stundam, tad tagad to nevajadzigi vazaja apkart mikroautobusa, lai kugi aizturetu kaut lidz pecpusdienai. Vismaz parasta, slimiga spiega meklesana seit nebija paredzama. Piegajusi nelaimigajam klat, es, ciesi skatoties vinam acis, izteicu bridinajumu, lai vins nenosauc nevienu varda, kad es tulkosu jautajumus un atbildes. Tad, pagriezusies pret cekistu, teicu: 'Jautajiet'. 'Kur vins ir bijis pagajusaja nakti?'
'Amura bara.' (Domats restorans 'Amurs'.) 'Pec tam?' 'Pie meitenes.' 'Ka sauc?' es atkal ciesi skatijos vinam acis, lai atceras bridinajumu. 'Nezinu,' vins kautrigi cuksteja, un vina sazilejusas lupas drebeja. Man bija tik neizsakami zel parsalusa zenka, ka butu to labprat ievedusi uz stura piradzinu bode un nopirkusi paris kruzes karsta buljona ar piradziniem. Vins jau vairs nevareja parunat. Tagad vinam lika par katru cenu atcereties, pa kadam ielam, uz kuru pusi gajis un ka sauc meiteni, pie kuras nakti pavadijis. Bet puika palika manam bridinajumam uzticigs un atkartoja to pasu: 'Nezinu, neatceros.' Lai atrak izbeigtu zena saldesanu, es vinam pati pajautaju: 'Tu varbut biji par daudz iedzeris un tadel neko neatceries?'
'Ja,' vins tiri priecigi izdvesa, atradis attaisnojumu 'vajai atminai'. Partulkojusi pedejo jautajumu, teicu: 'Nu laikam viss vajadzigais noskaidrots. Man butu laiks iet uz darbu.'
Ja, es varot iet - redzedami, ka neka vairak neuzzinas, cekisti mani atlaida. Ar paveikto tulkosanu jutos apmierinata. Vismaz aiztaupiju liekas nepatiksanas tai meicai, kura sava stulbuma aizvilkusi pliku zenki pie sevis. Butu vismaz pameklejusi glitu, staltu, labi apgerbtu.
Kadas nedelas velak iegriezos Jauniela. Tur bijusi saimniece Velta man suva dazus apgerba gabalus. Mans kaktins gaiteni jau bija izdots jaunai sievietei Astrai. Velta mani uzcienaja ar karstu teju, ari Astra sedeja pie galda. Es pastastiju, ka mani pasauca par tulku sakara ar kada norvegu jurnieka nokavesanos uz kuga. Pateicu visu, ka bija, te peksni liela uztraukuma man pateicas Astra par bridinajumu nenosaukt vardus. Izradas, puisis ir bijis pie Astras un vel 'mana nisina'. Cik Riga maza, un cik atri sanak gali kopa! Astrai es stingri piekodinaju tadas mulkibas turpmak gan nedarit.
'Padoma, kas butu, ja citam - 'godigam' tulkam butu uzticeta si nelaimiga puisela lieta.' Nu ja, vina esot tikai tadel iezelojusies, ka ara tik auksts, taksitim nebijis naudas un sim nav bijis, kur iet. 'Vajadzeja paradit taisnako celu uz ostu. Vakara, kad bija iedzeris, butu daudz vieglak tos paris kilometrus noskriet neka no rita. Un ja vinam tagad liek samaksat tos tukstosus par kuga stavesanu? Varbut desmit gadus no savas aldzinas maksas. Vai tev nav cilveka zel? Padoma!' Skatoties uz so jera dveseli Astru, man tiesam sanaca dusmas.
'Un varbut vins jau sodien ir miris no plausu karsona!' es vel piebildu. Ne, par to vina nemaz neuztraucas, netaisnojas - tada savdabiga, flegmatiska, vienaldziga butne.
DIVAS ELEONORAS
Ilgaku laiku kungi no stura majas, mani ne ar ko neapgrutinaja, bet Eleonora naca vismaz tris cetras reizes nedela. Isa laika man kluva skaidrs, ka anglu valodu vina macas ne tikai savu interesu del vien. Vairakas reizes vinai uz papira bija uzrakstiti vardi krievu valoda, kuriem vajadzeja pierakstit anglisko tulkojumu un kuri nekada zina nav domati vienkarsam sarunam astonpadsmitgadigai meitenei ar lidziga vecuma jauniesiem.
Otrkart, vareja manit, ka valodu vina macas bez intereses, kada noteikta uzdevuma. Un darit to liek vinas tevs, Iekslietu ministrijas revidents. Tadel bez aplinkiem es vinai reiz pajautaju, cik sen vina pazist Stanislavu Viktorovicu un Vladimiru Ivanovicu. Eleonoras apala seja pietvika tumsi sarta, un mongoliskas, ieslipas acis iepletas neredzeti platas. Es zinaju, ka vina to nedrikst teikt, tadel iedrosinaju vinu, sacidama:
'Man tu to vari teikt drosi, jo es vinus pazistu ne sliktak par tevi, citiem gan nesaki. Un es ari nevienam neteiksu. Tas paliks musu starpa.'
Vina man noticeja un kluva atklata. Manas aizdomas apstiprinajas visa pilniba: vina sos kungus pazina jau pirms manis. 'Un, ja atgadisies kaut kas tads, par ko tu gribesi viniem nokluset, uz mani vari palauties, nekad, nevienam tavus noslepumus neizpaudisu.' Eleonora nu kluva loti prieciga, zinadama, ka man vares uzticet priekus un bedas, nebaidoties par sekam. Es savukart jutos apmierinata, ka nu biju skaidriba, ka no sis meitenes jasargas un katrs vards pirms teiksanas japardoma. Un nebija ilgi jagaida uz tadam reizem, kad Eleonoras mute runaja ne ar saviem vardiem, ne ar savam domam. Provokatoriski jautajumi sekoja cits citam. Viena tada stura majas rezisora ieprieks sagatavota scenarija izskaneja jautajums, vai es gribetu aizbraukt prom, uz arzemem.
