cigaretem, sokoladi. Arne Eriksons staveja vartos, bet zviedri nospeleja vaji. Dazas dienas velak Nina atnaca uz tirgu un paradija man savu pasi, izgreznotu ar zviedrisko vardu un uzvardu. Laulibas notikusas pirmdiena, bet otrdien jaunais virs jau atvadijies. Vins no Zviedrijas nokartosot sievai izsaukumu. Bet tas nekad nenotika: Tik vien bija ta prieka ka zimogs pase.
Saka dzeltet lapas, tuvojas rudens. Kadu dienu pie manis uz darbu atnaca pazistams muzikis - vijolnieks Valentins Lusis. Noslepumaini smaididams, vins izprasnaja, ka man ar gimenes dzivi, vai man esot kadi brivi vakari? Nezinaju isti, ko atbildet, tadel neko noteiktu nepateicu. Tad vins naca klaja ar skaidraku priekslikumu. Speledams vijoli lidostas restorana, vins esot sadraudzejies ar Skandinavijas aviacijas parstavi Riga. Tas esot loti inteligents, patikams zviedru kungs, kuram esot Riga jadzivo un jastrada. Zviedru kungs jutoties vientuls, un varbut mes visi tris, kad Lusim lidosta nav jaspele, kadu vakaru varetu pasedet restorana. Zviedru kungs protot vacu un anglu valodu, bet es nu esot ta vieniga, ko Lusis pazist un kura varetu sarunaties ar zviedru kungu. Es Lusim neteicu, ka jau divus menesus katru vakaru sesas stundas macos zviedriski un svetdienas klausos baznicas parraides no Stokholmas, jo macitajs runa leni, un es varu sekot vardiem un izrunai. Tapat esmu jau piecas vestules savam zviedru draugam uzrakstijusi, kas par to, ka atbildes neesmu sanemusi. Teicu, ka padomasu. Pec nedelas Lusis klat. Lai es pirmdienas vakara esot gatava, vini mani gaidisot pie Cirka, un Kaukaza restorana mes edisot vakarinas. Zviedru kungs stadijas prieksa - Juhans Eriksons.
Kungs jau pirmo jaunibu pardzivojis, mati uz galvas stipri skidri, tendence uz korpulenci, ne, te nu neka interesanta nebija, bez tam jau pirmaja vakara dusigi dzera un piedzeras. Restorana pie labam vakarinam valdija ista jautriba, Eriksons daudz runaja, pie tam interesanti, ka jau sabiedribas cilveks, kurs pasaule daudz redzejis.
Eriksons deva prieksroku anglu valodai, jo vacu valoda nejutas visai veikls. Kad pec kadas stundas so to pateicu zviedriski, Eriksons izradija neviltotu sajusmu. Vakarinas beidzas reize ar restorana slegsanu. Mani ka princesi ar taksiti pieveda pie vartiem Konkordijas iela Majoros, pec tam Eriksons, galanti atvadijies, brauca atpakal uz savu viesnicu 'Metropole'. Bez saubam, norunaja ar mani dienu, kad atkal tiksimies un iesim uz restoranu, soreiz bez Lusa.
Eriksonam bija iedota lietosana automasina 'Pobeda' pretiga, zala krasa. Vins ludza pavadit vinu izbraukumos pa Rigas apkartni, Jurmalu, Siguldu. Vins labi zinaja, cik talu arzemniekam atlauts braukt un likumus parkapt negribeja ne par vienu kilometru. Riga viesojas Zviedrijas Karaliskas operas dziedoni. Eriksonam bija iegadatas divas biletes loza. Taja reize vins man daudz pastastija par savu bijuso sievu, kura ari dziedot Karaliska opera Stokholma un no vina aizgajusi pie kada amerikanu miljonara.
Es savukart Eriksonam vienmer stastiju par padomju briesmu darbiem. Visu, ko vien zinaju, klaju vala, lai arzemnieks uzzin, ka okupanti izrikojas ar godigiem cilvekiem, berniem, sirmgalvjiem. Ja, to vins vel ne no viena nebija dzirdejis, par fasistiem gan zinaja!
