tielesanas vienojamies, ka es iekartosu kaut ko lidzigu gulas vietai uz cetriem kopa saliktiem kresliem. Taja nakti, tapat ka tukstosiem citu latviesu, mes negulejam. Reizem ar aizturetu elpu tumsa klausijamies, ka cilveku keraji kravas masinas braukaja pa ielam, bet Avotu iela, musu tuvuma, neviena neapstajas. Otra diena nekur ara negajam. Nakosaja nakti masinu troksnus dzirdejam retak. Kad komunisti izvesanas orgijas bija beigusi, es Ansona kundzi pavadiju atpakal uz vinas meitas dzivokli.
Bet Latvija Ansana kundze nepalika. Vina pati par savu naudu iegadajas dzelzcela bileti uz Krieviju un aizbrauca tai pasa virziena, bet bez restotiem logiem un bez zaldatiem ar durkliem. Apsejusi lakatinu, panemusi vienkarsu celasomu, vina devas labpratiga trimda, jo zinaja, ka dzimtaja zeme vinu mekles un miera nebus. Staigadama pa krievu sadzam, vina par pieticigam naktsmajam un trucigu partiku maksaja ar diegiem un adatam, kuras vina tadam nolukam bija iegadajusies vairuma.
Daudzus gadus vina klida pa svesu zemi un klusiba loloja ceribas atgriezties dzimtene un redzet savus bernus. Ansona kundzes ceribas piepildijas.
Netalu no jaunas dzives vietas Avotu iela bija darbnica. Taja izgatavoja dazada veida izkartnes. Ejot garam, iegaju pajautat, vai gadijuma nevajag paligu, teicu, ka labi protu tada veida darbus un milu darboties ar krasam. Darbnicas vaditajs Haitins apsolija, ka noteikti mani pienems, tiklidz bus vairak pasutijumu. Atstaju savu adresi un vardu.
Tiesi to Haitinam vajadzeja. Man toreiz pat prata neienaca doma, ka Haitins opere ar «mirusam dveselem». To es uzzinaju kadus desmit gadus velak, kad avize Cina par Haitinu paradijas gars feletons. Laikam gan skaitijos pie Haitina darba visus desmit gadus, pati to nezinadama. Un es, naiva, katru nedelu iegaju pajautat, vai man drizuma dos kadus plakatus krasot.
'Bus, bus, meitin,' atbilde bija vienmer laipna. Vini itka stradaja divata, Haitins pats un vina sieva, kuru vins bija veiksmigi uz atru roku noprecejis, kad ienema Berlini. Vins, krievu armijas kareivis, dabuja par sievu skaistu vacieti. Eva par Haitinu bija krietni garaka, vins vinai blakus atgadinaja pusaudzu zenu ar sausmigi krunkainu gimi. Reti nesaderigs paris, bet Eva savu viru uzmanija un sargaja, jo vinai nekas netruka, Haitins viens pats sarazoja izkartnes, bet algu saraksta skaitijas 10 - 12 stradnieku, pats par visiem parakstijas, un nauda palika pasiem.
Beidzot pienaca diena, kad, ejot pa Avotu ielu, redzu - Haitins mani sauc. Biju bezgala prieciga, bet piedzivoju vilsanos, jo iemesls izradijas cits. Haitina darbnica staveja jauna sieviete, platam guzam un kupliem, sprogainiem, gandriz melniem matiem. Vina, nabadzite, esot iebraukusi no Orlas, bet neviena Rigas viesnica nav dabujusi istabinu, lai tak es izpalidzot, lai panemot so uz divam nedelam pie sevis, kas mums, jaunam meitenem, nekaitesot, divata dzivojot, sadraudzesoties. No pirma acu uzmetiena man jauna zidiete loti nepatika, tada uzputusies, iedomiga, bet labi gerbusies.
