uz naglam pie durvim. Pati gan apgerbusies tiri pieklajigi.
'Ja,' vina iesaka, 'man jabrauc komandejuma uz Permu, uz diviem gadiem. Pec tam gribu seit atgriezties un tadel saglabat so istabu. Vladimirs Ivanovics man teica, ka jus dzivojot kada gaiteni, un tad man ienaca prata, ka jus varetu uz mana varda turpinat maksat iri un seit dzivot. Es, protams, neizrakstisos, bet aiziesim uz namu parvaldi un jus uz laiku seit pierakstisim ar noteikumu, ka jus manu iri samaksasiet.'
'Protams, samaksasu, par to nevar but pat runa, bet kur seit udens un labiericibas?' 'Ja, to seit nav, ar atslegu jaiet blakus dzivokli, tur ir virtuve, udens un tualete, bet es jus iepazistinasu un pateiksu, ka atstaju sava vieta.' 'Un, ja drikstu zinat, kadi cilveki dzivo blakus dzivokli?' Mani perinajas visadas aizdomas, bet pilnigi nomierinajos, kad uzzinaju, ka viena istaba dzivo pavisam veca, jauka tantina, bet otra kada jauna latviesu gimene - virs, sieva un mazs bernins. Tad ari ieveroju, ka sienas labaja puse kadreiz bijusas durvis, bet tas tagad kapitali aiztaisitas.
Vel pajautaju, kur likt vinas mebeles, jo man bus pasai savas. Ja, tas es drikstot ievietot malkas skuniti, kuru vina man paradija. Kad gatavojamies iet uz namu parvaldi, krieviete man pamacija nopirkt veikala kadu davanu namu parvaldniecei.
'Ak ta? Es nekad neesmu devusi nevienai parvaldniecei davanu. Un kas, pec jusu domam, man butu janoperk?' 'Nu, teiksim, kadu kristala trauku vai vazi, kas katra maja der.' 'Tev laikam pasai tadas lietas patik,' es nodomaju un apsolijos nopirkt vajadzigo davanu.
Dazas dienas velak atkal satikamies Veidenbauma iela. Man bija lidzi liela, smaga kristala vaze un nelkes ari, ko vaze likt. Apskatijusi pirkumu, krieviete atzinigi pamaja ar galvu, un mes gajam uz namu parvaldi. Tur viss nokartojas gludi, jo namu parvaldniece, ari krieviete, izradijas ar manu krievieti labas pazinas. Laikam jau ieprieks bija saskanojusas, kadu davanu parvaldniece grib.
Es ta ari krievietei nepajautaju, kur vina strada un par ko, bet pec cekistes vina neizskatijas. Turklat kukuldosana parvaldniecei, tapat truciga istaba, pati ari loti smaidiga.
Sanemusi istabas atslegu, parvakties nesteidzos, jo istaba prasija lielu remontu, apmetums saplaisajis, un viena sturi milziga sprauga, gandriz tada - izbaz roku un sasveicinies ar ielas gajejiem.
Visus remonta darbus paveicu viena pati, pasas beigas nokrasoju gridu ar labu ellas krasu, tadu kosi zalu, un vel pec kadam cetram piecam dienam, kad grida bija labi nozuvusi, vareju ievakties. Pec menesa, kad biju iegadajusies jaunu riekstkoka trisdurvju skapi, kuru viena pati samonteju, stavlampu, gramatu sekciju un tepiki, istaba mani pilnigi apmierinaja. Malku ari viena pati sakravu skuni un skaldiju pec vajadzibas. Balta podinu krasns sildija labi. Tomer kaut kas bija tads neizskaidrojams un aizdomigs, kas man nedeva mieru. Jau sienas labojot, tas pamatigi parbaudiju - vai nav kur iemonteta noklausisanas ierice. Parmekleju krasns augsu, gridu, bet nekur neka aizdomiga neatradu. Tad saku ar lielam aizdomam skatities uz to vietu, kur agrak bijusas durvis uz blakus, dzivokli. Nolemu kaiminus apciemot un pie izdevibas nopetit to sienas dalu no otras puses. Kad pec kada menesa radas iespej sienu apskatit no otras puses, ari neka interesanta neredzeju, siena sen krasota, nekadu labojumu tur nebija.
