Dars noradija uz savam kartem. Krugers sarauca pieri. Ledus cepures no kosmosa ir viegli ieraugamas, un nolaizoties vins noteikti nebija redzejis nevienu pasu. Protams, Nilss nebija pieredzejis noverotajs un nosesanas laika vairak veribas bija veltijis pilota ricibai, turklat Abiormenas atmosfera ir ari savatiesa makonu. Pilnigi iespejams, ka so iemeslu del vins tas nebija pamanijis. Planetas tumsaja puse tas nevaretu but bijusas; nosesanas laika planetas stavoklis attieciba pret saulem bija tads, ka tumsas puses vispar nebija.
Katra zina ar ledu klatu apgabalu atrasanas uz planetas vinu arkartigi uzmundrinaja, it ipasi paslaik. No aizvien tuvakas Tiras dzungli gan deva patverumu, kura uz lavas lauka bija trucis, tomer augstais gaisa mitfums so prieksrocibu iznicinaja. Arenas ultravioleta starojuma del Krugers neuzdrosinajas atteikties vel no kada apgerba gabala.
Kad Tira bija pienakusi viniem vistuvak, izradijas, ka celojums gluzi vienkarsi japartrauc uz kadam piecdesmit stundam — uz Dara valoda ar ipasu nosaukumu apzimetu laiku, kuru Krugers, dabiski, partulkoja ar vardu «vasara». Apmetusies pie kadas upes, kura, ka jauneklis cereja, neizzus, kamer vini uzturesies pie tas, un uzcelusi sev patverumu ar lapu jumtu paenai — jumtu vini viena laida mitrinaja, lai butu vesak —, vini saka gaidit. Tirai virzoties uz austrumiem un pamazam celoties augstak, tas caur kokiem daleji redzamais sarkanais disks piebrieda arvien lielaks, tad, pakapies vel mazliet augstak, apmeta loku cilpas gala un, sasniedzis savu vislielako apjomu, devas atpakal uz dienvidaustrumu debesmalu — ta domaja Krugers, lai gan pola tuvums to bija vertis drizak par ziemelaustrumu apvarsni —, atkal manami saraucies pirms pazusanas aiz tas. Nieka piecdesmit stundas Tira bija nojonojusi pa debesim treso dalu redzamas cilpas, par ko Krugers bija tai pienacigi pateicigs. Tirai pazudot, celojums sakas no jauna.
— Vai tu esi parliecinats, ka mes ejam pa pareizo celu, lai noklutu salam vistuvakaja krasta vieta?
Dars beidzot bija sapratis so jautajumu.
— Es nevaru noteikti pasacit, bet mes ejam samera pareizi. Esmu daudzreiz lidojis virs si cela.
— Tomer tev nav nekadu orientieru; diez vai mes sais dzunglos varam ieraudzit kaut ko daudz mazaku par kalnu, bet nevienu vel neesam redzejusi. Vai mes parak nenovirzisimies uz vienu vai otru pusi?
— Iespejams, tomer tam nav lielas nozimes. Gar krastu stiepjas pazemi konusveida vulkaniskie kalni — tu varesi uzkapt viena no tiem, ja mes neieraudzisim salas no krasta.
Krugeram pat prata neienaca padomat, kapec gan tiesi vinam butu jakapj kalna.
— Bet pienemsim, ka pat no pakalna virsotnes mes neredzesim nevienu salu. Pa kadu celu mums butu jaiet? Vai nebutu labak tulit iet tiesi uz krastu, tad nebutu nekadu saubu, ka ejam pareizaja virziena?
— Bet es nezinu celu, kuru tu iesaki.
— Tu nezini ari so celu, jo nekad agrak neesi pa to gajis. Ja tavas kartes ir pareizas, mes nevaram nomaldities, bet, sasniegusi krastu, lieki nezaudesim laiku.