Teicu, ka mana riciba ir tikai viena istaba ar vienu tahtu, uz kuras es gulu un gulesu. Nona busot miera ari uz gridas gulet, vasaras laika ta nav problema, Haitins man skaidro. Nona, dzirdot par gridu, nepatika saskobija muti, nobolija acis; bet neko neteica. Nepavisam negribejas tadu Nonu nemt sava istaba, bet Haitins ludza, un es tacu gribu pie Haitina stradat. Domaju, pacietisu tas divas nedelas, Haitins pec tam bus mans paradnieks un es atrak tiksu pie izkartnu krasosanas.
Un Nona naksnoja mana istaba nevis divas, bet tris nedelas. Vina man par sevi neko nestastija, bet jautajumus gan uzdeva ka prokurors. Labprat eda no mana galda, protams, neko nemaksajot, tas jau piederas pie viesmilibas.
Uz jautajumu, vai es esot komjauniete, atbildeju, ka neesmu un netaisos but. Nona par manu atbildi izradija neviltotu sasutumu un nemas mani kauninat. Citu dienu vina piesejas manam gramatam: Alberta Sveicera, Tomasa Manna, Vilhelma Busa u.c., vai tik tas neesot vacu valoda. «Protams, ka ir,» pateicu ar tadu ka parakuma apzinu. Tad gan vina sataisija pretigu grimasi.
Katru vakaru, atgulusies sava gulas vieta uz maniem palagiem un spilveniem, vina mani nolukojas ar parmetosam acim, laikam domadama, ka vinai ka komjaunietei butu jagul uz tahtas, bet man uz gridas. Beidzot kadu dienu vina salika savas zida kleitas koferi, un es nopriecajos, ka Orlas dama mani vairs neapgrutinas. Neatceros, ko vina teica promejot, bet, skiet, neko pateicibai lidzigu nesadzirdeju.
Pirmaja nakti pec Nonas aiziesanas mani no miega uzcela troksni, kas naca no virtuves. Ta, nodomaju, mamzele atnakusi atpakal. Bet es tak durvis aizsledzu un kedi ari aizkabinaju. Sezu uz tahtas, kajas nolaidusi uz gridas, un klausos, ja, skaidri dzirdu, virtuve kads mazga velu. Dzirdu, ka slakst udens, tad trin velu pret velas deli, tad delis klab pret vannas malu, tad bida kreslu, kaut kas atkal grab. Celos, eju skatities. Bet tada neizskaidrojama bailu sajuta mani parnemusi. Lenam uz pirkstu galiem tuvojos virtuvei, uzdedzu gaismu, bet tur neka nav. Visas lietas sava vieta.
Ardurvis noslegtas, kede prieksa. Par gulesanu vairs nevareju pat iedomaties, savadie troksni neizgaja no prata. Varbut kads aiz sienas mazgaja velu? Ne, troksni naca no virtuves. Otra rita tomer pieklauveju pie kaiminienes. Jautaju, vai nakti kads nav velu mazgajis. Vina apgalvoja, ka ne, bet ienaca mana virtuve un ar izstieptu roku noradija uz griestiem. Tur tadi bruni plankumini bija redzami. Tas, vina teica, ir noslepkavota milica asinis, kad banditi vinam nocirta galvu, arterialas asinis uzslaca struklu lidz griestiem.
«Kada milica, ko jus runajat?'
«Vai tad Akmens jums neteica?'
'Ne, neko neteica.'
«Nu tas bija pirms vairakiem gadiem, te dzivoja tadi krievi, vini te midzeni tureja, visadi naca. Kad atnaca milicijas pilnvarotais, tie vinam uzbruka ar cirvi. Tad vinus apcietinaja, un dzivokli dabuja Akmens ar gimeni.'
«Ak tadas lietinas te notikusas. Un nevienam nav ienacis prata dzivokli izkrasot, ja ne visu, vismaz virtuvi.'
Kaiminiene, sausmu stastu izstastijusi, aizgaja. Nolemu vistuvakaja laika parkrasot virtuvi. Diena, lai ko ari daritu, dzirdetie troksni nedeva mieru, aizbraucu uz slimnicu, pastastiju matei. Vina pateica, ka mani kads gars ir «izmazgajis' no mineta dzivokla un no parapsihologijas viedokla man driza laika no turienes bus jaaiziet.
