uzrakstijis loti garu un jauku vestuli.
Vel lielaku prieku man sagadaja skaista skatu kartina. Ka mazs berns priecajos par raibiem papirisiem. Uz vestulem pasteidzos kartigi atbildet. Visgrutak gaja ar rakstisanu francu advokatam, bet laimiga karta antikvariata atradas loti parociga Langenseida sarunu gramatina ar gataviem teikumiem, tulkojumi no vacu valodas uz francu. Stundam meklejot, atradu piemerotus teikumus. Daudzi vardi palika atmina uz muzigiem laikiem. Par to vareju tikai priecaties. pie viena iegadajos anglu gramatikas gramatu un dazas zviedru lasam gramatas.
Ar milzigu centibu un aizrautibu daudz iemacijos. Visu rudeni nemos ar macisanos, bet, nevaredama nosedet tikai pie gramatam, saulainas izejamas dienas izbraucu briva daba pagleznot. Pirmie darbi mani neapmierinaja, bet tad gadijas viena apmierinosa jumta studija, kuru biju gleznojusi no sava jumta, turpat izkapjot pa logu. Pabeigusi gleznot, krasu paleti noliku uz vieniga kresla, kamer studiju novietoju pie sienas. Taja bridi atskaneja zvans pie durvim. Prieciga pie manis iesteidzas Eleonora un, pirms es paspeju vinu bridinat, apsedas uz paletes. Vinai taja diena bija gluzi jauna, balta kleita mugura. Jutos sausmigi satriekta, redzot jauno kleitu, kad vina piecelas. Vispirms ar nazi krasu nokasiju. Tad tiriju ar terpentinu un vispedigi ar ziepem un siltu udeni, kamer traipi kluva tikko samanami. Tas tik bija darbs! Tikai tad, kad kleita atguva pienemamu izskatu, Eleonora saka stastit. Vina bijusi atkal Maskava. Atklati sakot, sakuma klausijos visai pavirsi, bet tad Eleonora pateica, ka, ejot pa ielu ar diviem somiem un somieti, viesnicas 'Ukraina' tuvuma vinu apturejis milicis. Nu saku klausities uzmanigak. Milicis Eleonoru aizvedis uz milicijas iecirkni un prasijis uzradit dokumentus.
'Aha! No Rigas,' vins iesaucies un tad, starp citu, pateicis, ka vasara viesnica 'Ukraina' dzivojusi kada sieviete ari no Rigas, bet vini jauno sievieti noturejusi par arzemnieci, jo ta no galvas lidz kajam bijusi gerbusies importa un brivi sarunajusies ar citiem arzemniekiem. Kad apkerusies, bijis jau par velu - 'arzemniece' aizbraukusi. Lai savu kludu izlabotu, vini devusi zinu uz Rigu, lai tur lidosta so sagaidot, ka pienakas.
Ak ta gan, nodomaju, jo sapratu, ka no Maskavas milicijas nagiem izslidejusi 'arzemniece' vareju but tikai es, un nopriecajos par to, ka Rigas lidosta 'sagaiditaji' mani neatrada, bet Leningrada neviens neiedomajas meklet. Protams, Eleonorai neko neteicu, izlikos vienaldziga un painteresejos, ka tas viss beidzies. 'Nu, es liku piezvanit teva draugam, un tas deva rikojumu mani atbrivot.' 'Nu redzi, cik labi, ka ir iespaidigi draugi,' es atturigi piezimeju, bet man no visa dzirdeta kluva diezgan neomuligi ap sirdi. Labi, ka mana avantura beigusies laimigi!
Pienaca ziema. Uz ielas atkal nejausi satiku Dzoni Vesmani. Vins izradija neviltotu prieku un pastastija, ka vinam pec trim dienam jabrauc uz Ventspili darba darisanas. Peksni, kaut ko iedomajies, vins saka: 'Brauc lidzi!'
