pasreiz visai piemerota tas iedzivotajiem, bet nepaies ilgs laiks, un ta nederes par dzives vietu vairs nevienam.
— Pec cik ilga laika? Un kapec?
— Tapec, ka si sistema nav stabila. Skiet, Abiormena ir izveidojusies vairak vai mazak normala veida ka sarkanas pundurzvaigznes — kuru vietejie sauc par Tiru — planeta, tomer tad tuvuma nav bijis Alkiones. Jau tapec vien, ka Alkiones gaismas spiediens ir parak augsts un tas tuvuma nevaretu izveidoties neviena planeta.
— To es esmu dzirdejis jau agrak, tikai nesaprotu, kapec jus ta esat piekeries sai teorijai, ja planeta tomer jau pastav.
— Es pats kadu laiku to nesapratu. Tomer geologiskas liecibas pierada, ka man ir taisniba. Milzigo sezonalo parmainu, kuras rada apstaklis, ka Tira rinko ap Alkioni pa loti izstieptu orbitu, sis pasaules senakaja vesture nav bijis, tas sakusas tikai dazos pedejos miljonos gadu. Noticis viens no diviem — vai nu Alkione sagustijusi Tiru visai nesen, vai ari milziga zvaigzne isteniba izveidojusies pundura tuvuma. Man gribetos pienemt pedejo variantu; mes atrodamies zvaigznaja, kura starpzvaigznu telpa ir piesatinata ar gazi un putekliem. Vairak neka ticami, ka Tiras ieklausanas zvaigznaja — ja ta nav tam piederejusi jau no sakta gala — radijusi pietiekami lielas novirzes, lai tas tuvuma saktos kondensacija.
— Es saprotu, ka tas pilnigi atbilst geologisko laikmetu mijai, bet vai tas neapstiprina manu uzskatu par so rasu adaptacijas spejam?
— Sava zina ja, tomer neticu, ka jebkada organiska struktura spetu adapteties apstaklos, kadi sai sistema bus nakotne. Atcerieties, ko es teicu: kosmoss te visapkart ir pilns ar gazi un putekliem, un ta nebut nav vide, kura varetu iztikt bez berzes procesiem. Tapec nav izslegta ari alternativa teorija, pec kuras Alkione sagustijusi Tiras sistemu. Berze turpina saisinat Tiras orbitu. Ar katru gadu ta aizvien ilgaku laiku atrodas karstaja zona, bet isaku — tada attaluma no milza, lai spetu dzivot Dara rase. Ja Alkione neatstaj Sietina zvaigznaju — un nav paredzams, ka tas varetu notikt —, tad pec pusmiljona vai miljona gadu sarkana saule kopa ar Abiormenu nokritis uz tas.
— Tas ir ilgs laiks.
— Tas ir nenoteikts laiks, un jau ilgi pirms tam Abiormena bus neapdzivojama pat «karstajai» dzivibas formai. Musu pienakums ir aizvest abas rases projam no planetas vai vismaz palidzet tam aizcelot pasam; citadi mes busim vainigi noziedziga nolaidiba.
— Bet, ja jau Alkiones gaismas spiediens atgruz planetas veidojoso vielu, ka tad Alkiones tuvuma tas var rasties tik daudz, lai raditu berzi?
— Gaismas spiediena iespaids uz vielas dalinu salidzinajuma ar gravitacijas ietekmi ir funkcionali atkarigs no sis dalinas izmeriem un blivuma. Uzsveru, ka mes sai kosmosa rajona esam izdarijusi pietiekami daudz merijumu, un tas, ko es saku, nebut nav tukss minejums par to, kas varetu notikt. Es tikai nopietni saubos, vai Tira pati neuzsuks pietiekami daudz materijas, lai tas pieaugosais spozums sterilizetu planetu, pirms ta kopa ar Tiru nokritis uz Alkiones. Es nevaru paredzet, kas notiks vispirms, bet viens no diviem noteikti.
— Un uz kurieni mes varam aizvest sis rases? Es saubos, vai visa Galaktika atradisies planeta ar tadu pasu sezonu miju.
— Varu saderet, ka tadu ir tukstosiem. Atzistos, lidz sim gan mes neesam tas atradusi, bet liela dala Galaktikas vel nav izpetita. Pat ja sadu planetu nebutu, vini varetu pierast uztureties kugos — varbut ta butu pat labak — un viena laika varetu dzivot daudzi abu rasu parstavji. Es varu iedomaties kugi, kura viena dala butu karsta, otra — auksta; abiormeniesi dzivotu abas dalas un, kad vinu muzs sasniegtu attiecigo stadiju, parvietotos no vienas otra. Abiormeniesiem tads stavoklis noteikti butu labaks, neka ja vini apmestos uz kadas Zemes tipa planetas; esmu parliecinats, ka valdiba domas tapat. Mes atgriezisimies seit un ierikosim abam rasem tehniskas skolas, pirms jus, komandieri, paspesit klut par admirali. Man vienalga, ko par to doma pasreizeja «karsto» skolotaju paaudze; mazliet astronomijas zinasanu grozis vinu uzskatus.
— Ja vien jus varesit iemacit astronomiju rasei, kas redz ar skanu vilnu palidzibu, — Berks strupi noteica. — Tomer ta jau ir tikai atrunasanas. Es piekritu jums.
Krugera seja atspogulojas atvieglojums; nekas neradija, ko jut Dars.
