neticis, jau atrastos pie parkares. Ne, kapt nebija iespejams.
Plaisa bija parak plata, lai tai varetu parlekt — vairuma, vietu parak plata lecienam pat bez nastas, no kuras Daram Langam Anam gan ne mirkli prata neienaca atbrivoties.
Daram nebija virves, un ari vina terpa un saina siksnu nepietika, lai sameistarotu laut ko lidzigu virvei, kas sniegtos kaut vai vina leciena attaluma. Lavas lauka neauga nekas, kas deretu virves vai laipas pagatavosanai. Izradijas, ka augiem ir galigi audi bez jebkadam koksnes skiedram, un to miza nebija pat tik izturiga, lai pretotos Dara nagiem.
Protams, atrast atrisinajumu visilgak kaveja Dara prieksstats, ka vins un gramatas ir kaut kas absoluti nedalams. Daram vajadzeja neticami ilgu laiku, lai izdomatu, ka no gramatam nebut nav jaskiras pavisam un vins varetu vispirms parsviest aizai pari tas, lai tad parlektu pats.
Si ideja Daru atbrivoja gandriz no jebkuram grutibam, jo vins atcerejas vairakas vietas, kuras puslidz drosi spetu parlekt pari aizai, ja vien nekas vinu neapgrutinatu. Daram tikai bija jaatrod kads piemerots lidzens laukumins otra aizas mala, lidz kuram vins varetu aizsviest gramatu saini.
Galu gala vins to atrada. Sai mirkli vins nedomaja, cik stundu jau pagajis; vins pastumdija saini stirpu turpu pa melno lavas virsmu, parbaudidams saisu drosibu, lai butu parliecinats, ka sviediena tas ncizjuks, pasvarstija saini specigaja roka, novertedams ta smagumu, un tad, apsviezdamies apkart gluzi ka vesera metejs, parlidinaja to pari aizai. Vinam ne uz mirkli nebija radusas saubas, ka neparsviedis saini; isteniba tas nokrita pat mazliet talak, neka Dars Langs Ans bija paredzejis, un isu bridi vins bija nobijies, ka tas varetu aizlidot lidz nelidzenajai virsmai tulit aiz laukumina, kura vins bija merkejis. Tomer galu gala sainis beidza velties labi redzama vieta un, cik vareja noprast, bija vesels. Parliecinajies par to, Dars nomerija ar acim aizas platumu un leca.
Ja vinam butu jaraksta zinojums par so gadijumu, vins taja noklusetu sikumus. Gandriz vai neviens cilveks nevaretu nociesties, nepieminejis, ko izjutis, kad ar lecienam saspringtiem muskuliem brazies uz aizas malu, sasniedzis to, mirkli paveries baigaja bezdibeni zem sevis, tad ar dobju troksni nokritis uz nelidzenas, asas un cietas lavas vina puse un sapigi sasities. Velak ari atradas kads cilveks, kuram bija daudz kas stastams par so notikumu. Dars Langs Ans leciena laika tapat pardzivoja visas sis raksturigas emocijas, tacu, ticis pari aizai, domaja vairs tikai par gramatam un tulit devas atkal talak.
Kad Dars nonaca pie vel vienas aizas, kas skira vinu no meza, Tira bija pakapusies jau augstak. Sis aizas skersosana prasija mazak laika, tomer ari drusku aizkaveja; un beidzot, kad sarkana saule bija jau krietni augstu virs apvarsna un izskatijas divtik liela ka planiera nogasanas vieta, Dars bija spiests atzit, ka vajadzes palikt uz sastingusas lavas straumes vasara — tiesi taja gadalaika, kas nu gan nebutu pavadams talu no lieliem udens krajumiem.