'Ka tad es tik peksni varu braukt lidzi, un ko es tur darisu.'
'Nu ta, brauc, un viss. Vilciena varesim labi izrunaties.
Kluba man visi muziki labi draugi. Varesi padejot, jo kluba bus daudz arzemju jurnieku.'
'Neplapa niekus! Tik prasta publika mani neinterese.'
'Tu neka nezini, tur nav tikai matrozi, tur ir kapteini, inzenieri, loti smalki, inteligenti kungi, labaki par Eriksonu.'
'Ak iekodi gan! Un kur tad es, pec tavam domam, paliksu?'
'Viesnica, tapat ka es.'
'Ne, es ar tevi viena numura neiesu.'
'Es tev dabusu atsevisku, man visas viesnicas damas labi pazistamas, nebraucu pirmo reizi.' Atcerejusies neseno Eleonoras stastu, ka milicija mani meklejusi, iedomajos, ka lielaja Maskava tiesam, vareju telot arzemnieci un vienigi arzemniekiem stastit, ka naku no okupetas zemes, bet ne jau mazaja Ventspili, kur stundas laika visi, kam jazina, zinas, no kurienes esmu. Vesmanim jautaju: 'Vai tad ikviens drikst braukt uz Ventspili?'
'Kadel ne? Un tu tak brauksi kopa ar mani.'
'Japadoma.'
'Tur nav ko domat, braucam!'
'Labi, es tev rit piezvanisu, tad dosu atbildi.'
Atvadijusies gajam katrs uz savu pusi. Man vajadzeja satikt bijuso darba biedreni Rutu. Izrunajamies, un pirms promiesanas izmetu, ka Vesmanis mani aicina braukt vinam lidzi uz Ventspili, kur esot daudz smalku jurnieku.
'Brauc,' vina saka, 'ko tu vari zaudet? Varbut iepazisies ar kadu, varbut vel iznak kazas...'
'Kur nu, nav tik vienkarsi,' es drumi noteicu, bet sevi iekskigi sajutu, ka Ruta ir aizskarusi kadu stigu, vardos izteikusi manu klusu velesanos.
Lai partrauktu klusumu, Ruta pavaicaja, vai Eriksons man raksta, jo vina Eriksonu labi atcerejas no Jaungada nakts, kad mes pie vinas bijam.
'Ne, mums nekada noruna par sarakstisanos nav bijusi, viss izrunats, viss beidzies. Katram sava dzive jadzivo... Ja, es laikam tomer brauksu, paverosu, ka tur tagad izskatas: Pie viena aiziesu paskatities, vai mani radi tur vel dzivo. Manas vecasmates masas delam piedereja maja un darznieciba ar siltumnicam. Varbut tagad vairs nav neka.'
Otra diena mani uzmekleja kads Rutas pazina. Vins ludza, vai es nebutu ar mieru panemt lidzi vestuli. Isuma vins man pateica, ka vestuli gribot sutit bralim uz Ameriku un lugt, lai bralis vinam atsuta izsaukumu. Atbildeju, ka es tikai priecasos, ja varesu kadam palidzet. Ari pati gribu nosutit tris vestules 'caur laipnu roku', kuru ceru Ventspili atrast.
Adolfa vestule bralim izradijas diezgan bieza. Sapratu, ka tur laikam uzrakstits viss, kas pa gadiem sakrajies uz sirds.
Man bija neliela adas celojumu soma, tur pasa dibena ievietoju visas cetras vestules, virsu kleitu, kurpes un citus nepieciesamos sikumus.
Ar Vesmani bijam norunajusi tikties stacija. Braucam nakti un visu laiku noplapajam. Ventspili iebraucam agri no rita. Viesnica Vesmanis apmetas jau ieprieks rezerveta istaba, otraja stava. Es dabuju mazu jumta istabinu tresaja stava. No somas iznemu drebes un citas mantas, atstajot tikai vestules, naudas maku, kemmi un kosmetikas piederumus. Nolikos kadas paris stundinas pagulet. Ar Vesmani bijam norunajusi tikties vakara kluba, diena vinam jabut osta, es vareju viena pastaigaties pa Ventspili.
