pirms vairakiem menesiem. Soreiz gala, kaut ari negarsiga, tomer bija edama, un, nogaidijis astonas vai devinas stundas, Nilss nolema, ka ir velreiz papildinajis atlautas baribas sarakstu.
Lidzko vini iegaja dzunglos, Dars mainija cela virzienu un devas uz ziemelaustrumiem. Krugers bija centies noskaidrot, kapec, un, ta ka vinu vardu krajums bija palielinajies, beidzot saprata, ka celabiedrs censas sasniegt