Tatad nave pienaks mazliet agrak, neka vinam bija lemts, un butu kaut kas jadara ar gramatam. Ja vins laikus neatgriezisies, drosi vien tiks izsutiti mekletaji, un tiem nemaz nevajadzes parak spilgtas izteles, lai uzietu vina atrasanas rajonu, jo vins vel aizvien nebija seviski talu no parastas gaisa trases starp Kvarru un Ledus Cietoksni. Bija kaut kas jadara, lai vinu varetu ieraudzit no gaisa. Dars sava prata parlika, vai nevajadzetu atgriezties pie planiera, tomer saprata, ka nespes veikt so gajienu viena vieniga iemesla dej — nokluvis pie lielajam aizam, vins bus parak novardzis, lai tiktu tam pari. Protams, ja vins tulit butu atskartis, cik niecigas isteniba ir izredzes parklut pari lavas laukam, nemaz nebutu vajadzejis izvakt gramatas no planiera, tomer vinam pat prata nebija iesavies saubities, ka spes veikt so celojumu. Tagad si kluda bija jaizlabo vai vismaz jarikojas ta, lai kads cits varetu to izlabot.
Dabiski, ka uz klintim vina pedas nebija saskatamas, tatad, ja mekletaji atradis planieri, liela labuma no ta nebus. Protams, vini uzzinas, uz kuru pusi Dars devies, bet, nezinadami planiera nokrisanas precizo laiku, vini ari nekadi nespes noteikt, cik talu vins butu varejis aiziet. Gluzi tapat ka Dars pats, mekletaji nevares iedomaties, ka vins nav spejis sasniegt lavas lauka malu, jo aculiecinieku sniegtu zinu par apstakliem tik tuvu pie vulkana vispar nav.
Uz lavas fona vins nebus pamanams nevienam noverotajam, lai cik zemu tas lidotu, jo ne vina kermena izmeri, ne krasa nebija uzkritosi. Ta ka visi akmeni bija gandriz viena krasa, vins nevareja izveidot nri no gaisa Ieraugamu kontrastejosu rakstu. Dara saini nebija neka, no ka pagatavot pieklajiga lieluma signalkarodzinu, un ari neka, ar ko butu Iespejams kaut ko uzkrasot uz klintim. Vienigais, kas vuibut mazliet palidzetu sis problemas atrisinasana — ta Dars iedomajas —, butu vina siksnu spradzes.
Spradzes bija gatavotas no spozas dzelzs un plaIcmas; tas, kaut ari visai mazas, varetu noderet par spoguliem. Un, ta ka citas izejas nebija, vinam bus jalieto tas pasas. To Dars izpratoja, vel aizvien leni sladams uz ziemeliem.
Vajadzeja tikai izlemt, vai butu japaliek uz vietas un atlikusais laiks javelti, lai pec iespejas labak uzstaditu spradzes ta, ka butu vislielakas izredzes ar tam pieverst planieristu skatienus, vai ari jacensas tikt uz prieksu, lidz neparprotami bus gals klat. Otra varianta prieksrociba bija, ka vel atlika izredzes sasniegt kadu seviski izdevigu vietu — varbut klints smaili vai lavas plaksnu veidojumu, kas palidzetu piesaistit mekletaju uzmanibu. To, ka sada riciba ietvera ari iespeju varbut atrast udeni vel istaja laika un ta izglabt dzivibu, Dars nemaz nenema vera; vins uzskatija sevi jau par mirusu. Ja vins paliktu uz vietas, vienigais labums butu, ka atlikuso laiku lidz navei vins varetu pavadit paena, kas drosi vien butu patikamak neka solot uz prieksu divu saulu svelme. Ia jau bija paredzams, vins izskiras turpinat celu.
