nonaca tautas tiesa, un man piesprieda mazako soda meru: vienu gadu ieslodzijuma labosanas darbu nometne. Butu mineta sudziba nonakusi Stabu iela, butu no desmit lidz divdesmit pieciem gadiem, laime, ka Nona nezinaja Stabu ielas adresi. 'Neviena labdariba nepaliek nesodita.'
KO ES REDZEJU CIETUMA
Kamer vel nebiju notiesata, daudz domaju par Nonas ricibu. Bet, kad spriedums bija pasludinats un mani parveda no Cietuma Nr. 2 uz Centralcietumu, es saku vairak domat par to, vai esmu pelnijusi visus pazemojumus, apvainojumus un neertibas, kas saistas ar dzivi cietuma. Un nacu pie secinajuma, ka zinama mera esmu gan, jo ticeju liktenim, no kura nevar izbegt. Epizode ar Nonu bija tikai sagadisanas. Acimredzot man bija janoklust cietuma, lai redzetu, zinatu un izbauditu kaut dalu no ta, ko mana mate ir izbaudijusi. Cietuma dzilak aizdomajos ari par savam un mates sarezgitajam attiecibam. Tagad daudz kas skita citadak, citadi verteju ari viena otra reize nesaprastu mates ricibu. Man toreiz bija septinpadsmit gadu, kad skola bija sarikojums. Mate vel nebija apcietinata. Teicu matei, ka iesu uz skolas vakaru. Mate noliedza: 'Nekur tu neiesi, nekadi sarikojumi tev nav vajadzigi.'
'Ja, mamm, bet es piedalos sarikojuma programma un mani nav kas atvieto, mes vairak neka menesi esam lugu macijusies.'
'Teicu, ka neiesi.'
'Bet skolotaja bus dusmiga... Un vispar - ta tak nevar.'
'Nu labi, tulin pec programmas tev jabut majas.'
Apsolijos but majas, ka mate pieteica. Programma iznaca diezgan gara, jo man bija japiedalas ari vingrosana. Pec prieksnesumiem zeni sastuma mala kreslus, un skolas orkestris ienema savas vietas. Es mates bridinajumu atcerejos labi un nolemu izdejot tikai vienu vienigu deju, pirmo valsi. Mani uzludza, es dejoju pirmo valsi. Tad negaidot mani kads sagraba aiz bizem, ta stingri pie pasas adas. Ta bija mana mate; atnakusi man pakal un veda aiz bizem ara no zales. Visi skatijas, ka mani ved. Ak, to sausmigo kaunu un negodu; kads man bija japiedzivo.
Ludzos, lai tak nedusmojas, ja netic, lai paprasa skolotajai, programma tik tikko beidzas un es tikai vienu pasu deju tik loti gribeju nodejot. Pec tas butu gajusi majas. Bet mates dusmas tikai pieauga, neatceros, ko vina teica, bet atceros, ka mes ta savadi gajam uz maju: mate pa ietvi, bet es, turedamas no vinas talak, jo baidijos sanemt sitienus, gaju pa ielas vidu. Un tad, atceroties visas tas reizes, kad par sikumiem mate mani bija situsi, man uznaca tada savada dusmu lekme, kadu nekad agrak nebiju izjutusi. Un tada nervu uzbudinajuma stavokli es pateicu matei vardus, kurus sava muza esmu daudzkart nozelojusi: 'Kaut tu salauztu kaju un nevaretu man pakal izstaigat, un, ja tu tiktu cietuma, tu ari to nevaretu.' Lidzko to pateicu, man acumirkli pargaja dusmas un bija kauns, ka esmu tik launi runajusi. Kad pec menesa mati apcietinaja, es sos vardus atcerejos, tikai nevareju saprast, vai manis del sie vardi piepildijusies. Bet tad, kad mate bija kaju salauzusi un izcietusi tik drausmigas sapes un mocibas, man nekur nebija miera. Es dzili nozeloju teikto un velejos, kaut nekad ta nebutu sacijusi. Es tak negribeju savu mati noladet, es tikai biju dusmiga par to, ka man vienigajai no visas skolas atnaca pakal, lai izvestu no zales ka no kedes noravusos suneli.
Toreiz, kad matei iztaisija otro operaciju, es, nevaredama atbrivoties no sirdsapzinas parmetumiem, biju baznica, noliku sveciti un ludzu Dievu, lai man piedod dusmas izteiktos lastus. No tas dienas mates stavoklis uzlabojas. Man kluva vieglak. Bet Dievu es biju lugusi, mati nekad. Tad, kad to vel vareju, man tas neienaca prata, velak bija jau par velu. Varbut, ja es butu sanemusi mates piedosanu, ar mani nekas launs nebutu noticis.
Ar lastiem metaties nevar, kur nu vel pret savu mati, vistuvaka asins radinieci, kaut ari biezi vina mani pilnigi bez vainas bija sausmigi perusi.
Daudzreiz man bija velesanas ar mati sirsnigak izrunaties, bet nekad tam neradas laiks un piemeroti apstakli. Vienmer vina man skita tada vesa un nepieejama .Un nu tas laiks ir pagajis, un man janes pasai savs krusts.