Paris dienas izjutu lielu atvieglojumu, jo Nonas klatbutne mani bija padarijusi nervozu. Izmazgaju gridas un likos gulet. Nakts vidu pie manam durvim kads stipri zvanija. Ta, nodomaju, Nona atkal klat, jo, kas cits varetu nakti zvanit. Pusapgerbusies vel nodomaju, varbut neiet nemaz pie durvim, lai doma, ka neesmu majas, bet zvanisana pa starpam ar klauvesanu kluva neatlaidigaka. Pajautaju: «Kas tur ir?' Izradijas, milicija ieradusies izkratit manu istabu, gribeja uzlauzt ari otras durvis, es teicu, ka bez saimnieka klatbutnes nelausu, jo kas atbildes par vina mantu. Neko neatradusi, lika man apgerbties un braukt lidzi.
Milicija mani pratinaja par kadu lielu somu, pilnu ar deficita precem, drebju krasam un nezin ko vel, kur es to visu nemusi un kam pardevusi. Pamazam saku saprast, par ko mani pratina un ka ta ir Nonas pateiciba par naktsmajam, brokastim un vakarinam. Teicu, ka par somas saturu neko nezinu, jo man nav nakusi prata doma atvert svesu somu, lai to parbauditu. Teicu, ka somu uz diennakti dzivokla ipasnieka radi nolika virtuve, pec tam aizbrauca uz laukiem. Ka sauc, nezinu, kur dzivo, ari nezinu. Ja jau loti vajadzes, tad atradis bez manas palidzibas.
Tatad Nona, svesa maja uznemta aiz zelastibas, uzdrosinajas iet pie vel svesaku cilveku somas, izokskeret to un pazinot milicija, ka soma atrodas deficita preces, piedevejot man vainu par spekulaciju. Mani patureja milicijas aresta telpas. Dazas dienas noskaidrojusi, ka laucinieki, kam soma piedereja, apskrejusi puspilsetu, lai sapirktu visu uz laukiem nepieciesamo, eksiste un man apsudzibu par spekulaciju nonema. Bet kaut kas pret mani bija jaatrod. Apstaklu sagadisanas del lieta bija jasafabrice, jo tik garu un pamatigu komjaunietes apsudzibas rakstu nedriksteja atstat bez ieveribas. Labi vel, ka milicijas izmekletajam (toreiz vel leitnantam, velak kapteinim) Eglem bija tik daudz goda jutu, ka vins nebija sudzibu nosutijis uz NKVD. Ka es pati velak dabuju izlasit, Nona nebija ar vardiem skopojusies; «pagodinot' mani par vacu spiedzi un fasisti, jo man esot pilns plaukts ar fasistu literaturu. Par komjaunatni es esot atklati nirgajusies. Un ta par padomju valstij bistamas personas atmaskosanu Nona nekautrejas pieprasit sev mazu atlidzibu. Vinai pec manas apcietinasanas pienakoties ta dzivokla orderis, pie kura vina pa trim nedelam ta bija pieradusi. Tikai vina nezinaja, ka dzivokla ordera ipasnieks bija stradnieks Janis Akmens un ka pret to vinai rokas par isam. Atmaskosanas raksts bija uzrakstits uz piecam lapam ar zalu tinti, drosa, skaidra rokraksta, lai nekas netiktu parprasts.
Man asaras trauceja visu pamatigak izlasit, jo visu laiku domaju es tak dariju vinai tikai labu, pat maizi daliju uz pusem, vienlidzigas dalas...
Izstastiju izmekletajam visu, ka bija, ka vinai nebija kur pargulet un es vinai izpalidzeju. Ja, vins to visu saprotot, bet vinam vienam neesot tiesibas par tadu smagu apsudzibu nemt, bez tam es gandriz gadu esmu dzivojusi Avotu iela nelikumigi - bez pierakstisanas. Un pants atradas - 'Par pases rezima parkapsanu'. Tur es neko iebilst nevareju. Kas taisniba, tas taisniba, isti likumiga mana dzivosana kops Rigas laikiem nekad nav bijusi. Lieta