Rudeni Eriksonam ieradija labiekartotu divistabu dzivokli ar lielu priekstelpu Kirova (Elizabetes) iela 6, otra stava. Vins par dzivokli loti priecajas, jo viesnica dzivojot muzigi jazaude daudz laika, edot restorana. Nekur pasaule tik gausi neapkalpojot ka te. Ap to pasu laiku man beidzas vasarnieces sezona Majoros. Istabina nebija apkurinama, tadel ar steigu japarvacas uz kadu ziemas mitni, par ko jau savlaicigi biju parupejusies. Tadu atradu Artilerijas iela, koka maja, pirmaja stava. Saimniecei vienai divas istabas un virtuve - pec to laiku saprasanas ta skaitijas liela grezniba, tadel vienu istabu vina izireja man.
Eriksons, kaut ari pieradis dzivot ka brivas pasaules cilveks, manis del butu bijis priecigs 'sasaurinaties' un uznemt mani pie sevis divistabu dzivokli, jo tad mums abiem, pec vina domam, nebutu garlaicigi. Es tadam variantam nevareju piekrist aiz vairakiem iemesliem. Pirmkart, es vina nebiju iemilejusies. Otrkart, es tomer tik vieglpratigi nevareju rikoties:
kas to vareja paredzet, cik ilgi tads arzemnieks drikstes Latvija dzivot, varbut pec nedelas visuvarena ceka vinu padzen, varbut izsauc mani un pavel partraukt kontaktus ar arzemnieku, lai nekaitetu valsts drosibai.
Un, treskart, negribejas zaudet pasas privato neatkaribu, iet gulet, kad pati to velos, brivo laiku izmantot savas intereses, ka ari but nodrosinatai ar pajumti, ja gadijuma rastos kadas domstarpibas vai stridi. Dzivot kopa ar svesu cilveku - tas, manuprat, bija tikpat ka iet ar aizsietam acim purva dzervenes lasit.
Bet notika pavisam citadi.
Teicu Eriksonam, ka parvacos no Jurmalas uz Rigu, vins piedavajas palidzet parvest mantas ar vinam lietosana nodoto 'Pobedu'. Norunajam dienu un braucam, pie viena pastaigajamies pa Jurmalas tuksajam ielam. Salikam koferus un sainus masina. Bija jau satumsis: Eriksons gribeja vel tumsa gar juru pastaigat. Ilgi staigajam, runajamies.
Vins saka verot zvaigznes. Stavejam pasa udens mala. Jura bija mieriga, tikai sikie vilnisi caloja turpat pie musu kajam Vins man lika paskatities uz augsu, jo radija kadu zvaigznaju. Tikko biju pacelusi galvu pret debesim, vina lupas piespiedas manejam. Ir gan viltnieks, nodomaju, bet citadi uzvedos ka mulka skuke, jo aiz parsteiguma nevareju attapties, ko teikt. Ta bija pirma reize menesa laika, kops vinu pazinu. Diezgan romantisks skupsts - tumsa, divata pie juras, zem zvaigznotam debesim. Visu atpakalcelu par to bija jadoma, sarunas vairs ta nevedas. Jutos ta, it ka tas man butu pirmais gadijums muza! Saku pratot. Laikam visu laiku biju uzskatijusi Eriksonu par tadu oficialu personu, loti nopietnu, kurs pedantiski pilda visus likumus katra valsti, kur dienesta uzdevuma atrodas. Pirms Latvijas vins bija stradajis Izraela. Par to laiku runajot, vins biezi dusmojas, visvairak neapmierinatibu uzvelot Izraelas zivim, kuras tur bijis muzigi jaed.
Lidz sim es Eriksonu biju uzlukojusi ar zinamu cienibu, apmeram ta, ka nabadzigais uzluko bagato, jo toreiz vel nesapratu, ka nekads pasaules bagatnieks vins nav, vienkarss ierednis, lidsabiedribas parstavis. Ari vina vecums mani mulsinaja jo trisdesmit septinus gadus vecs virietis man likas sausmigi vecs, lai gan es pati biju tikai vienpadsmit gadus jaunaka.