Cietuma bijam visdazadakas personas. Vienai krievietei loti gribejas ar mani parunaties. Vina bija jauna, un, ja vina butu no parastas zaglu vai palaistuvju sugas, es vinas vardu nemuzam neatceretos. Bet pec ta, ko vina man pastastija, es savas pirmas cietuma pazinas Valas Amosovas vardu nekad neaizmirsisu. Luk, ko vina man par sevi pastastija Pievakare braukusi ar vilcienu, pretim sedejis pavecaks onkulitis - 'djadjka', vinam mute bijis daudz zelta zobu un vispar izskatijies turigs. Kada neliela stacija onkulitim bijis jaizkapj. Vina, Amosova, ari izkapusi. Gajusi vinam blakus, kaut ko runajusi, tad, Amosova uz cela pacelusi akmeni un ar to onkuli nositusi. No kabatam iznemusi diezgan daudz naudas. Kabata bijis ari salokamais nazis, tads paliels. To ari panemusi. Tad atcerejusies daudzos zelta zobus. Nevar zeltu uz cela atstat, bet ka tikt pie zobiem? Izdomajusi. Ar atrasto nazi, gan ar lielam grutibam, nogriezusi virietim galvu un to panemusi soma lidzi uz majam. Tur, virtuve uz galda, likusi matei galvu turet, kamer ar knipstangam dabujusi zobus ara. Jutu, ka man uzmetas zosada, bet nezinaju, ka man, visu to dzirdejusai, jareage un vispar - kadel vina man to stastija? Apmulsusi laikam pajautaju, vai vinai nemaz nebija zel cilveka - vai kaut ko tamlidzigu. Atceros, vina itin brasi atcirta, ka tas tads nieks vien ir, ka, piemeram, nogalinat peli. Man ilgi pec Amosovas stasta acu prieksa regojas skats, ka ap asinaino galvu asinim notraipitam rokam darbojas divas krievietes - meita un mate. Agri es uzzinaju, uz ko krievietes un krievi ir spejigi. Kadi vini mums varbut brali un masas! Bet partija un valdiba grib, lai Amosova butu mana masa... Un te vina sez man blakus un grib ar mani sadraudzeties, citas laikam vinu nepienem. Stradat mani norikoja pirti - 'atutosanas' kamera. Tas bija loti gruts darbs, tikai utis gan ne reizi nepamaniju, jo taja laika krievietes masveidigi nenaca ieksa. Tikai nedaudzas.
Tas bija 1949. gada decembri. Cietumi bija parpilditi ar latviesu zemniecem, jaunam, specigam un pavisam vecam, nevarigam. Toreiz valsts pildija kolektivizacijas realizacijas planu, par nodoklu nenomaksasanu apcietinot zemniekus un pie viena panakot, lai 'mezabraliem' nebutu pieejama partika. Netikdami gala ar partizaniem, atriebas zemniecem. Cietuma vinas tika paklautas necilvecigam pazemojumam - 'sanitarajai apstradei'. Lika izgerbties kailam, stavet rinda, kamer krievu zaldati nirgadamies ar bardas dzenamam ziletem noskuva visapsleptakas kermena vietas. Kura nelavas ar labu, tai to izdarija ar varu, par pretosanos vel sodot ipasi - noskuva ari galvas.
So skatu es pec daudziem gadiem, jau budama Amerika, uzgleznoju uz liela audekla un izstadiju plasai publikas apskatei Nujorka, valdibas ekas vestibila - ar klat pievienotu paskaidrojuma tekstu anglu valoda. Veselu menesi amerikanu skatitaji vareja verot savu draugu un sabiedroto izdaribas. Cietuma pirti mans uzdevums bija no kailajam, zemniecem sanemt smagas vilnas dranas, jeradas puskazokus, garas aditas vilnas zekes, lakatus u.c. Apgerba gabali tika savert uz lieliem dzelzs rinkiem, man sie rinki bija janes milziga dzelzs kamera, zem kuras kuras uguns. Karstums kamera neiedomajams, tadel man kajas bija koka tupeles, rokas brezenta cimdi. Kamera uz akiem rinki jauzkar, tad aizbulteja dzelzs durvis un zinamu laiku apgerbus karseja. Pec tam atvera kameras otra puse tadas pasas dzelzs durvis, kur sievietes pec mazgasanas pirti savas drebes vareja sanemt. Sarunaties bija kategoriski aizliegts, tadel ar vairakam tikai ar acim sapratamies, bet ar dazam tomer sacukstejamies. Mani piekera un jau ceturtaja diena 'no darba atlaida'.
Karstuma un vienlaicigi aukstaja caurveja man gadijas saslimt. Ar augstu temperaturu mani ievietoja slimnica. Tur iepazinos ar Eriku Pavilu, arkartigi skaistu, gara auguma jaunu sievieti. Mes bijam kamera tikai divas un varejam viena otrai stastit visu, kas uz sirds.
Uzzinajusi mana teva adresi, Erika pateica ka taja dzivokli dzivo ari vinas pazinas. Vel vairak: es atcerejos, ka reiz atveru vinai durvis, kad vina naca pie Petersoniem.
Toreiz vinai bija skaists, melns kazoks, kas tik labi izskatijas pie blondiem, labi safrizetiem matiem. Erikai bija popularais 58. pants un jau notiesata uz desmit gadiem. Erika, tapat ka es, bija stradajusi vacu lazarete, tikai cita darba - par masinu. Tur bija iepazinusies ar latviesu zeniem legionariem. Kad legionari pec izveselosanas devusies atkal uz fronti, skirsanas diena kopa nofotografejusies. Erika, neka launa nedomadama, fotografijas turejusi majas, sava albuma. Vina dzivoja pie vecakiem, kopa ar savu sesgadigo meitinu. Virs stradaja Ventspili un reti ieradas pie gimenes. Vairaki draugi, iemodamies pie Erikas, bija skirstijusi albumu, tacu kadam ienaca prata nozagt liktenigas fotografijas un aiznest uz stura maju. Erika pat nevareja iedomaties, kurs jeb kura to izdarija, jo tiesa fotografijas runaja pasas par sevi un nekadi liecinieki nebija nepieciesami. Erikas virs, neskatoties uz to, ka Erika tika apcietinata un tiesata, gaidot otro bernu, no sievas skiras. Un ta 1950.gada 16. janvari Centralcietuma
