beninus, kur man atrast patverumu. Kas soferim par bedu, brauc, kur liek. Par laimi, auksta februara pecpusdiena Doma laukuma cilveku tikpat ka nebija. Viens virietis - latvietis un paris sievietes, garam ejot, gan pabrinijas, redzot, ka mebeles, gleznas un koferi tiek izkrauti Doma laukuma pie delu setas. Teicu, ka man sava dzimtaja zeme vairs nav, kur dzivot, bet krieviem ir. Vini aizgaja bez komentariem. Visu savu mantu novietoju aiz seta. Tahtu man soferis palidzeja novietot ta, lai es uz tas varetu gulet. Turpat blakus novietoju gridas lampu, akordeona kasti un visu parejo. Man bija vairakas segas un pelis, ar ko apsegties. Agri apklusa gajeju soli. Atgulos un raudzijos zvaigznotajas debesis.
Kamer iekartojos jaunajos apstaklos, parmerigi aukstumu nejutu, bet, pavadijusi, paris stundas bez kustibam, saku salt. Saku staigat, lekat, aizgaju lidz telefona automatam un piezvaniju Ritai Platonovai, pastastiju, kada ir mana jauna adrese. Rita likas stipri norupejusies, ka es izturesot, jo ara esot -24 o sals. Cik ir, tik ir, te vairs neko grozit nevareja. Gaju atpakal uz savu gulasvietu, atgulos, savilku segas pari galvai un sildiju sevi ar pasas elpu. Kaut kur taluma dzirdeju piedzeruso klaigas dazu automasinu troksnus, bet ap pusnakti viss apklusa.
Peksni ap baznicas jumtu sakas kovarnu knada, nezin, kas tos bija iztraucejis. Uz paris, stundam noguruma parnemta, aizmigu, bet, kad atmodos, zobs uz zoba vairs neturejas sausmigi sala kajas. Ar lielu nepatiku piecelos un saku staigat surpu turpu, kamer visu sniegu biju nomidijusi. Gara, loti gara nakts, nemaz ritu sagaidit nevareju.
Pardomajot pedeja gada notikumus, neko nenozeloju, jo sapratu, ka tikai ar negodigu ricibu butu varejusi tikt pie labklajibas. Sausmigi gribejas zinat, par kadiem nopelniem citi ir dabujusi labus dzivoklus un kas ir visi tie, kuri strada konsulatos un vestniecibas, cik aptraipitas ir vinu dveseles un vai vini labi jutas.
No rita mani apciemoja divas krievu meitenites. Jautaju, ka vinas zina, ka es te esmu apmetusies uz dzivi. Mani bija ieverojusi no tuvejas majas loga pateicu, ka man vienkarsi nav kur palikt. Pec neilga laicina vinas man atnesa lielu kruzi ar karstu teju. Mamma iedevusi, un vai man vel ko nevajagot. Iedevu naudu un paludzu, lai man atnes no veikala maizi un desu. Pec skolas meitenes mani atkal aplaimoja ar karsto teju. Un ta katru dienu. Par teju es labi samaksaju, jo biju loti prieciga par laipnibu, kadu man paradija. Diena tik parmerigi nesalu un, iedzerusi karsto teju, jutos pavisam labi. Pa telefonu neko pratigu sazvanit neizdevas.
Toties vakara ap septiniem mana jaunaja rezidence ieradas viesis no pasas Parizes. Kurts Policers, neatradis mani Veidenbauma iela, piezvanijis Eleonorai, kura, vel neko nezinadama par parmainam mana dzive, iedevusi Ritas Platonovas telefona numuru. Lai gan Rita slikti zinaja vacu valodu, vina bija nosaukusi savu adresi, lai Kurts brauc pie vinas. Tad vini izsauca taksometru un kopa ar vel kadu Ritas draugu, panemusi konjaka pudeli, visi atbrauca Doma laukuma tiesi pie delu setas. Kurts Policers vispirms man pasniedza atvestas davanas - lielu sokolades kasti un francu smarzas. Tad vins paludza Ritu un vinas draugu, lai vini paliek paris stundas pie manam mantam un lai 'pasildas' ar konjaku, bet mani uzaicinaja uz restoranu vakarinas. Iznemu no kofera vakarkleitu, kurpes, zekes un liela sajusma par interesanto satiksanos steidzos uz restoranu Astorija. Tur es damu istaba kartigi nomazgajos, ja, pat matus izmazgaju un ar roku zavejamo fenu, vairakkart nospiezot podzinu, izzaveju, saposos un vareju sesties zale pie galda. Ari Policers izradija lielu prieku, ka vinam ir izdevies mani sastapt, kaut ari tik sarezgitos apstaklos. Pec trim stundam, labi paedusi un sasildijusies, laba garastavokli kopa ar Policera kungu atgriezos Doma laukuma. Pateicu paldies Ritai par visu, ko vina mana laba izdarijusi.
Policers kadas desmit minutes vel uzkavejas, bet, redzot vina vieglos apavus, pierunaju, lai iet atrak uz viesnicu. Man vel atstaja neizdzerto konjaku, ta ka man otra nakts vairs nelikas tik gara. Nakosa diena Policera kungam atkal iztulkoju dokumentus, kad vins ap divpadsmitiem atnaca. Vakara vins izlidoja uz Odesu. Un labi, ka ta, jo pecpusdiena pie 'maniem' vartiem apstajas milicijas masina. Izkapa vairaki milici, paprasija pasi un pajautaja, ko es te darot. 'Vai neredzat - dzivoju, jo man citur vietas nav.' Izpetijusi pasi, konstateja, ka esmu pierakstita pec teva adreses Kr. Barona iela 24. Lai es tulin vacoties prom.
