Ar tadam atminam par Zanonkoli klauveju pie radu durvim. Man atvera pusmuza sieviete - Karla meita Milda. Teicu, kas es esmu un ka mana vecamate ari jau pievienojusies savai masai Annai. Vispirms jautaju par Zani. Tad noskaidrojas, ka es esmu bijusi pedeja, kas vinu vel redzejusi sveiku un veselu.
Izrunajamies par visu, ka jau radu starpa pienemts, kas miris, kas precejies, par berniem. Tad gaju uz viesnicu pargerbties vakaram. Uzkapusi otraja stava, sastapu sievieti ar slotu un spaini rokas. Vina, mani ieraudzijusi, pameta ar roku, pasauca aiz durvim un pacuksteja, ko vina redzejusi.
Tikko ka es ap pusdienas laiku aizgajusi, esot ieradusies divi viriesi, panemusi no dezurantes manas istabas atslegu un tur izdarijusi kratisanu. Pa durvju spraugu vina redzejusi, ka vini vilkusi smago koferi no pagultes. Somu ar vestulem nesaju visu dienu lidzi. 'Un tur bija pieci ananasi!', es smiedamas iesaucos, bet isteniba man gan smiekli nenaca, jutu savadu, smagu stivumu sirds apvidu. Iespiedusi sievinai sauja kadus rublus, steidzos augsa. Nekadas nekartibas nemaniju, viss savas vietas. Bet sajuta pretiga, to nevar vardiem izteikt. Gaju uz klubu loti nospiesta garastavokli. Tur vel bija maz cilveku. Pa gabalu sasveicinajos ar Vesmani, kurs uzturejas orkestra puisu sabiedriba. Es apsedos uz kresla zales mala un gaidiju, kas notiks. Somu ar vestulem novietoju uz blakuskresla un nolemu, ka dejot ne ar vienu neiesu, jo nevaru pamest somu. Vareja but ap pusdesmitiem, kad klubs saka strauji pildities. Vispirms ienaca barins jaunu cilveku. Vinu uzvediba liecinaja to, ka vini ir brivi, pasapzinigi, bet ne piedauzigi darba cilveki ar pieklajigam algam, un vareja redzet, ka vinus nekas te ipasi neintereseja. Vini garlaikojas, pasi sava starpa sarunadamies.
Pec neilga laicina ielaipoja vairaki isti jurnieki, lodzigu gaitu, dazs ar bardu, cits bez matiem, bet visi neliela zvinguli.
'Nu, tadiem gan es savas vestules neuzticetu,' es nodomaju. Pedigi ieradas lielaks bars, vinu vidu pamaniju dazus, ar kuriem butu verts runat. Tie bija kungi labos metelos, uzvalkos un pusmuza gados. Vini gaja taisna cela uz to zales sturi, kur pie orkestra vinus sagaidija Vesmanis un vel paris viriesu. Saka spelet deju muziku. Interesanti redzet, ar ko un ka vini dejos, jo, iznemot mani, te sievietes neredzeju. Vispar es jutos saja telpa lieka, neviens mani neieveroja. Acimredzot biju parak smalki apgerbusies tadam provinces klubam. Man bija loti labi pasuta pagara, peleka vilnas kleita, bet uz pleciem uzmests sarkans metelis ar lielu melna karakula apkakli, jo zale nebija pietiekosi apkurinata. Tagad, verojot raibo sabiedribu, izskiru, kuri ir matrozi un kuri no virsnieku kartas.
Viens matrozis, kad jau vel dazas meitenes zale apgrozijas, iedomajas uzlugt mani. Es vinam loti pieklajiga forma paskaidroju, ka esmu te ieradusies ar viru, kuram seit darisanas, un dejot neiesu. Saku gatavoties promiesanai, jo nekas mani saja kluba nesaistija. Pie izejas saskrejos ar to, kuru man vajadzeja. It ka pec norunas, uz minuti, uz sekundi es eju ara, vins nak ieksa. Vins vaciski atvainojas, es atbildeju, ka ta jau kadreiz atgadas, ka divi svesi durvis saskrienas.