Sadraudzejos ar Emiliju Ivanovnu. Ta bija veca dama ar labam manierem. Vina labi runaja latviski, krieviski, franciski, vaciski. Jauniba dzivojusi Peterpili un Parize.
Reiz vina jautaja, vai varetu uz mana atskanotaja paklausities paris plates - kad man butu kads brivs bridis. Vina neveloties mani apgrutinat ar savu lugumu. Tada diena drizuma pienaca. Iztinusi no flanela dranas plates, vina man tas sniedza ar lielu uzmanibu un saudzibu. Es tadas sava muza nebiju redzejusi. Tas bija loti biezas, smagas un ieraksts tikai viena puse. Paskatijusies otro pusi, ieveroju iegravetu tekstu, kuru man nebija gruti izlasit un saprast. Tur italu valoda bija rakstits: MANAI LIELAJAI MILESTIBAI EMILIJAI NO ENRIKO KARUZO. Ja, nu man kluva skaidrs, kadu svetumu, kadu dargumu turu savas rokas! Ieraksts, atklati sakot, skaneja nekvalitativi, tomer tas bija vins, un tas bija originals. Dziedoni Karuzo mana kaiminiene pazinusi ilgaku laiku. Vini tikusies Parize. No tas reizes es Emiliju Ivanovnu uzskatiju par savu draudzeni, mus tacu skira tikai nieka piecdesmit gadi. Es vinai labprat palidzeju, kad tas bija nepieciesams. Tatad ar kaiminiem attiecibas atri izveidojas isti sirsnigas, un nekadam raizem nebija pamata. Beidzot manas aizdomas apstajas pie durvju atslegas. Varbut krieviete otro atslegu saiski atstajusi Vladimiram Ivanovicam un, kamer esmu darba, 'vini' var kontrolet manus papirus vai ko citu?
Nolemu bez vajadzibas atslegas nemainit, bet, ejot prom, pie durvim nometu neuzkritosu diega galu. Bet atkal viss veltigi. Diega gals, kur nomests, tur bija. Lai ari ka sev pulejos iestastit, ka istaba man atstata tikai saglabasanai, tas fakts, ka cekists bijis starpnieks, mani trauceja tada mera, ka es vairs nesagajos ar draugiem un pazinam. Izdomaju, ka piesardzibas del man ir jaizvairas tikties ar draudzenem un citiem tuviniekiem. Es sai istabai tomer neuzticejos. Pati ari nekur sabiedriba neradijos, sedeju istaba, jusmoju par tiribu un spodribu, kada tagad dzivoju, biju prieciga, ka beidzot esmu viena un nodarbojos ar pasizglitibu un valodam. Un nebija iemesla justies neapmierinatai. Bet kaut kas nomaca. Kaut ko gaidiju. Kaut kam bija janotiek. Un, pienaca diena, kad ar pilnam tiesibam ieradas ciemini: Vladimirs Ivanovics ar Stanislavu Viktorovicu Zukuli. Izteikusi atzinibu par istabas glito iekartojumu un vel devusi padomu, ka labaja puse pie sienas deretu klavieres (bet par kadu naudu?), vini saka dot man dazadus padomus. Valodas tas ir labi, bet man esot nepieciesams paplasinat politisko izglitibu. Vai es lasot avizes? Teicu, ka nelasu. Ne, avizes jalasa obligati, katru dienu pasaule kaut kas notiek, un man par to esot jabut lietas kursa. Uz ko vini velk? Kam vini mani gatavo? Noklausijos padomu klusedama. Vini aizgaja. Man bija tikai viena velesanas: kaut vini nenaktu un liktu mani miera.
