NEPATIKAMAKA SARUNA
Jau kadus divus gadus katru dienu pec darba pusdienoju vecaja Piena restorana (taja vieta tagad viesnica 'Latvija' uzcelta). Tur edienus gatavoja katrai gaumei un garsigus. Viesu apkalpotajas es visas zinaju pec skata, bet iepazinusies ne ar vienu nebiju.
Mans parsteigums bija neaprakstams, kad reiz viesu apkalpotaja, pasniedzot man saldo un rekinu, pateica, ka priekstelpa mani gaidot divi viriesi. Bez seviskas steigas notiesaju saldo edienu. Ta tik vel truktu - pamest saldo un skriet skatities, kas mani gaida. Klusiba pratoju, kadel sie tik kautrigi un nenak apsesties pie mana galdina, ja jau zina, kur es sezu.
Iznakusi priekstelpa, skatos un brinos - nevienas pazistamas sejas neredzu. Bet tie divi, kuri tur bija, pazina mani, pienaca klat un, uzradot apliecibas, stadijas prieksa: Stanislavs Viktorovics un Vladimirs Ivanovics, abi no VDK. Vini, ka jau toreiz bija pienemts, ja viens ir krievs, abi runaja krieviski. Nezinu, ka vareju nokapt pa kapnem, jo kajas bija iemeties stivums no bailem, kas nu atkal bus? Domas apcereju visu, kas vinus ierosinajis mani meklet, bet velti raknajos pagatnes apcirknos. Soreiz vini nebija nakusi pagatnes del. Vini ar mani gribeja runat par nakotni. Ejot pa ielu, vini centas izskatities brivi, nepiespiesti, neoficiali, pat pajokoja, pasmejas. Uz ielas tomer runat nevelejas, bet turpat netalu uz Dzirnavu ielas esot kads dzivoklis, kura mes varetu aprunaties.
Teicu, ka es ar svesiem cilvekiem dzivokli iet negribu!
Vini mani drosinaja, ka man nekas nenotiksot, viss, ko vini gribot, naksot tikai man par labu. Mani tomer maca saubas, vai apliecibas bija istas, jo es tas nemaz netiku kartigi izlasijusi: tas tikai nozibeja mana acu prieksa, bet vinu izskats tomer noradija, ka vini ir no VDK.
Eka atradas Dzirnavu ielas kreisaja puse, no Brivibas ielas pirmaja pagalma. Pirmaja stava, pa labi atsledza durvis, un visi tris iegajam neliela istaba, kur viss noradija uz to, ka ta ir parasta dzivokla istaba. Apsedamies. Pec isa un nenozimiga ievada Stanislavs Viktorovics, kura uzvardu es uzzinaju tikai trisdesmit gadus velak, (un tas izradijas Zukulis) man pateica sis savadas tiksanas iemeslu. Viniem esot zinams, ka es parvaldot vairakas svesvalodas. Par to es nesaubijos, ka vini kaut ko zina, bet iestarpinaju, ka ar to parvaldisanu ta nu ir, ka ir, bet nenoliedzu, ka svesvalodas samera labi orientejos. Vini tomer uzskatot, ka es valodas zinot labi un ka mans pienakums esot ar sim zinasanam kalpot valstij, precizak - valsts drosibai. Tagad, ka es pati to labi zinot, musu valsti (domata Padomju Savieniba) apmekle aizvien vairak arzemnieku, vinu vidu esot daudz arzemju izlukdienesta agentu, kuri ar savu darbibu grib sagraut musu valsts drosibu un labklajibu. Mans uzdevums esot tikties ar siem arzemniekiem, klausities, ko vini runa, sarunas uzzinat vinu domas par padomju valsts ieksejo un arejo politiku un valdibas talejosajiem internacionalajiem merkiem, lasi: par Eiropas un pasaules paklausanu komunisma teroram.