'Un tad vini iepazistas,' vins priecigs saka.
'Un tad vins vinu pavada,' es atjokoju. Tas bija cilveks, ar kuru vareju runat par visu, kas uz sirds. Ka jau labi audzinats cilveks, vins stadijas prieksa. Pateica vardu, uzvardu un ka ir tada un tada kuga galvenais inzenieris. Es savukart pieklajibas pec pajautaju, vai es vinu nekaveju, varbut vinam ir svarigakas darisanas neka mani vadit uz viesnicu. Ne, es vinu nekada zina nekavejot un vins ar lielako prieku mani pavadisot. Bet prieks nesanaca liels ne vinam, ne man.
Ielas izradijas pilnigi tuksas. Gajam runadamies. Teicu, ka esmu no Rigas un so pilsetu vel nepazistu. Vel kaut ko parunajam par balto sniegu, ka tas ielas apgaismojuma skaisti vizulo un tad notika kaut kas negaidits. Pilnigi tuksa iela, aiz pirma pagrieziena no kluba ka no gaisa nokritis, kads mani notrieca gar zemi un izrava somu, kuru nesu labaja roka. Vacu inzenieris gaja man blakus, kreisaja puse. Tai pasa acumirkli atskaneja skali kliedzieni. Viss, ko es paspeju pamanit, vel sniega gulot, ka tie, kuri izrava somu, aizskrien kliegdami mums pa prieksu un pazud ap sturi. Vacietis man palidzeja piecelties un izskatijas loti apmulsis un nelaimigs, ka nav bijis ieprieks sagatavots tadam negaiditam uzbrukumam.
Nevarejam vien nobrinities, ka neviens no mums nedzirdeja kadu tuvojamies. Tas notika sekundes laika. Es pat nesaredzeju, cik vinu bija, tris, cetri vai pat pieci. Laikam tomer cetri. Ne par ko citu atlikuso cela gabalinu runat vairs nespejam. Es pastastiju, ka soma atradas cetras vestules, kuras es gribeju uzticet kadai godigai personai nosutisanai uz arzemem. Tagad vins visvairak bedajas, kadel neesmu vinam tulin vestules iedevusi, pie vina tas butu bijusas drosiba. Es tiesi par to pasu biju iedomajusies, bet pieklajibas pec tacu vispirms vajadzeja uzzinat, vai es kadu cilveku neapgrutinatu, dodama lidzi sutisanai neapmaksatas vestules.
Restorans viesnicas pirmaja stava vel bija vala. Nosalusi un ne visai jautra garastavokli nolemam pasedet restorana. Izdzeram katrs paris tases kafijas, lai siltums atgrieztos. Mani kratija drebuli - vairak gan no uztraukuma neka no aukstuma, tadel pasutijam pie kafijas konjaku. Isi pirms pusnakts atvadijamies. Nedrosiem soliem kapu augsa, baididamas, vai mani negaida vel kads nepatikams parsteigums.
Visu nakti pratoju, vai ta bija vienkarsa laupisana, vai tas butu sakara ar istabas parmeklesanu diena. Iet uz miliciju zinot vai neiet? Nolemu tomer iet. Uzrakstiju milicija, kada veida esmu aplaupita, minot somas saturu. Vestules es, protams, neuzradiju, jo cereju, ka tas bus jau nosutitas kada atkritumu tvertne vai krasni.
Kad iesniedzu zadzibas pieteikumu, mani saka pratinat, ko es darot Ventspili, kad un kada noluka atbraukusi. Mana uzturesanas saja pilseta esot nevelama. Atbildeju, ka ari es no savas puses uztureties tada pilseta, kur man jau pirmaja diena uzbruk un aplaupa, nevelos, bet ka lai tieku uz Rigu, ja visa mana nauda nolaupita? Tas vinus, protams, neintereseja. Dusmiga viesnica uzmekleju Vesmani, aiznemos naudu un braucu uz majam.
