vai nu ezeru, vai juru — katra zina runa bija par lielu udenskratuvi. Tas skita velami, kaut gan slapju dzesesana vairs nebija nekada problema, jo pa celam vini skersoja daudzus strautus. Krugers bija jau atklajis, ka tik talu ziemelos regulari kadas simt stundas pirms un varbut piecdesmit pec sarkanas saules lekta vareja gaidit lietu. Daudz talak dienvidos, kur vins bija sacis savu celojumu, si zvaigzne bija pie debesim visu laiku, un zila zvaigzne leca un rieteja neatkarigi no tas, tapec laika apstakli bija daudz grutak paredzami.
Tomer gaiditais lietus vel aizvien nebija uznacis, kad vins pamanija, ka kaut kas piesaistijis Dara uzmanibu. Krugers zinaja, ka celabiedrs labi dzird, kaut gan vel nebija noskaidrojis, kur vinam atrodas ausis, tapec ari pats uzmanigi ieklausijas. Sakuma nevareja dzirdet neko citu ka tikai parastos meza troksnus — lapas un zari veja salca, tukstosiem mazu dzivniecinu, tekaledami pa zemi, cabinajas, laiku pa laikam no lapam nopileja udens — likas, ka tas vispar nekad nemitas pilet, vienalga, pirms cik ilga laika lijis. Tacu Dars mazliet mainija virzienu, vins noteikti kaut ko dzirdeja. Abi nogaja vel pusjudzi, un tikai tad troksni uztvera ari Krugera ausis.
Troksni izdzirdis, Nilss apstajas un iekliedzas. Dars Langs Ans ar vienu aci paveras atpakal un ari apstajas. Dars no cilveka sejas izteiksmes saprata tikpat maz ka Krugers no vinejas, tomer pamanija, ka jaunekla seja mainijusi krasu.
— Kas? — Dars lietoja skanu kopu, par kuru vini bija vienojusies ka par visaptverosu jautajumu.
— Man skiet, butu labak tureties pa gabalu no ta.
— Kas? — Tas bija tikai iepriekseja atkartojums, nevis detalizetaks jautajums, kas apliecinatu, ka Krugera vardi saprasti.
— Tas izklausas ka … — Jauneklis apklusa; vinam gluzi vienkarsi truka vajadzigo vardu. Nilss atgriezas pie zestu valodas. Ka par nelaimi, ar pirmo kustibu vins noradija atpakal virziena, no kura vini bija nakusi, un Dars saprata, ka tas nozime — Krugers ar so paradibu, vienalga, kas ta butu, ir jau sastapies pirms vinu tiksanas. Vinam bija taisniba, tomer vins neaptvera sava celabiedra sevisko nevelesanos atkal to redzet. Kadu bridi klusedams verojis jaunekla memos zestus, Dars vairs necentas tos izprast un saka no jauna iet.
— Stat! — Tas bija vel viens vards, par kuru viniem bija izdevies vienoties, un Dars izbrinijies paklausija. Vini atradas talu no lavas lauka; vai butu iespejams, ka sis radijums zinatu par dzungliem kaut ko tadu, ko Dars nezinaja? Protams, ari abiormenietim si skana bija svesa, tapec vins gribeja izpetit tas celoni. Vai milzis patiesam baidijas no troksna? Ja ta, tad dereja vel padomat. Ja nezinamais skanas avots vareja kaitet Krugeram, tad ir vairak neka ticami, ka tas kaites Daram ari. No otras puses, varbut ta bija tikai nepatika. Tada gadijuma Dars palaidis garam izdevibu iegut zinasanas, kas varetu izradities noderigas ierakstisanai gramata. Tatad jautajums bija: vai nu risket pazaudet gramatas, kas vinam jau bija, vai ari palaist garam iespeju tas papildinat. Protams, risks zaudet dzivibu Daram nenieka nenozimeja, bet parejas divas varbutibas bija butiskas.
Varbut vins varetu labak novertet, cik liels ir risks, redzot, uz ko spejigs Krugers, lai atturetu vinu no paradibas noverosanas. Ar so domu prata Dars Langs Ans pagriezas velreiz un saka iet uz tagad aiz kokiem skaidri sadzirdama neritmiska un vienmuja «plop, plop, plop» pusi.
Krugers apmulsa. Vinam ne sapni nenaca prata uzspiest savu gribu Daram ar varu; vinam nebija skaidrs, ka sads meginajums varetu beigties. Nilss nevelejas darit neko, kas raditu naidu vinu starpa vai pat tikai veicinatu neizbegamu neuzticibu. Un vins darija vienigo, kas sais apstaklos atlika. Dars, pagriezis vienu aci atpakal uz cilveku, redzeja, ka tas vinam seko, un turpinaja celu, parliecinats, ka istas briesmas nedraud. Vins pielika soli, cik vien to atlava biezais pamezs. Pec dazu minusu gajiena dzungli kluva tik reti, ka vairs nevajadzeja ar grutibam spraukties cauri zariem un staipekniem, bet vareja brivi iet. Daram tas bija atvieglojums; Kruge-
Min apstiprinaja faktu, par kuru jau bija liecinajis nivicu skalakais troksnis.
— Dar! Stat!
Abiorinenietis izbrinijies paklausija, Tad vins parsteigts nolukojas, ka Krugers paiet garam un dodas vinam pa prieksu. Izdarijis kustibu kas varetu nozimei to pasu, ko plecu paraustisana, vins sekoja. cilveks gaja lenak, neka Daram butu paticis, bet var jau but, ka tam bija kads iemesls.
Un bija ari. Vel pec simt jardiem pamezs pazuda, un gandriz turpat beidzas ari koki. Prieksa atradas Jardus piecdesmit plats, gluds un kails laukums.