Otra Eriksona viltiba ari naca gaisma. Ne jau velti vins man par skutnieku pieteicas. Ta vins uzzinaja manu jauno adresi, kuru nekad neaizmirsa. Tur, protams, nekada telefona nebija, un, kad vinam sagribejas mani satikt, atbrauca lidz Artilerijas ielai un pieklauveja pie mana loga.
Pec atgadijuma jurmala ilgi nenacas gaidit, kad Eriksons mani aicinaja uz 'salsmaizi' sava apartamenta. Istabas plasas, augstiem griestiem, parketa gridu, labi iekartotas, pie logiem zida aizkari. Mebeles gluzi jaunas. Tada kungs var dzivot. Bet viena nelaime - pasam jakurina krasns: Tas kungam sagadaja milzigas pules. Lai gan malku sagadaja Aeroflota stradnieki, ta pati uz dzivokli nekapa un krasnis nelida. Un manam acim atklajas satriecoss skats: lielaja halle pie krasns durvim uz gridas atverts milzigs, dargs adas cemodans, kura nesta malka no pagraba. Gaisa zida odere jau sasmereta ar mitras malkas netirumiem. Teicu, ka ta tak nevar - tik darga cemodana malku likt, kadu maisu tadam nolukam jadabun. Mani padomi netika nemti vera, malku turpinaja nest, ka kungam ertak. Toties mani noradijumi, ka veikli iekurt uguni, gan nodereja, jo ar avizem vien, bez skaliem labi neveicas.
Reiz Eriksona dzivokli pagatavoju garsigas pusdienas: galas titenus ar piedevam. Ar to ari viss iesakas. Vins nebeidza jusmot par manu pavara makslu lidz tai dienai, kad biju no Centraltirga atnesusi veselu zosi, to pilditu ar aboliem, krasni izcepu un prieciga sagaidiju Eriksonu no lidostas. Man vins bija iedevis pasai savas atslegas, nacu un gaju, kad patika. Visvairak Eriksona dzivokli mileju vannas del. Kamer vins darba, jutos ka savas majas. Diena es pati vel joprojam tirgu stradaju, bet vinam divas reizes nedela lidmasina no Kopenhagenas pienaca velu vakara. Tad man atveda visadus gardumus: sokoladi, kukas, cepumus un liela daudzuma pirmklasigus auglus, kadus biju tikai lidz okupacijas laikam. Ja, bet ar zosi iznaca pirmais konflikts. Eriksons taja vakara ieradas loti velu, ap pusnakti prom negaju, jo gribejas piedzivot lielo parsteiguma bridi virtuve pie bruni izceptas zoss saniem.
Parsteigums, protams, bija, bet ne tads, kadu es to biju gaidijusi. Uzslavas vieta dabuju rajienu. Tas skaneja apmeram ta: 'Tu, ko tu gan iedomajies, nest tik smagu putnu maja Vai tu varbut aizmirsi, ka esi sieviete un ka tu nedriksti tadus smagumus nest? Ja tev to zosi vajadzeja, tad bija japasaka man, un es ar masinu butu to parvedis.' Staveju, ka ar udeni aplieta. Kur tadi brinumi vel dzirdeti - zosij speciali ar masinu pakal braukt!
Te nu atklajas, ka nemaz neesmu pratusi uzvesties ka civilizeta sieviete, bet ka zemniece esmu stiepusi zosi uz maju. Sitadu kaunu!
Protams, ka jau vareja paredzet, zosi edot, Eriksona kunga dusmas pargaja uz slavas dziesmam par garsigo mielastu, kuru papildinaja no lidmasinas atvestais konjaks, kukas un kafija.
Dabiski pec tada pamatiga mielasta un ap diviem nakti kungam vairs negribejas mani vest uz Artilerijas ielu,