'Ja, ar lielako prieku, bet tikai ar turistu vizu. Palikt nekada gadijuma es neveletos.'
'Bet, ja kads arzemnieks tevi gribetu apprecet?'
'Skatoties, kads arzemnieks. Un ir vajadzigs ilgs laiks, lai varetu cilveku labi iepazit. Nu, ja kads dzivotu un stradatu tepat, tad nav izslegta varbutiba, ka ar tadu var saistit dzivi.'
Sadas neaugligas sarunas musu starpa risinajas laiku pa laikam.
Vairakas reizes domaju, ka no Eleonoras atbrivoties, jo jutu, ka vinai ir uzdevums mani izsekot, izspiegot, varbut pat uzraudzit.
Iegadajos akordeonu, un katru reizi, tikko anglu valodas stunda beidzas, nemu akordeonu un saku macities tiesi tos gabalus, kuri neparko nepadevas. Nelidzeja Eleonoras lugumi vingrinasanos atlikt. Sturgalvigi turpinaju nejedzigo, sausmigi kludaino akordeona staipisanu.
Neatceros, kada sakariba pie manis saka nakt vel viena Eleonora, stipri ekscentriska latviete, jau labi pari pusmuzam, kosi melni krasotiem, sprogainiem matiem, vienmer eleganti gerbta. Es vinu redzeju pirmo reizi tad, kad dzivoju pie Juhana Eriksona.
Kada mana darba biedrene bija vinai izstastijusi par mani un Eriksonu. Tad Eleonora naca uz manu darbu ievadit sarunas, lai es no Eriksona atsakoties vinai par labu: 'Jus vel esat jauna, jus vel atradisiet citu, bet man, saprotiet, sis zviedru kungs ir vajadzigs tagad. Mani vecaki ir loti veci, vini dzivo Amerika, un man ir jatiek pie viniem. Es apprecetos ar Eriksonu un tiktu pie saviem milajiem vecakiem. '
Ar so stastu vina man visas ausis piekukoja. Nebija glabina no sis uzmacigas sievas. Lai es vinu ar Eriksonu iepazistinot. Teicu, ka man vispirms japajauta, vai vins velas iepazities ar kadu damu. Atbilde bija negativa. Es vinai to pateicu. Vina, protams, man nenoticeja. Tad kadu vakaru ap desmitiem kad mes ar Eriksonu lasijam avizes, atskaneja pie durvim zvans. Eriksons gaja atvert. Izdzirdejusi savadu troksni, gaju paklausities, kas notiek. Ta bija Eleonora, kura ar varu meginaja ielauzties Eriksona dzivokli. Vina sauca pilna balsi vaciski: 'Es jus milu, ielaidiet! Ludzu, ludzu, ielaidiet!' Eriksons loti korekti, bet dusmigi vinai vaciski atbildeja: 'Kundze, es jus nepazistu un ludzu netraucejiet mani!'
Vins pulejas aizvert durvis, bet tas vinam neizdevas, jo Eleonora bija paspejusi ielikt kaju durvis. Tad notika neticamais - vins vinu gruda! Tik parskaitusos es vinu nebiju redzejusi un nevareju pat iedomaties, ka vins spetu kadu sievieti grust.
Vina nepadevas, bet iekeras Eriksona drebes. Mani vina neredzeja, jo es notiekoso veroju no attaluma, pa durvju spraugu. Tikai tad, kad Eriksons piedraudeja, ka tulit sauks policiju Eleonora padevas, un vins vareja aizvert durvis.
Mes so nepatikamo starpgadijumu parrunajam visu atlikuso vakaru un netikam gudri, kur vina dabujusi adresi, jo es to vinai nebiju devusi. Eriksons man ticeja. Jadoma, ka vina mani bija izsekojusi. Tapat negaidita, neaicinata vina ieradas Veidenbauma iela, lai man pastastitu, kur un kam redzejusi manu garo lietussargu, kurs man bija pirms kada menesa nozagts. Par to vinai pateicos un, aizgajusi uz noradito adresi Terbatas iela, es kada cepuru veikala savu lietussargu dabuju vel reizi muza redzet, bet sava ipasuma vairs neatguvu. Veltigs izradijas mans zinojums milicijai - neieradas ne ta, kura bija lietussargu nozagusi un pardevusi, ne ari jauna ipasniece.
Ta nu Eleonora, apzinadamas, ka izdarijusi man pakalpojumu, jo atradusi man nozagto mantu, saka mani diezgan regulari apciemot. Un atkartojas tie pasi bedu stasti, cik loti vinai jatiek pie vecakiem. Laikam vecakiem Amerika bija veicies, jo savai meitai tie sutija loti vertigus kazokus un visdargakas mantas, kadas citi savejiem nevareja atlauties sutit.
Teicu, lai paciesas, gan jau pienaks diena, kad laidis braukt pie vecakiem. Tai pasa laika domaju, kaut nenaktu vairs mani traucet.
Reiz, iedama gar Zooveikalu, iegaju paskatities, ko tur pardod. Manu uzmanibu piesaistija dziva cuska. Cena tikai 22 rubli. Te man radas geniala ideja. Ja cuska bus mana istaba, Eleonoras, baidoties no rapula, nenaks. Domats - darits. Iegadajos cusku un prieciga devos uz maju. Ko ar akordeonu nepanacu, ar cusku panacu.
