Bez tam sekretare esot tiesi sodien vajadziga, rit var izradities par velu, un, luk, si nu esot vieniga izdeviba, ka tikt ara no apburta loka. Citur tadu papiru milicijai nekur es nedabusot, visur prasa pasi ar pierakstisanas atzimi.
Tikmer man skaidroja, kamer piekritu. Ar grutu sirdi ierados Augstakaja tiesa pie kriminallietu tiesas kolegijas priekssedetaja A. Francmana. Izrunajamies, vins man so to pajautaja, acimredzot manas atbildes vinu apmierinaja, un man lika uzrakstit autobiografiju. Nezinaju, ka tada jaraksta, jo nekad vel nebiju rakstijusi. Par vecakiem esot jaraksta. Uzrakstiju par tevu un vecomati, bet ka par mati zinu nav, jo vina dzivoja Jelgava, kuru kara laika sabombardeja. Par darbiem vacu laika nepiemineju, jo kam var ienakt prata, ka stradaju no cetrpadsmit gadiem.
Sanemu dokumentu, ka mani pienems darba LPSR Augstakaja tiesa, tikko bus nokartota pierakstisanas. Bet ar visu glauno papiru nekas nesanaca, neesot pietiekamas platibas, tevs kaut kad agrak pierakstijis pie sevis sava brala meitu ar diviem berniem.
Taja laika visos agitpunktos speleja krievu deju muziku, krievietes, ziemas laika terpusas pukainas zida kleitas un puskazokos, druzmejas pie agitpunktu durvim, lai varetu izdejoties PSRS Augstakas Padomes velesanam par godu. Vinam nebija problemu ar pierakstisanos Riga, vinas bija priecigas.
Noraugoties uz privilegeto skiru un apzinoties savu bezcerigo stavokli, gaju skumigi pa ielu. Sniga. Ap laternam sniega parslas virpuloja ista raibuma. Kada nieciba ir tada sniegparslina, uzkrit uz rokas, izkust - un nav vairs. Vai es nebiju tada pati nieciba?
Ta aizdomadamas gajusi pa ielas braucamo dalu un no saviem sapniem atmodos, sanemusi pamatigu belzienu pa saniem, tai pasa laika blakus nokauca automobila riepas: biju pakritusi. Laipni latviesi mani pacela, iesedinaja automasina un aizveda uz tuvako agitpunktu VEF rupnicas tuvuma. Tur ieveda kada silta biroja telpa un jautaja, vai man kas noticis. Neatceros, vai no kauna vai izmisuma, bet saku histeriski raudat. Ilgi nevareju parunat, parak smagi bija ap sirdi. Un vispar, kas man ko runat ar pilnigi svesiem cilvekiem padomju agitpunkta! Man bija neuzticiba pret tadiem cilvekiem. Ledu salauza Rigas vagonu rupnicas inzenieris Lasmanis, vins man paradija savu darba apliecibu un apgalvoja, ka man nekas slikts nenotiks, ka vini no darba nozimeti agitpunkta dezuret un ka varbut vins man kaut ka var palidzet, varbut aizvest uz majam.
Labs cilveks bija Lasmanis. Pec nedelas biju pierakstita inzeniera Lasmana trisistabu dzivokli, Pudiku iela 6 ka 'radiniece'. Turpinaju stradat tiesa, gaju Raina vakara vidusskola un dzivoju pie teva. Pec laicina atkal nakts kontrole klat, nu jau lepni paradiju pasi ar pierakstu, ar darba vietas zimogu. Un tomer, neskatoties uz to, nakti atrasties sava teva dzivokli nebija atlauts. Man nakts vidu paveleja apgerbties un iet gulet tur, kur esmu pierakstita. Ko nu lai daru? Es tak neiesu nakts vidu uz svesa viriesa dzivokli!
Janvara nakti uz ielas, pamatiga sala laika, nebija neviena gajeja. Domaju, apiesu kadu kvartalu un atgriezisos jau iesildita gulta. Bet milici, laikam manu nodomu sapratusi, sedeja masina pie majas stura. Bija jamero garais cels uz Pudiku Tur parlaidu nakti auksta kapnu telpa. No sala nebija kur tverties, uz cementa kapnem sedet nebija iespejams, bija jastav kajas. Bez tam bija jabaidas, lai kads mani nepamana, kur tad no kauna acis likt, ko teikt.