Dars Langs Ans kadu mirkli apsvera so gudribas graudu un tad bez ierunam piekrita. Celojuma kurss tika attiecigi mainits, un viss bija tapat ka agrak. Velak Daram iesavas prata, ka varbut Krugers gribejis mainit virzienu, lai atrak noklutu atpakal vulkanu rajona.
Vel bija janoiet vairaki simti judzu, kaut ari Krugeram nebija pilnigi skaidrs, cik, — Dara karsu merogs bija visai apsaubams. Devinpadsmita gadsimta romanistiem butu ko gari un plasi izrakstities par katru noieto judzi — celojumu apgrutinaja visi lietusmezam raksturigie dabas apstakli. Pamezs un muklaji vinus aizkaveja; bistami plesigie zveri apdraudeja; laiks likas velkamies vienmuligi un bezgaligi. Lagiem celu paris judzes atviegloja kads parasti erozija smagi cietis lavas atsegums, bet dzungli tomer atkal un atkal atgriezas.
Cilpa, ko Tira meta virs apvarsna, viniem celojot, pamazam saisinajas — no astonam dienam dublu geizera tuvuma uz septinam dienam un beidzot — sesam. Tai pasa laika mainijas ari Arenas diennakts cela loks. Lavas lauka ta bija pacelusies daudz augstak dienvidos neka ziemelos; tagad zila zvaigzne turejas gandriz viena augstuma visapkart apvarsnim. Sis noverojums pieversa Krugera uzmanibu faktam, ka viniem vajadzetu atrasties loti tuvu pie Abiormenas ziemelpola. Sava zina tas bija labi, bet sagadaja ari raizes. Ja vini bija jau praktiski pie pola, kur tad ir ledus cepure? Vai, ja ta ir otrpus okeanam tai virziena, kura vini celo, — uz to pastaveja Dars —, kapec tad ta nav pie pola? Krugers uzskatija, ka jebkuram sados jautajumos pieredzejusam cilvekam ta butu paris minutes atrisinama problema, bet starpzvaigznu kuga pilota karjerai nolemts sespadsmit gadu vecs kadets sadu izglitibu neiegust.
Katra zina vins nemaz nebija parliecinats, vai interesejas par pasu ledus cepuri; skita, ka Dara rase tikai nosedinajusi savu kosmosa kugi tas mala un Dars to izmanto par orientieri. Jauneklim nebija gluzi skaidrs, ko vins daris, nonacis pie kuga, bet vinam ne prata nenaca apsaubit sa pasakuma merktiecigumu.
Ilga celojuma laika vini saka aizvien labak saprast viens otru un speja atrak atrast vajadzigos vardus. Vinu lietota valoda bija ists abu valodu kokteilis, tomer parsvara taja bija Dara valodas vardi. Krugers ta rikojas ar nodomu. Vins gribeja, lai, sastopot Dara ciltsbralus, varetu ar tiem saprasties, neludzot Daru par tulku. Vel nesasniegusi krastu, vini jau sarunajas pavisam brivi, lai gan biezi nacas atkartot teikto un izlidzeties ar zestiem, tacu galvenais parpratums joprojam nebija atklats, un paslaik ta noskaidrosana bija vel mazak ticama neka jebkad agrak. Tagad nelaime bija ta, ka parpratumi biezi paslideja garam nemaniti — katrs atkariba no situacijas domaja, ka vai nu pats ir izteicies neparprotami, vai ari ir nemaldigi sapratis draugu, kaut gan isteniba uztverta doma stipri atskiras no izteiktas. Ta gadijas ari kadu dienu, kad tika parrunata iespeja, vai vinus nevaretu izglabt Dara ciltsbrali.
— Tu saki, ka pa trasi, kur tu cieti avariju, ar planieriem lido daudzi tavejie, — Krugers teica. — Vai nebutu labi, ja vieta, kur parasta lidojuma trase skerso krasta liniju, mes uzmanibas piesaistisanai sakurtu dumojosu ugunskuru? Tas mums aiztaupitu garu un grutu pargajienu.
— Baidos, ka nesaprotu, kads labums butu, ja ari tu aizdedzinatu tik lielu ugunskuru, ka vini mus ieraudzitu.