— Dars Langs Ans drikst turpinat macities no musu zinatniekiem, cik ilgi vins to var, un atgriezties pie savejiem ar informaciju, cik driz vien velas. To atlaujot, es sava zina riskeju, tomer man nav nekadu nopietnu saubu par oficialo lemumu. Jaunais cilvek, — vins strupi versas pie Krugera, — sis ir lielisks piemers, kads risks ir pienemt lemumu, pamatojoties uz nepietiekamiem pieradijumiem. Tikai nelaujiet tam sevi parak stipri ietekmet. Nekad nevar iegut visus datus, kas attiecas uz kadu jautajumu, un dazreiz tomer naksies lemt — jo seviski tad, ja komandesit kosmosa kugi. Jums bus jamacas risket un pienemt paragrus lemumus. Ja tapec jus kadreiz nemsit nelabu galu, lai man nebutu jadzird jusu gausaiias!
— Tiesi ta, ser, — Krugers atbildeja.
— Labi. Dar, es neatvainosos par savu pirmitejo nodomu, tomer ka spedams palidzesu jums tik ilgi, cik vel busit pie mums.
— Paldies, komandieri. Mani skolotaji bus jums pateicigi.
— Vai driz nebus laiks noslegt jusu patverumu?
— Atlicis vel gads. Man vajadzetu atgriezties, tiklidz jus atjausit, jo man ir tik daudz zinojama.
— Mes novedisim jus leja, cik driz vien iespejams. Mister Kruger, jadoma, ka jus gribesit pavadit Daru. Lidaparatu vadisu es; visi, kuru pienakumi atjauj, var braukt lidzi, ja tikai pietiks vietas. Mes paliksim leja, kamer noslegs patverumu, ta ka tiem, kas so notikumu grib redzet, jarekinas ar triju nedeju prombutni no «Alphard». Ceja dosimies pec divdesmit stundam; ar to vajadzetu pietikt, lai katrs, kas grib nemt lidzi aparaturu, pagutu to novietot paligkugi.
— Dar Lang An, ka jums skiet, vai jusu skolotajiem noderetu radioaparati, kas darbojas uz citiem vilniem neka jusu ugunigo draugu radio, — tadi, kurus jus varetu lietot sarunam ar mums bez vinu z; nas?
Krugers tik tikko atturejas nepasminejis; vecais vientiesis tomer bija cilvecigs, par spiti pienakuma apzinai.
— Sada ierice noteikti noderetu, komandieri. Mes busim par to Joti pateicigi.
— Labi, ieliksim dazus paligkugi. Sanaksme beigusies.
Ierasanas uz nosesanas platformas Ledus Cietoksni soreiz bija citada. Kosmosa kugim, kuru balstija un vadija tadi pasi lauki, kadi bija izsavusi «Alphard» cauri starpzvaigznu telpai, pilnigi ignorejot gaismas izplatisanas likumus, nebija tadu manevresanas ierobezojumu ka planieriem. Tas bija labi, jo uz platformas planieru bija tik daudz, ka varbut pat Daram Langam Anam butu bijis gruti nolaisties. Pirmo reizi Krugers ieraudzija skolotajus virszeme; dazi no viniem vadija darbus, citi tos tikai veroja.
Kuga tuvosanos pamanija, un grupa abiormeniesu ar zestiem noradija uz vienu platformas malu, kur planieri bija novakti, lai atbrivotu vietu.
Mirkli, kad maza kuga gaisa sluzas atveras, Dars un Krugers metas lauka, abi apkravusies ar Berka davato radioiekartu. Iedzimtais pirmais iegaja tuneli, un vini saka garu garo gajienu lidz patveruma centralajai dalai dzili zem ledus cepures. Krugers vairs nebrinijas, kapec patverums iekartots tur, tacu vins vel aizvien bija mazliet parsteigts, ka sis butnes vispar bija spejusas to izbuvet.
Patveruma valdija lielaka rosiba neka agrak, desmitiem, pat simtiem mazo iedzimto tekaleja apkart ar dazadiem noslepumainiem uzdevumiem.
— Drosi vien biblioteka ir daudz darba, — Krugers ieminejas, pamajot uz vienu no grupam.
— Visam gramatam vajadzetu jau sen but seit, — Dars atbildeja. — Pasreiz galvena problema ir partika. Parasti tas sagadats pietiekami daudz jau vairakus gadus pirms laika, bet mes neriskejam. Mes piegadajam partiku lidz pedejam bridim.
— Ko tu darisi?
— Saaicinasu kopa skolotajus, kuri var ziedot man laiku, un saksu zinojumu. Viniem vajadzetu but diezgan daudziem, jo bija jau zinams, ka ieradisos ar jaunam zinasanam.
— Skiet, no sa briza tu busi visai aiznemts ar zinojumu.
— Ja, Nils. Jadoma, tu gribi velreiz apskatit so vietu tagad, kad viss sagatavots mirsanai, bet soreiz man nebus laika tevi pavadit. Bez saubam, atradisies kads, kas vares tev pakalpot.
Krugers apstajas un uzlika roku uz pleca mazajam abiormenietim.
— Tu tacu nejausi, ka durvis aizversies, iekams nebusi ar mani velreiz ticies, vai ne? — vins jautaja. — Es negribu kavet darbu, kas japadara, tomer negribu ari skirties no tevis — vismaz uz daudziem maniem gadiem — jau tik driz.
Abas Dara acis mirkli paveras augsup uz Krugera sadrumuso seju.