Paedu viesnicas restorana. Tur bija visgarsigakas kupinatas butes, kadas es jebkad biju edusi. Izgaju uz ielas. Turpat ap sturi pie kino neliels veikalins, pilni plaukti ar ananasiem. Lidz tam ananasus biju tikai bildes redzejusi. Riga kadreiz pirku konservetus, ripinas sagrieztus, bet te mana acu prieksa veseli, lieli un tik skaisti ar zalajam lapu rotam. Un neviena pirceja! Riga butu gara rinda. Bet ka aizvest uz Rigu? Butes ari gribeju nopirkt.
Daudz nedomadama, iegaju cita veikala un nopirku videja lieluma koferi. Taja sagaja pieci ananasi un vel atlika vieta butem. Smago koferi aizstiepu uz viesnicu un pastumu pagulte.
Prieciga par pasakaino ieguvumu, gaju meklet Kuldigas ielu, jo zinaju, ka radi tur pirms kara dzivoja. Kad man bija sesi gadi, ari es tur biju. ciemojusies ar vecomati. Cilveki man paradija, uz kuru pusi jaiet. Nonakusi Kuldigas iela, vispirms veroju, vai aiz zogiem neparadisies siltumnicas: Neka tada nemaniju, tad kadai pavecakai sievinai pajautaju, vai vina nevaretu pateikt, kura maja dzivo vai dzivojis Karlis Skorejs. Ja, protams, vina zinaja, Karlis miris, bet gimene vel turpat dzivojot - un paradija maju. Visvairak man gribejas kaut ko uzzinat par Karla jaunako brali Zani, jo es pie vina kopa ar vecomati biju nodzivojusi 1935. gada veselu vasaru.
Zana ipasums sosejas mala uz Kuldigas - Ventspils cela, netalu no Piltenes. Zanim tur bija neliels 'universalveikalins', kur vareja dabut visu, sakot ar zirglietam, apaviem, naglam un beidzot ar silkem, konfektem un alu. Vieta saucas 'Speku krogs'. Tur ari pietureja autobuss. 'Speku kroga' ticis pie turibas, Zanis, divata ar mati skopi un taupigi dzivojot, bija iekrajis naudu un 1938. gada Ivande nopircis vecsaimniecibu ar visu dzivo un nedzivo inventaru, 130 ha aramzemes un 2 km meza. 1940. gada represijas vinam divaina karta gaja secen. 1943. gada pavasari, ap vizbulisu ziedesanas laiku, Zana mate, manas vecasmates masa, kura visu so saimniecibu vadijusi, mira no parpulesanas septindesmit divu gadu vecuma. Es biju beres un visu Zana bagatibu redzeju savam acim. Neka ipasa tur nebija, kadas trisdesmit govis, cukas un aitas. Vins cetrdesmit divu gadu vecuma vel staigaja vecpuisos, jo nebija atradis tikpat bagatu ligavu. Toties vinam bija dusiga stradniece latgaliete, kura pie visiem majas darbiem bija piepalidzejusi sagadat Zanim ari divus delus. Beru mielastu rikoja mana vecamate, es cepu tortes. Visi loti brinijas par skaistajam rozem uz tortem no saputota sviesta. Ka es, cetrpadsmit gadu vecs skukis, ta varot.
1947. gada pavasari kads nakts vidu atskrejis no izpildkomitejas un Zani bridinajis. Zanis nav vilcinajies. Tai pasa nakti ar labakam drebem mugura un partikas kuli roka atstadams visu sava un mates muza sakrato, vins aizbega no majam un ieradas pie mums Liepaja. Uz kuru pusi doties, kas to lai zin?