Daram tas bija tikai klajums, pa kuru viegli iet; vins gandriz noteikti butu meties uz prieksu, karodams atrak tikt tam pari un turpinat celu uz noslepumaino skanu avotu. Tomer vins tika apturets. pimo reizi visa vinu draudzibas laika Krugers ne vien pieskaras vinam, bet ari noteikti nostajas prieksa, aizskersojis celu ar roku, kuras speks bija sadam nolukam vairak neka pietiekams. Dars parsteigts paskatijas uz celabiedru, tad parlaida acis klajumam. Vins vairs nepulejas tikt garam lielajam draugam un pieversa abas acis klaja lauka centram.
Skanu avots atradas tur. Likas, ka lielako dalu klajuma klaj kada gluda, cieta viela, bet centrs nemitigi kustas ik pec paris sekundem tur uzblist augsts skidruma un lipigu dublu puns, lai, izveidojis milzigu burbuli, parplistu ar vinu dzirdeto «plop» un atbrivotu laiski izklistosu garainu makoni.
Krugers lava celabiedram bridi paverot so ainu, tad, atkartojis paveli: «Stat!», pagajas paris solu atpakal. Dzunglos parasti nav viegli dabut akmeni, tomer vini vel nebija tik talu no lielas lavas straumes, laf ari seit neatrastu kadu tas atsegumu. Sameklejis sadu vietu, Nilss ar lielam pulem nodauzija pamatigu gabalu un, atstiepis to, aizsvieda uz klajumu, kura virsma skita esam pilnigi cieta. Sakaltuso dublu garoza ieluza, un lavas akmens ar plunkski pazuda zem tas.
— Man sis vietas nepatik, — Krugers stingri teica, nenemdams vera, ka Dars nevar vinu saprast. — Es pirms paris menesiem meginaju vienai tadai pariet pari un, kad izkluvu lauka pa koka sakni, kas bija mani nejausi uz labu laiku nokautejusi, bet ari nebija lavusi man nogrimt, atradu iegravetu koka savu vardu ar piebildi, cik patikams jauneklis es esot bijis. Es nevienu nevainoju par to, ka tiku pamests, — viniem bija iemesls uzskatit mani par nogrimusu. Tacu, ja vienreiz pec sada gajiena esmu palicis dzivs, vairak gan nedomaju to atkartot; pec mana skafandra no sejienes ir jaiet talu, talu!
Dars neizdvesa ne skanas, bet pie sevis nosolijas, ka klausis drauga padomam tik ilgi, kamer vini atradisies sa liela radijuma dzimta vulkanu rajona tuvuma. seit redzetais noteikti bus jaieraksta gramata!
III
PEDAGOGIJA
Dublu geizers un vel ari dazi citi bija jau judzem talu aiz muguras, bet tomer sur tur trapijas pa lavas atsegumam, tapec Dars joprojam paklavas Nilsa vadibai. Celojums turpinajas uz ziemelaustrumiem — nimcklis ta virzienu nebija meginajis mainit —, bet (aut kas vinu attiecibas bija gandriz netverami parverties.
Pirmkart, sakuma neizbegama savstarpeja neuzticiba nenoversami gaisa. Vel vienu — ne tik logiskas Izcelsmes pargrozibu radija gandriz vai komiskais parpratums, kura del Dars ieguva jo ciesaku parliecibu, ka Krugers ir mazpazistama Abiormenas vulkanu rajona iemitnieks, bet Krugers bija tikpat dross, ka Dars Langs Ans vispar nav sis planetas iedzivotajs. Tapec Dars visu laiku gaidija padomu no Krugera. Ja vins nosava kadu nepazistamu dzivnieku — tas ir, vinam nepazistamu —, vins pirms esanas gaidija jaunekla spriedumu. Dabiski, ka tika izniekots krietni daudz pavisam labas galas, jo Krugers neparsteidzas risket ar savu veselibu un dzivibu, izmeginot jaunu edamo.
Tomer beidzot Dars nogalinaja tadu pasu radijumu, kadu cilveks bija nogarsojis, kad vini tikko bija ieradusies dzunglos. Par so pilots pat neko nejautaja; vins aiznemas no Nilsa nazi un keras pie darba. Beidzot sanemis savu tiesu, Krugers skatijas uz to ar zinamu netiksmi.
Vinam nepatika jela gala, kaut ari iepriekseja reize ta nebija neko kaitejusi. Toreiz vins nebija pieprasijis, ka jaapstajas un jasakur ugunskurs, jo Dars bija vinu savienibas moralais vadonis un acimredzot uzskatija, ka jaaped uz vietas, cik var, bet parejais janem lidzi un jaskrubina pa celam. Tomer tagad, kad Dars no Krugera gaidija padomu un gribeja zinat vina viedokli, jauneklis nolema galu uzcept.
Vins bija saglabis no skafandra visu, kas varetu lieti noderet un ko bez lielam neertibam vareja panest, Ta ka uguns iegusanas riks nekada zina nav parasts skafandra piederums, Nilss pats bija pagatavojis provizoriskas «skiltavas» no mazinas saules baterijas un radioaparata sadabutas spoles un kondensatora. Tagad vins tas lika lieta, pilnigi parsteigdams Daru Langu Anu. Apmierinats ar vel aizvien labo dzirksteli, Nilss gaja sameklet sausu kurinamo.
Pirmatneja lietus meza tas nemaz nav tik viegli atrodams, tomer pirms lavas lauka sasniegsanas Krugers bija krietni iemanijies sai darba. Dars, galigi nesaprazdams, ko Nilss grib darit, sekoja vinam un, savu galas gabalu zeledams, veroja, kas notiks. Vina interese par so pasakumu bija gluzi abstrakta, jo vins gan nojauta, ka notikums
