TALLINAS IELA
Ir jaatzist, ka pardevejam ir daudz plasaks pazinu loks, neka citiem mirstigajiem. Biju sezonas darba koleges informejusi par to, ka rudeni, ja neko neatradisu, klusu atkal par klaidoni - bezpajumtnieci. Ir tada kategorija citas zemes, bet nav gan dzirdets par stradajosiem bezpajumtniekiem. Tada jauna kategorija ir iespejama tikai musu apstaklos. Es nebiju vieniga. Pienaca rudens ar vesam naktim, vasaras sezonas darbs bija beidzies. Paliku veranda viena. Labi vel, ka nedzina ara. Vel pec nedelas man radas sabiedriba: peles un zurkas, turklat liela skaita, lai mani izklaidetu. Beigas kluva pardrosas un lida pie manis gulta sildities. Esmu dzivnieku milotaja, bet pret grauzejiem - pelem un zurkam - jutu riebumu un pat bailes. Lai butu drosak, aiznemos no pazinam lielu vilku sugas suni - Piratu. No Pirata vinas baidijas un nebija vairs tik pardrosas, bet slepas aiz kastem.
1961. g. oktobra vidu no kadas pardevejas sanemu iepriecinosu zinu, ka Tallina iela 45 ir pardodama viena istaba komunala dzivokli. Redzeju istabu, gliti iztapsetu, izkrasotu, ari cena pienemama. Teicu, ka noteikti pirksu, iedevu nelielu 'rokas naudu' un paludzu atlauju ievakties. Savakusi visas mantas vienkopus, laimiga bez mera, ievacos jaunaja vieta, atlika tikai nokartot papirus. Bet te ka pret sienu: mani tur nepieraksta, jo istabas ipasniece mirusi, bet delam, kurs tur skaitijas pierakstits, nav nekada pamata mani, svesu personu, pierakstit, vel jo vairak tadel, ka vinam ir sava gimene. Lidzjuteji mani pamacija, lai dodot kukuli. Kam dot, kur dot, cik dot - to man neviens nezinaja pateikt Kamer nezina skraidiju apkart, padomus prasidama, jau 'ciemini' klat, tikai bez salsmaizes.
Tas vieta viniem bija kabata VDK apzimogots kratisanas orderis. Atri uzzinajusi manu jauno, vel neoficialo adresi, pierakstita tak nebiju, tapat zinot, ka nu visa mana manta savakta vienkopus. Un ir parocigi izdarit kratisanu. Kratitajus atveda Stanislavs Viktorovics Zukulis. Man dzirdot, piekodinaja, lai meklejot pamatigi un, ja kas, tad lai rikojoties operativi. Pats aizbrauca. Ilgi pie sevis pratoju, ko nozime vardi 'rikoties operativi'. Pavele, protams, tika dota krievu valoda, bet nozime nemainas.
Visu biju paspejusi novietot priekszimiga kartiba, viss labi parredzams, nekadu lieku papiru nebija, tapat nekadu arzemju zurnalu.
Bet rikojums dots - jakrata, un vini saka burtiski kratit un purinat manus nedaudzos apgerba gabalus. Kluvu nikna, to redzot, un indigi pajautaju: 'Bet vai jus nenomazgatu rokas, pirms keraties pie manas tiras velas?' Vinu rokas esot tiras. 'Bet es par to saubos,' piezimeju.
Neko neatradusi, tuksam rokam vini gribeja iet prom.
'Ne,' teicu, 'tagad salieciet visu atpakal skapi, ka bija.'
Negribigi, bet tomer sa ta salika un neapmierinati aizgaja - bez operativam ricibam. Nevareju izdomat iemeslu, kadel naca kratit istabu, kura tikai paris nedelas dzivoju. Nekur negaju, nevienam nesudzejos, sedeju dzilas pardomas. Tik niknu es Zukuli nekad nebiju redzejusi, it ka es butu izdarijusi atentata meginajumu pret cekas generaliem vai kaut ko tamlidzigu. Iemeslu nekad neuzzinaju. Laikam kads safabricejis nepatiesu zinojumu par mani, lai glabtu savu adu. Tas bija vienigais pienemamais variants, un ar to man bija jasamierinas.
Triju menesu laika es ar dzivokla pirksanu nevienu soli uz prieksu nebiju tikusi. Atnaca pardevejs un pazinoja, ja es neprotot istabu nopirkt, tad man ta jaatbrivo. Meginaju pierunat, lai tak atlauj dzivot un ka kartigi maksasu katru menesi un ar gadiem vinam rezultata sanaks vairak naudas. Sakumam soliju simts rublus menesi, tad simtpiecdesmit, beigas iesaucos: 'Nu cik jus gribat?' Ne, vinam nauda esot vajadziga tulin un vinam esot gruntigs pircejs, kurs dosot visu naudu uzreiz.
Nu, ja ta? Tomer laikam ir gudraki cilveki par mani, kuri prot apiet likumus un normali dzivot nenormala iekarta.
Sarunaju, ka mantas varesu aizvest un nolikt pie pazistamiem Kr. Barona un Gertrudes ielas sturi, koka namina pagraba. Kad ar kravu ierados, neviena majas nebija, pagrabs aizslegts. Kadu stundu gaidijam, tad soferis - krievs pazinoja, ka ilgak stavet nevarot, masina javed uz garazu. Ko nu darit, kur likt mantas? Ja es gribot, varot mantas aizvest ar visu masinu uz vina garazu, tur vietas diezgan, kur mantas izkraut, un tad kada nakosa dienam vins pats atvedisot, kur vajadzes.