'Ar lielako prieku, tikai pasakiet, ludzu, uz kurieni?' mierigi turpinaju stavet pie mantam. 'Te jums pase ir adrese, tur ari dzivojat.'
Es izstastiju, ka pirms divam dienam ar kravas automasinu es braucu ar noluku dzivot pie teva, bet ka mani tur uznema - pat durvis neatvera. 'Labi, mes aizbrauksim parbaudit,' milici brasi noskaldija, bet driz bija atpakal noslukusiem deguniem. Ja, tur gan man nebusot iespejams dzivot, vini negribigi piekrita.
'Bet te jus tomer palikt nevarat, jums var uzbrukt, var aplaupit.' 'Naciet sargat manu mantu, ja jums bail, ka mani varetu aplaupit,' es pajokoju, bet tad teicu, ka esmu darijusi visu iespejamo, apzvanijusi visus pazistamos, bet pagaidam neviena vieta nav atrasta. Tiklidz kaut ko atradisu, izvaksos no Doma laukuma. Vel nebija satumsis, kad jau likam mantas kravas automobili, jo bija sanemta atlauja lidz pavasarim atstat mantas Katlakalna, kadas privatas majas skuni. Ari par to man bija jabut pateicigai.
'Un ta un ta, un ta es klistu, un ta es muzam klidisu' - kaut kur dzirdetas dziesmas rinda. Ilgi klidu. Labakaja gadijuma kada dzivokli uz kresliem vai uz gridas, sliktakaja - nosedeju nakti telefona talsarunu centrale. Kada algas diena, sanemusi naudu, velejos kartigi izguleties laba viesnica, bet veltigi: ja pase Riga pierakstita, viesnica nelaiz. Kur tik stulbi likumi radusies! Un tad kada pazina mani pierunaja iet stradat uz vasaras sezonu veikala Majoros, jo tur busot sava gulta veranda.
SAVA GULTA VERANDA
Parak vilinoss tads variants, lai atteiktos! Majoros mekleja pardeveju maizes veikala. Smags darbs, jacila kastes ar maizi un smiekligi maza alga, bet toties par dzelzs gultas lietosanu veranda naudu neprasija. Visas partikas nodalas pardevejas vienu nedelu stradaja, otra briva, jo veikals atverts lidz vienpadsmitiem vakara. Veranda atradas vieta cetram gultam. Man laimejas, jo vareju sava gulta gulet ari brivaja nedela. Bez gultam tur atradas bojati ledusskapji un taras kastes, kuras izmantojam gar galdiem.
Tas bija augusta menesi, kad mana veikala ienaca kafiju dzert precets paris no Francijas - Pjers un Marta Landeri. Tiesi taja laika pasmacibas cela macijos francu valodu, un nu radas izdeviba sarunaties. Vini dzivoja Bulduros, tur esot atputas maja arzemniekiem. Pjers universitate bija spanu valodas profesors, Marta - vingrosanas skolotaja kada skola. Abi Francijas komunistiskas partijas biedri. Vini izteica velesanos ar mani tikties arpus darba laika. Pateicu, ka man visa nakosa nedela bus briva. Mes satikamies, sadraudzejamies, stundam staigajam gar jurmalu. Pa vasaru biju uzgleznojusi vairakas ainavas, un tas nedaudz izdailoja musu kopmitni veranda.
Savedusi telpu kartiba, uzaicinaju francu pari, viesos, lai paraditu, kados apstaklos man jadzivo, lai gan esmu dzimusi un uzaugusi sava zeme, bet iebrauceji no Krievijas sanem labos dzivoklus. Pie viena izstastiju visu, kas man bija zinams par Latvijas okupacijas sekam, ko piedzivoja mana mate cietuma un ka mates brali, ledlauza ' Kr. Valdemara' virsnieku 1941. gada komunisti nosava, pat uzvardu nepaprasot. Beigas uzsveru: 'Jus, Francijas komunisti, nemaz nezinat, kadus briesmu darbus strada padomju komunisti.'
Marta piebilda: 'Mes cinamies par vienlidzibu.' 'Par vienlidzibu jus varat cinities, cik jums patik, tikai nedariet pari cilvekiem un neticiet padomju komunistiem.' Apmeram ar tadiem vardiem musu saruna beidzas, un mes vairak nesatikamies.
Francu parim izradijas izcila atmina - ne jau velti Pjers ir profesors - jo negribas domat, ka viniem butu bijis lidzi magnetofons. Visu, visu, ko es biju teikusi, tiesi tada seciba, ko runaju pirmaja, ko otraja diena, man pec desmit menesiem nolasija prieksa cekas izmekletajs Andris Trautmanis.
Bet daudzus gadus velak, kad biju Parize, nevareju nociesties, neiegajusi labeja zurnala ' Minute' redakcija, lai daritu zinamu francu zurnalistiem, kadi cilveki brauc no Francijas uz okupeto Latviju un ka vini tur uzvedas. Protams, es ceka visu noliedzu, ta tikai vel truka - atzities! Vienigi piekritu, ka paradiju francu parim, kados apstaklos mes, cetras sievietes, gulam veikala noliktavas telpa veranda. Tiesa ieradas Inturista gide Goldberga - ka apsudzibas lieciniece un liecinaja par to, cik francu paris bija sasutis par maniem izteicieniem un padomju istenibas apmelojumiem. Kadi tur apmelojumi, ja pasi savam acim visu redzeja un pat sedeja uz dzelzs gultinas veranda!