Acis nepamirkskinajusi atbildeju: 'Ja es kadu no valodam butu iemacijusies padomju izglitibas sistema - skola, uz valsts rekina, tad es kaut kada mera sodien justos valstij parada, un parads butu jaatstrada. Es valstij parada neesmu, jo valodas macos pasmacibas cela, tadel uzskatu, ka man nav nekadas saistibas jauznemas, jo savu personigo brivibu verteju augstak par visu citu.'
Uz mazu bridi iestajas neveikls klusums. Tad atkal runaja Zukulis. Nu vins pieversas manam briniskigajam izredzem nakotne. Luk, tuvakaja laika Riga atversot veikalus, kuros preces varesot iegadaties tikai par valutu. Tur iepirksies tikai arzemnieki. Vins ir jau padomajis, cik piemerota butu mana kandidatura stradat tada veikala. Bet Zukulis nezinaja, ka nekad sava dzive neesmu sapnojusi taisit karjeru tirdznieciba. Neskatoties uz to, ka biju vienmer ar visiem pircejiem loti laipna, pedantiski kartiga naudas lietas, kadel iemantoju darba cienu un uzticibu, man sis darbs riebas un es to dariju tikai arkarteju apstaklu spiesta, kad biju iedzita galejas nabadzibas strupcela.
Cik reizu, kad pamaniju kadus bijusos skolas biedrus, es pagriezos, lai mani nepazitu, un izlikos kaut ko kartojam plauktos. Man bija kauns stavet veikala aiz letes, jo tas nebija mans dzives merkis. Varbut tas bija mulkigi, jo no darba neesot jakaunas, bet sevi partaisit es nevareju. Tadel ari atbildeju, ka valutas veikala stradat nevelos.
Lai tak es apdomajoties. Tur es varesot, gliti apgerbusies, apkalpot nedaudzos arzemju pircejus, siltas, labas telpas, nevis ziema salt tirgus buda. Ari alga busot labaka. 'Cik mili, ka jus par mani ta rupejaties,' es pieklajigi atbildeju, bet paliku pie savam domam, ka vinu laipnos piedavajumus nepienemsu.
Jasaka, ka visa neilga saruna norisinajas 'draudziga atmosfera', un, ne par ko nevienojusies, atvadijamies.
Lai ari ka, bet tada veida saruna man skita vel nepatikamaka neka tad, kad biju izsaukta Stura maja par vestulem. Tur es izmisigi aizstavejos, jo isteniba jutos vainiga. Tomer vestules bija domatas nosutisanai uz arzemem un, ja viss butu paveicies gludi, man butu liels ieksejs apmierinajums, ka par labi paveikta darbu.
Toties tagad vainiga nejutos, kadel tad mani trauce un sagada liekus uztraukumus?
Bet, no otras puses, uztraukums bija tikai pirmaja bridi, Piena restorana, nu, un vel ejot pa ielu, kamer nezinaju, kas viniem aiz adas. Sarunas laika nekadu draudu vai bridinajumu nebija. Atturigi laipna forma man ieteica 'uzlabot', dzivi. Varbut kads cits mana vieta berzetu rokas un priecatos, ka tiks stradat silta, patikama valutas veikala. Es dusmojos.
Domas salidzinaju, ka tas viss butu bijis Stalina laikos, kas butu bijis par atteiksanos sadarboties. Un cik lojals varbut tads agents, kurs, bailodamies par savu dzivibu, deva parakstu...