Nakts skita viena no garakajam mana muza, ari visaukstaka. Bez tam no parsalsanas veselu nedelu nopietni slimoju. Godigi sakot, pie teva nekada paradize nebija, vieniga vertiba, ka uz darbu bija jaiet piecas minutes, turpat blakus Raina vakarskola. Ja tevam viesu nebija, dzive riteja normali, vareju macities pie liela galda un laikus likties gulet. Cita lieta, kad sanaca draugi. Tadas reizes savacu burtnicas un iekartojos vannas istaba. Tur ieliku vanna acgarni spaini, uz kura sedet, un deli, uz kura vareju rakstit visu, ko vajadzeja. Pilns komforts.
Tiesa darbs izradijas loti interesants, jo tur uzzinaju daudz ko tadu, ko citadi nebutu zinajusi. Toreiz avizes nerakstija, kadi kriminalnoziegumi Latvija notiek. Lai tauta doma, ka nekas nenotiek. Pirmkart, zinaju, kada publika no plasas dzimtenes liela skaita parvietojas uz musu mazo zemiti. Tadi 'dizciltigi' vien; ar tris cetriem vardiem, uzvardiem, teva vardiem, ari dzimsanas dati tadam personam dazadi, ar katru apcietinasanas reizi vini kluva jaunaki un jaunaki, pusmuza gadus sasniegusi, tadi vel nemaz nebutu dzimusi.
Un cik daudz sodamibu isa pagatne! Starp katru slavenas personas uzvardu iestarpinats 'on ze'. Un kadas tik pilsetas pabijusi, taisni skaudiba radas! Tad pedejais cela merkis - Latvija, jauns, neapguts darba lauks zagsanai, laupisanai, vardarbibam. Liepaja agras rita stundas darba cilvekiem no pasleptuves aiz zoga bija metusi virsu laso ka kovboji teliem. Stradniekus izgerbusi, atnemusi pulkstenus. Zagsanas pants taja laika guva vislielako popularitati, bet atgadijas ari sausminosas slepkavibas. Pa retam kada uzjautrinosa lieta. Vienu tadu, pavisam smiekligu, vel tagad atceros.
Pavecaka lauku sieva iesudzeja tiesa sava dela draugu par izvarosanu. Puisis tiesa paskaidrojis, ka vinam ar drauga mati jau sen esot milas sakari, tikai pasa pedeja reize, kad milejusies abelu darza, kaimini, iedami gar zogu, sos redzejusi un izsmejusi. Rajona tautas tiesa puisim piespriedusi veselu gadu ieslodzijuma, bet Augstaka tiesa so attaisnoja.
Sanemusi pirmo algu, izgaju uz ielas ar noluku nopirkt saldejumu. Pie kioska saradas vairaki jauni krievi. Par nosverto saldejumu man nebija ar ko samaksat, jo macins ar visu algu no manas kabatas bija parcelojis uz kadu citu, svesu kabatu. Staveju apjukusi. Krievi, par mani pamatigi izsmejusies, aizgaja. Milicijas tuvuma nebija, kam sudzesies? Gaju atpakal pieregistret lielo kaudzi ar ienakusajam kasaciju lietam. Varbut citu reizi mana macina zagla lieta ari nonaks manas rokas ar visiem vardiem un uzvardiem. Varbut jau esmu pierakstijusi ta zagla vardu, kurs man reiz tirgu nozaga rokassominu. Bet drosi zinaju, ka tie, kuri man 1945. gada 9. maija atnema akordeonu un vel daudz ko, nekad netiks soditi, jo tie bija musu 'atbrivotaji'. Viniem oficiali Liepaja bija atlauts laupit tris diennaktis uz velna parausanu, un sis privilegijas vini izmantoja ar uzviju un lielu sajusmu. Likuma varda paveleja atslegt durvis, likuma varda ar ierociem roka laupija, varoja un nirgajas, par veciem un slimiem latviesu cilvekiem, bet runat skali par sim lietam bija noziegums, par to vareja tikt cietuma ar pantu 'Par pretpadomju agitaciju' uz 10 gadiem.