— Vai tad vini nenolaistos un neizglabtu mus?
— Nu ja … man liekas gan. Bet es nemaz negribetu tik driz noklut Ledus Cietoksni.
Sai gadijuma butu bijis iespejams visu noskaidrot, ja tikai Krugers butu turpinajis sarunu mazliet ilgak, bet vins jau agrak tika dzirdejis Daru runajam par Cietoksni un guvis iespaidu, ka ledus klatajam rajonam Dars pieskir it ka religisku nozimi, kuru mazais planierists nevelas tuvak iztirzat. Tatad varbut sie lidojumi notika pec grafika un Daram tur bija jaierodas tikai noteikta laika, turklat iespejams, sai programma paredzeti pat negadijumi, kadu Dars soreiz bija cietis. Protams, ta bija aiz matiem pievilkta ideja, bet puslidz labi saskaneja ar Dara Langa Ana stastito, turklat Krugers ari baidijas aizvainot savu mazo celabiedru. Tapec sarunas temats tika mainits, un Dars uzskatija, ka ir izskaidrojis, kas butu noticis, ja kads no vina draugiem, sikak parbaudot ugunskura apkartni, butu atradis vinu pie ta.
— Ko tu darisi, nokluvis ledus rajona? — Krugers jautaja talak, pienemot, ka Dars var nokluset visu, par ko nevelas runat, ja saruna tiktu skarts kads bistams temats.
— Vel atlicis tikai nedaudz gadu, — abiormenietis aukstasinigi atbildeja. — Ja pareizi atceros, tad divdesmit divi. Ja bus kads lieks planieris, jadoma, turpinasu savu parasto darbu. Ja ne, darisu visu, ko liks skolotaji.
Krugers jau bija izpratis vardu «gads» — tas bija pilns sarkanas saules cikls; tatad Dara minetais laiks bija apmeram trispadsmit menesu. Iekams vins paspeja vel ko pajautat, Dars ierunajas:
— Ko tu darisi? Vai tu patiesam naksi man lidzi visu celu lidz ledum un sastapsies ar skolotajiem? Man gandriz skita, ka tu grasies palikt piekraste, kad mes lidz tai busim tikusi.
— Man butu patikamak palikt kopa ar tevi, cik ilgi tu man lausi. Protams, tie jau ir tavejie; ja tu negribi, ka es ar viniem tiekos, ta ir tava darisana.
— Es loti gribetu, lai tu naktu lidzi pie manejiem, tikai nebiju dross, ko tu doma par sadu priekslikumu.
— Kapec lai es par to daudz pratotu? Man palidziba vairak nepieciesama neka tev, un varbut tavi skolotaji bus ar mieru man to sniegt. Jadoma, tavejie ir loti aiznemti, ja tu paredzi, ka tev tulit atkal bus jasak stradat, — bet es varu pagaidit. Varbut, kad bus pagajis tevis pieminetais laiks, vini bus brivaki un vares man palidzet. Lidz tam esmu ar mieru darit vinu laba visu, ko vien varesu.
Soreiz Dars neatbildeja tulit; kad Krugers bija iepazinis Daru tuvak, lai noprastu, kadu smagu pardzivojumu vinam varetu but sagadajusi sie vardi, jauneklis bija jau piemirsis sarunas sikumus. Loti iespejams, ka vins ari nekad neaptvera, ko sai bridi jutis Dars. Atbilde bija tik izvairiga, kadu vien mazais planierists sai mirkli speja atrast.
— Esmu parliecinats, ka kaut ko vares darit.
Ta butiskais parpratums tika vel vairak padzilinats, vismaz no vienas puses.
Tomer abu draudziba kluva ciesaka. Katra zina Krugers bija ar mieru apzveret, ka ta ir; vins apzinajas, ko jut pret Daru, un ari pieradijumi par svesinieka jutam pret vinu bija parliecinosi. Vel vienu apstiprinajumu tam vins