Bezizeja, muziga bezizeja apnikusi lidz kaklam. Priekslikumam piekritu, jo neko pratigaku izdomat nespeju. Tatad uzticeju svesam krievam visu savu mantu.
Divata atri visu izkravam. Norunajam, ka es garaza pa durvju spraugu iemetisu zimiti, kura diena un cikos pec mantas ieradisos. Garaza atradas Vecriga, un to ar pamatigu piekaramo atslegu mana klatbutne aizsledza.
PATREPES KAMBARI
Parasti tiku ar saviem priekiem un bedam viena gala, ja jau kops dzimsanas patstaviga, tad tadai visu muzu japaliek.
Soreiz jutu spekus izsikstam. Uznaca briesmiga velesanas ar kadu parunat, ar vardu sakot, sirdi izkratit. Man bija loti pratiga masica, kura ar gimeni apdzivoja mazu pagraba dzivokliti Kr. Barona iela 24, taja, pasa maja, kur otraja stava dzivoja mans tevs un kur es skaitijos pierakstita.
Pasedejam pie vakarinu galda, pakritizejam manu tevu un sveso sievieti Annu, kura bija tevu pret mani noskanojusi, lai pati, nekur nestradadama, varetu pie vina dzivot un vinu izmantot.
Tas, ko dzirdeju par Annas un teva attiecibam, mani radija izbrinu, ka viens sapratigs virietis tadu sievieti var milet. Bet ja jau nemiletu, tad sava maja neturetu. Reiz masica gajusi sakara ar kadu vajadzibu pie teva. Tevs gulejis gulta, Anna sedejusi uz gultas malas un turejusi roka lielu atveztu bardas skujama nazi (tadu, kuru asina uz adas siksnas). Nazi piespiedusi tevam pie kakla, Anna vairakkart kliegusi: 'Saki, vecais merkaki, kuru tu mili: mani vai savu meitu?' 'Nu, protams, ka tevi,' bijusi teva atbilde. Pirms kada gada vina tevu ta bija sagraizijusi, ka visa maja bijusi ar asinim aptaskita un tevs bijis javed uz slimnicu, kur vinam vairakas suves uzliktas. Gluzi ka kriminalromana! Masica domaja, ka es varetu uziet aprunaties ar setnieci, vai vina nevaretu ielaist mani ar mantam kambariti zem kapnem. 'Tu saja maja esi pierakstita, visa maja zina, kada ir Anna, un, kamer tu atradisi ko labaku, vari padzivot kambari. Tur ir silts, jo viena siena silst no centralapkures krasns. Vienigi cementa gridai kadi deli jauzliek. Labakas drebes, kuras tu katru dienu nenesa, ieliec cemodana un ienes pie manis.'
Tulit, uz karstam pedam, gaju pie setnieces. Butu vel bijis bijusais setnieks Erdmanis, ne par kadu naudu neietu. Setniece, jauka sieviete videjos gados, lidzjutigi noklausijas manu stastu. Vina visu zinaja - gan par teva un Annas interesantajam izdaribam, gan ari par mani.
Apskatijam kambari zem kapnem ar dalitam jutam, jo, pec manam domam, vieta dzivosanai bija diezgan laba, bet setniece domaja, ka ta ir nozelojama un dzivosanai nepiemerota. Tacu, ja man galigi neesot, kur palikt, tad kambari tomer ir labak, neka sedet visu nakti telefona talsarunu centrale. Vienojamies, ka vina izvaks no kambara slotas un lapstas, kuras vina tikpat labi var turet kurtuve, un ka es jau nakosa diena vedisu mantas. Vel taja pasa vakara aizskreju uz Vecrigu un iemetu garazas durvju sprauga zimiti, ka busu nakosas dienas pecpusdiena pec mantam. Pie mantu iekrausanas masina bez sofera piedalijas vel viens krievs: vai nu draugs, vai radinieks.
Viniem patika viena glezna, to es uzdavinaju soferim par mantu uzglabasanu. Loti atri abi viriesi sanesa visu kambari. Skapi izjaukta veida ievietoja pasa dibena, pie gala sienas. Vien mala labi vareja ievietot gulamo tahtu, otra mala gramatu plauktu, bet pie durvim vel atlika vieta radio galdinam un koferiem. Samaksaju par vedumu un saku iekartoties. Kurtuves siena pietiekami mazo telpu apsildija, bet, negribedama gulet pie netira cementa mura, es tur piekaru tepiki. Novietojusi radio un skanotaju uz galdina, saku meklet savu magnetofonu, bet to nekur neatradu. Vai butu atstats kravas masina? Tomer ne, jo vini mani paaicinaja parliecinaties, ka masina tuksa. Garaza es pati parbaudiju, vai kas nav palicis. Bet magnetofons pazudis. Velak, atverusi koferus, konstateju, ka esmu apzagta, daudz, loti daudz ka truka, vienigi no drebem nekas netruka.
Nemu papiru un zimuli un saku pierakstit visu, ka trukst. Nebija fotoaparata, magnetofona lentes, porcelana galda skiltavas, brokata rokassominas ar diviem zelta gredzeniem un zelta kediti un sudraba papirnaza ar zilonkaula spalu. Truka ari divi jauni kurpju pari un sudraba trauki ar iegravetiem inicialiem un dienu, kura mani kristija. Ja, so kristibu davanu man visvairak bija zel. Visu citu var nopirkt, bet kristibu sudrabu nekad. Aizskreju atkal uz Vecrigu, tur garaza neviena vairs nebija.
Man bija lidzpanemta kabatas baterijas lampina. Pa spraugu paspidinaju un pierakstiju masinas numuru.