Parnakusi majas, gribeju palasit kadu gramatu, jo antikvariata biju vairakas iegadajusies, bet veltigi, ne mazak ka desmit reizu naca prata visa saruna no sakuma lidz galam. Manas valodu zinasanas vini ir konstatejusi, kontrolejot, manu korespondenci. Ta es to sapratu. Turpmak, ja vel kadu reizi iznaktu lidziga saruna, man tomer bus japastav, ka manas valodu zinasanas ne tuvu neatbilst vinu iedomatai iztelei, atskaitot vacu. Un vispar, kam man visa si sarakstisanas bija jauzsak, iznemot visparpienemtas pieklajibas frazes, neka cita vestulu satura nebija. Un tomer ar sim, it ka nevienam nevajadzigajam vestulem, mani tika aizpildits vientulibas tuksums. Cilvekam, kurs nekad nav juties vientuls, butu gruti izskaidrot, ka var priecaties par vestuli vai pasta kartiti, kuru ir rakstijis cilveks, ar kuru esmu kadu stundu vai divas sarunajusies kada lidosta, muzeja vai kafejnica.
Bet kurs visa plasaja pasaule ticetu tam, ka tuksa, nevainiga sarakstisanas varetu ieintereset kadas valsts drosibas dienestu? Par so temu butu verts dzilak padomat un pasauli pec iespejas plasak informet, ka ir tada valsts, kura miera apstaklos visu privato korespondenci stingri kontrole. Es no savas puses labi pacentos, man nepazistamos, vestulu kontroletajus noslogot ar darbu un saku rakstit garas vestules, uz divam trim lapam. Kas par to, ja dazreiz vestules saceresana man prasija desmit stundas, skirstot vardnicas un gramatikas gramatas. Ari tur savs prieks. Turpmak neaizmirsu informet katru potencialo vestulu rakstitaju, ka man domato korespondenci ari citi lasis. Dzives skola daudz jamacas...Dazi menesi pagaja bez parmainam. Ka parasti, parnakusi no darba, skirstiju savas gramatas. Pie durvim kads zvanija. Parasti saimniece gaja atvert, jo es nekadus viesus neaicinaju un negaidiju.
Soreiz neviena majas nebija, un es pati gaju atvert durvis. Jutos nepatikami parsteigta, ieraugot negaiditu viesi no cekas - Vladimiru Ivanovicu. Vai vins drikstot ienakt? Es paris solus atkapos un viesi ielaidu, bet loti brinijos, ko tas varetu nozimet . Nebija laika nekadam pardomam, jo Vladimirs Ivanovics paludza atlauju ienakt mana dzivokli.
'Bet jus jau esat mana dzivokli'.
'Ne,' vins apjucis saka, 'sis te ir gaitenis, vai es tomer, ar jusu atlauju, nevaretu ieiet istaba?'
'Tomer si ir mana istaba,' es apgalvoju un pavilkusi mebeldranas priekskaru, paradiju sauro nisu, kuru visa pilniba aiznema mana vieniga mebele - tahta.
'Bet tas tak nav iespejams - dzivot caurstaigajama gaiteni.'
'Ka redzat, ir iespejams. Neko labaku lidz sim man nav izdevies atrast.' Vins neesot zinajis, ka es dzivojot tados apstaklos. Vienigo kreslu pie sienas vins likas neieverojam, un mes turpinajam sarunu, stavot kajas. Vins man pasniedza bileti uz operu. Biju mema aiz parsteiguma. Talak sekoja paskaidrojums. Man nakosas dienas vakara jaiet uz operu. Loza blakus kresla sedesot kads vacietis un butu velams, lai es ar so vacieti iepazitos. Valters Ems (Walter Ehm) esot loti interesants sarunu biedrs, man garlaicigi nebusot. Bez tam Ems nedaudz zinot krievu valodu, gadijuma, ja vins ko pateiktu krieviski, lai es nejustos vilusies un parsteigta. Krievu valodu vins iemacijies Sibirija, kur uzturejies ka kara gusteknis. Tagad vin stradajot uz vacu kuga, ar kuru ir ieradies Riga.
'Ja, un kada loma man? Ko jus no manis gribat? Kas man jadara?'
'Neko sevisku. Aiziesit uz operu, iepazisieties, pavadisit labu vakaru. Vins te uzturesies vairakas dienas, vakaros varesit satikties.' Neko no visa sacita nevareju izlobit. Cekists savedeja loma man skita pilnigs absurds.