Dars gaja, rapas, kapeleja, ka nu ik reizes prasija apstakli, kamer sarkana saule celas augstak un kluva lielaka. Tad ta saka jau sliekties atpakal austrumu virziena, bet palika Arena, kura sava vienmerigaja gaita uz rietumiem vel aizvien bija vinam noderiga cclvede. Varbut Dars pareizo virzienu noteica visai miglaini; varbut vina gaitu pretim navei vispar bija gruti nosaukt par iesanu noteikta virziena, jo, laikam ritot un temperaturai celoties, vina pratu aizvien vairak aptumsoja no kermena sanemtie mokoso slapju signali. Cilveks jau sen butu miris — miris un sakaltis sauss. Tomer Daram Langam Anam nebija sviedru dziedzeru, un vina nervu audi speja izturet gandriz udens varisanas temperaturu, tapec vins dargo skidrumu nezaudeja tik atri ka cilveks. Tomer mazliet no ta vins zaudeja ar katru elpas vilcienu, un elpot kluva aizvien mokosak. Dars vairs nebija dross, vai ainavas virmosana vainojams karstums vai ari pasa redze; biezi vien abas acis bija japievers vienam prieksmetam, lai zinatu, ka redz to pareizi. Nelielas klinsu atradzes mirkliem vinam skita lidzigas dzivam butnem; reiz vins apkeras, ka sacis noversties no izveleta cela, lai izpetitu lavas plaksni. Vajadzeja garas sekundes, lai Dars sevi parliecinatu, ka aiz tas nekas dzivs nevaretu but aizlocijies — seit nebija nevienas dzivas radibas un nekas nevareja kusteties. Skanas, kas aizsniedza vina ausis, bija tikai brikski, kuri radas, plaisajot saule sakarsusajiem lavas laukuminiem. Tos vins bija dzirdejis jau agrak.
Tomer kustiba bija bijusi loti parliecinosa. Varbut vajadzetu iet atpakal paskatities …
Iet atpakal. Tas bija vienigais, ko vins nedriksteja darit. Ta no visam iespejamam izdaribam butu neparprotami visnelietderigaka. Ja halucinacijas aptumsojusas vina pratu tik stipri, ka kardina rikoties aplam, tad galam jabut jau tuvak, neka vins domajis. Bija laiks apstaties un uzstadit reflektorus, kamer vins vel spej kontrolet savu muskulu darbibu.
Dars nekaveja laiku, nozelojot sevi, bet apstajas un rupigi apskatija apkartni. Dazus jardus talak no lavas garozas bija atluzusi sacietejusi plaksne, kuru apaksejo, nesacietejuso slanu spiediens bija saslejis C.andriz stavus. Tas augseja mala slejas krietnas desmit pedas virs tuvakas apkaimes, sis augstums vairak neka divas reizes parsniedza Dara Langa Ana garumu, bet plaksne bija pietiekami nelidzena, lai vareki pie tas piekerties ar nagiem, tapec vins neredzeja nekada iemesla, kas vinu kavetu novietot spradzes uz plaksnes augsmalas.
Dars nonema gramatu saini un nolika uz karstas klints. Parbaudijis, ka sainis ir ciesi nosiets, Dars nostiprinaja to ar vienu no siksnam; varbut, kad vasara bus pagajusi, pat seit uzlis, un nevareja pielaut, ka gramatas tiktu sabojatas vai aizskalotas projam.
Tad Dars nonema savas siksnas un ar vienu aci parbaudija katru no tam, kamer ar otru petija klints virsmu, uz kuras planoja novietot spradzes. Divus vai tris siksnu gabalus, kas skita lieki, vins nolika blakus sainim; parejas siksnas ar spradzem vins velreiz apjoza sev apkart, lai rapjoties abas rokas butu brivas.
Plaksnes augseja mala bija tiesi tik robota, ka no lejas bija izskatijies, un Daram nebija gruti apvit siksnas ap izcilniem. Vienu spradzi vins uzrikoja ta, lai tas atstarotais gaismas kulis verstos taisni uz dienvidiem neliela lenki pret apvarsni; otru vins centas novietot ta, lai ta kristu acis mekletajiem, kas atrastos tiesi virs tas. Protams, skita, ka ne viena, ne otra nespes seviski piesaistit uzmanibu — tas faktiski bija pilnigi atkarigas no Arenas gaismas, jo sarkana saule pacelas virs apvarsna tikai isu laiku pirms un pec vasaras un pasa karstakaja laika pa gaisa trasi neviens nelidos. Tomer tas bija vislabakais, ko Dars Langs Ans vareja izdarit, un, uzrikojis metala spradzes ta, ka pats palika apmierinats, vins pirms nokapsanas velreiz pameta acis apkart.
Ainava virmoja vel vairak neka pirmit. Atkal vins bija gandriz parliecinats, ka redzejis kaut ko pazudam aiz