Nebiju ilgi tiesa stradajusi, kad tiesnesis Gaispuitis saka mani apgrutinat ar sarunam par komjaunatnes lielo nozimi, prieksrocibam, lietderibu. Man tas esot seviski svarigi, jo pec skolas beigsanas bez komjaunatnes biedra kartes es nekur talu netiksot. Vins bija mans labvelis un nezeloja laiku un pules, lai mani parliecinatu. Vai tad es nemaz negribot taisit labu karjeru? Vins man dosot vislabako raksturojumu uz juridisko fakultati. Protams, Gaispuitis butu vardu turejis, ja vien es butu izjutusi simpatijas pret komjaunatni un piekritusi vina padomiem.
Bet tiesnesis Gaispuitis nebija informets par to, kas es biju. Ja vins to butu zinajis, nekad nebutu ar mani sarunas uzsacis. Vins nezinaja, ka es visu, visu zinaju par komunistu 'pakalpojumiem' musu tautai baigaja gada. Vins nezinaja, ka gramatu 'Ein Jahr des Grauens' zinaju no galvas, jo taja gramata bija apkopoti fakti par cekista Sustina u.c. zveribam un dokumentalie fotouznemumi ar izkroplotiem likiem: generala Goppera, Latvijas Izglitibas departamenta direktora Arnolda Cuibes un daudzu citu... Ja, acimredzot tiesnesis Gaispuitis iedomajas, ka vinam ir darisana ar jaunu, dumju meiteni un nenojauta, ka sarunajas ar politisku ienaidnieci - parliecinatu antikomunisti, kuras mate sez cietuma, bet matesbralis aizvests 41. gada kopa ar ledlauza Kr. Valdemara apkalpi un Leningrada nosauts, jo bija Latvijas juras aizsargs.
Ar savu otro nopelnito algu aizgaju uz Centralo universalveikalu, lai nopirktu sev ko praktisku, bet atkal nepaveicas tiri romantiskas sagadisanas del. Veikala otraja stava man cela nostajas jauns cilveks un jautaja: 'Ka jus domajat, vai man sads krekls piestaves?' 'Domaju, ka ne,' es parliecinosi atbildeju. Vinam roka bija rozigs krekls caurspidiga iesainojuma.
Cik gan jauniba dazkart vienkarsi var iepazities! Jauneklis paludza, lai es paradot, kads krekls piestaves. Es noradiju uz balto ar sikiem, ziliem punktiniem. Vini bija divata, tas otrsbija atturigaks un ari daudz izskatigaks par pirmo. Kreklus tomer abi nopirka pec manas gaumes. Pateikusies par padomu, abi stadijas prieksa. Pirmais bija Dzons (bet ne Janis) Vesmanis, otrs - kapteinis (prieksvardu neatceros, jo nekad vairs nesatiku). Jasaka gan, ka tik elegantus jaunus kungus man nekad agrak dzive nebija gadijies sastapt. Tadi tikai arzemju filmas bija redzeti. Visi cilveki veikala vinus pavadija ar izbrinas pilniem skatiem, bet es driksteju ar viniem kopa staigat un sarunaties. Man gan ari galva bija loti modiga cepure; platam malam un mugura diezgan labs metelis ar kazokadas apkakli un kabatam. Ar viniem kopa staigajot, jutu, ka mani briest pasapzina. Nebijusi Dzonim eleganta, melna platmale ar uzrulletam malam un melnais vizitmetelis, varbut musu pazisanas turpat pie veikala izejas butu izgaisusi. Nekads Apollons vins nebija, sika auguma, blonds, baltam usam un vistievako kaklu pasaule. Bet tur bija kas cits: smalka uzvediba, patikama valoda, erudits, dzivs sarunu biedrs, ar tadu nekad nav garlaicigi. Pec briza jutamies ka veci pazinas un pie veikala izejas apmainijamies ar telefonu numuriem. Cik labi, ka manam tevam bija telefons! Ta negaidot atri tiku pie drauga. Uzzinaju, ka Dzons beidzis francu liceju un strada Komponistu savieniba. Mes satikamies pa svetdienam, citreiz sestdienas vakaros. Stundam klainojam pa pilsetas parkiem, pec pastaigam Dzons aicinaja uz restoranu. Reiz, nakot no restorana, es Dzonam tiesi, bez aplinkiem noprasiju: 'Kadel tev tie