Pagaja dazas nedelas, un, parnakusi majas, pastkastite atradu avizi Cina. Pec tam katru dienu man pienaca Cina, kuru izmantoju krasns iekuram. Kas tiesi avizi piegadaja, man vel sodien nav zinams. Un es nevienam to nepajautaju.
Kadu dienu pastkastite bez avizes atradu aploksni ar bileti uz operu. Apskatijusi bileti, redzeju, ka ta nav loza, bet partera vidu, kada 10. vai 12. rinda. Nu ir gan kavalieri, pie sevis nodomaju un pasmaidiju. Nu, ja opera, tad labi. Soreiz, lai nodrosinatos pret nepatikamam varbutibam, nolemu nevienu uz maju nevest. Toreiz bija citadi, dzivoju gandriz ka gimene. Tagad esmu viena, man jamacas vienai dzivot. Opera ieradusies, ieveroju, ka lauzu parpilditaja parteri ir viena vieniga pilnigi tuksa rinda un mana vieta ir tuksas rindas pasa vidu... Isi pirms tresa zvana mana rinda no abam pusem steidzigi ienema vietas vacu jurnieki. Es viena pati pasa vidu jutos, vienkarsi izsakoties, riebigi, ka sveskermenis tadel izlikos, ka blakussedetajus neredzu, nedzirdu un koncentrejos vienigi uz klausisanos. Loti apmierinata ar sevi, ne uz vienu nepaskatijusies, steidzos taisna cela uz majam. Ja man kads jautas kaut ko, kadel neesmu ne ar vienu runajusi, man atbilde bija gatava: 'Neviena labi audzinata sieviete svesus viriesus neuzruna!' Bet neviens neko neprasija, jo gan jau kads noverotajs visu redzeja. No tas reizes brivbileti uz operu vairs nesanemu.
Pec viena menesa Cina ari vairs nepienaca. Un labi, ka ta, nebusu nevienam neko parada!
NORVEGU ZENS
Tani janvara diena sals knieba nezeligi. Mugura man bija aitadas kazoks, apjozts ar siksnu, lai siltums labak turetos. Garas bikses iebaztas lielos veltenos, kuri sniedzas lidz pat celiem. Ar visu to nebija iespejams mierigi nostavet, un, lai dabutu siltumu kaulos, mes lekajam, didijamies - ka nu kurs. Pa visu Centraltirgu pircejus vareja uz pirkstiem saskaitit. Neprats tada laika turet atvertus veikalus, kuri nav apsildami. Bet darba ir jabut, un darba diena kaut kada veida janosit. Te peksni divi nak. Itin steidzigi, gandriz pusskriesus. Jau pa gabalu saprotu, ka tie nak pie manis. Vareja redzet, ka ari cekas viriem salst. Ko nu atkal vajag, nevareju iedomaties. Lai es tulin nakot lidzi. 'Vai veikals janosledz?'
Ne, nevajagot. Tepat uz isu bridi. Pa celam pateica, ka esmu nepieciesama ka tulks. Izgajam pa vartiem, talak pagriezamies pa labi lidz Maskavas ielai, kur iekapam mikroautobusa. Businam logi aizsalusi ar biezu ledus kartu. Tur uz sola, cokura saravies, sedeja kads gauzam nozelojams radijums, zili peleku seju, izpurusiem salmu krasas matiem. Mugura planins vasaras uzvalcins, zem zaketites plans, sanurcits kreklins. Vinam sala ta ka mums nevienam. Man bija pateikts tikai tik daudz, ka zenins, kuram vel nevareja but divdesmit gadu, bet kurs, no aukstuma saravies, izskatijas pec pusaudza, nakti nav bijis uz kuga. Kugim bijis rita agruma jaatstaj osta, bet zena del tas vel tagad nav izgajis. To visu man cekists pastastija pa celam. Man nebija ne mazako saubu par to, kas taja reize notika. So gadijumu cekisti bija nolemusi izmantot, lai no Norvegijas kugu sabiedribas izspiestu naudu cieta valuta ar katru lieko stundu, kuru kugis pavada osta. Ja zens no rita bija aizkavejis kuga atiesanu uz divam