Pec kadam trim nedelam sanemu pavesti ierasties stura maja. Ka jau katram tada reize, nak prata dazadi minejumi. Tapat gar acim paslid visi gadijumi, par kuriem varetu prasit paskaidrojumus.
Liels bija mans parsteigums, kad, atverot kabineta durvis, vispirms ieraudziju savu somu un tikai pec tam cekas darbinieku. Nu man bija skaidrs, kadel soma tika izrauta. Galva saudijas viena vieniga doma - vestules. Kas ar vestulem noticis, vai vinas tur vel ir?
Ilgi man nelava apdomaties. Man lika atvert somu un parbaudit, vai tur ir viss, vai ka netrukst. Soma neka netruka, iznemot vestules. Teicu: 'Ja, te ir viss, neka netrukst. 'Parbaudiet vel un padomajiet, kas vel atradas soma.' Kaut ari zinaju, ka trukst, izlikos, ka vel kaut ko mekleju. 'Domaju, ka viss ir kartiba,' jau nedrosak apstiprinaju ieprieks teikto.
'Un vestules? Ka ar tam? Cekists triumfejosi jautaja.
'Vestules? Kadas vestules? Neatceros, ka ari vestules butu soma bijusas.' Nu es jutu, ka man zem kajam grida svilst.
Sapratu, ka esmu slazdos, bet vel meginaju izkepuroties. 'Ja, dazas vestules man bija uzrakstitas, domaju nest uz pastu, bet neatceros, vai tas palika majas vai soma'.
'Ari to jus gribejat nest uz pastu, kura nav jusu rakstita?'
Ta, slazdi nu ir ciet. Vairs man nav nekadu iespeju izgrozities. Un tomer meginats nav zaudets.
'Ak ta, nu, es zinu, ko jus domajat, bet ta vestule vispar nebija domata sutisanai, to man viens pazina iedeva, lai es izlasu un izsaku savas domas - tadu var vai nevar sutit. Un, ja man butu bijis noluks vestules citada veida nogadat uz arzemem, tad es tak tas nekada zina nebutu nesajusi apkart soma, bet butu atdevusi kadam arzemniekam, lai aizved. Biju Ventspili kluba, tur ieradas daudz arzemju jurnieku, jebkuram butu varejusi iedot gan vestules, gan naudu pusstopam. Ne lakstigala pakal nedziedatu. Nu, vai ta nebutu?' Gaidiju atbildi. Atbildes nebija. Man lika parakstities par somas sanemsanu un lava iet, bet sajuta bija sausmiga. Vel raizejos par to sveso vestuli, pie kuras es tik daudz biju piedomajusi, lai ta laimigi noklutu lidz Amerikai. Ko tagad teikt, ka skatities acis cilvekam, kurs man ir uzticejies? Nevaredama atrast nekur mieru, steidzos pie Rutas, lai bridina Adolfu par notikuso. Pec dazam dienam ari Adolfu izsauca uz stura maju. Es zinaju, ka vinu noteikti sauks, tadel, bailodamas par vinu, staigaju apkart ne dziva, ne mirusi. Ne par ko citu nebiju spejiga domat ka vienigi par vestuli. Sausmigi nozeloju, kadel nebiju vacietim vismaz to vienu iedevusi piecas minutes agrak. Ar nepacietibu gaidiju tiksanos ar Adolfu. Ja vinu apcietinatu, es nezinatu, ka turpmak dzivot, jo manas vainas del cilveks butu nonacis cietuma! Adolfs atnaca uz darbu. Vinu ieraudzijusi, nevilus padomaju, kas butu bijis Stalina laikos. Gribot negribot bija jaatzist, ka laiki mainijusies, bet tas vel nenozime, ka vairs nav jabaidas. Adolfs tomer tika sodits: vinu atlaida no darba, vins vairs nedriksteja stradat par soferi uz taksometra. Tas bija bedigas zinas. Pat miesigam bralim nedriksteja rakstit vestule visu, ko grib. Tadas lietas cilveki neaizmirst, par tam vel runas pec desmit paaudzem.
