sveicari un viesmili ta klanas, kas tu esi?' Nu ja, pirmkart gan naudas del. Bet taja vakara es uzzinaju daudz vairak, proti, Dzons Vesmanis bija Augusta Kirhensteina masasdels un vina vecakiem agrak piederejusi skaista maja ar zilajam flizitem augsstava Elizabetes iela. Maja, tapat ka visiem, nacionalizeta, bet dzivoklis ar visam vertibam Kirhensteina masai atstats - ne ta ka visiem citiem, un vina pati ari nekur nav aizvesta. Tik daudz Kirhensteins pratis parupeties par saviem piederigiem.
Pirmaja bridi, uzzinot, ka Dzons ir tik tuva radnieciba ar Kirhensteinu, jutos soketa, bet, no otras puses, novertejot Dzona godigo un atklato attieksmi pret mani, samierinajos, un musu draudziba turpinajas. Vispar nemot, Dzons tads svauksts mazliet bija, jo restoranos mileja ar mani terzet anglu un vacu valoda, pie reizes pamacija man dazus francu izteicienus. Ta ieguvu pirmas iemanas francu valoda. Mums bija viegli un labi. Dzons labprat stastija par Kirhensteina privato dzivi. Kirhensteina milaka dziesma bijusi 'Put, vejini!'. Es nekad negaju pie Dzona vina greznaja maja. Tapat Dzons nekad nebija mana maja, ko vinam tur darit? Dazus gadus velak, satikusi Dzoni uz ielas, dabuju dzirdet parmetumus: 'Mes ta cerejamies un cerejamies, bet tu, man ne varda neteikusi, panemi un apprecejies ar kaut kadu malderi.' Ja, man nebija ko teikt, tikai vardu 'malderi' izlidzinaju ar 'gleznotaju'. Un es nekad nebiju domajusi tuvak saistities ar Dzonu. Tas viss bija tikai laika kavesanas noluka.
Tiesa biju nostradajusi septinus menesus un, kas to lai zin, cik ilgi vel butu tur palikusi, jo alga bija smiekligi maza. Bet vienu ritu priekssedetajs Francmanis mani iesauca sava kabineta. Vinam prieksa uz galda manas mates lieta, atcelojusi no Liepajas tautas tiesas, ar kasacijas sudzibu. Bez ievada Francmanis, noradot uz lietu, pajautaja, vai ta ir mana mate. Jutos ka slazdinos iekritusi, tad atbildeju: 'Ja, ta ir mana mate.' Talak sekoja paskaidrojums, ka pec noteikumiem, ja kads no gimenes locekliem atrodas apcietinajuma, nedrikst stradat Augstakaja tiesa. Lai es turpat uz vietas rakstot atlugumu 'Atbrivot no darba Augstakaja tiesa uz personigo velesanos'. Visu sapratu un iesniegumu uzrakstiju. Vel Francmanis paskaidroja, ka ta man turpmak bus vieglak citur dabut darbu: Atklati sakot, seviski noskumusi par tadu iznakumu nebiju; jo neuzskatiju par goda lietu tiesa stradat, vienigais prieks bija zinat, cik liela skaita pelnitu sodu sanemusi 'viesizrazu' zagli un laupitaji. Protams, nekadu statistiku es nepierakstiju, bet vajadzeja gan, tad redzetu, cik menesi par zagsanu notiesaja krievus un cik latviesus Tad ari redzetu; ka velak zagli pavairojas Latvija.
Par visiem septiniem menesiem atceros tikai dazas lietas ar latviesu uzvardiem ar zagsanas pantu, bet ari tas, pec mana prata, aiz tiras launpratibas safabricetas, jo nozagtas mantas vertiba bija parak nieciga, lai par to sedinatu cietuma. Ta, piemeram, sieviete, cetru bernu mate, fabrika bija nozagusi sesas spolites sujama diega. Bet pants - 'Valsts ipasuma izlaupisana' un cetri gadi ieslodzijuma par to japavada! Gadijas ari, ka Augstaka tiesa vairakus lidzigus spriedumus atcela. Tados gadijumos es ar sajusmu steidzos nosutit tiesas lemumus uz tiem cietumiem, kur ieslodzitie atradas. Tas bija patikamas dienas.
Tiesa bija vienas durvis, kuras muzigi tureja aizslegtas.
Tas bija 'specdalas' durvis gaitena pasa gala, kuras apsarga 'launa cuska', specdalas sekretare Bavadulina. Vinas izskats jau pa gabalu dvesa launumu un naidu. Katru reizi, ieraugot Bavadulinu, sajutu vinas dzeligo, caururbjoso melno acu skatienu. Skita, ka vina ar lielu prieku sarautu mani gabalu gabalos vai pieliktu pie sienas un nosautu.
Tak jau ceka zinaja, kam var uzticet simtiem nevainigu cilveku dokumentu glabasanu. Mana laika, laimiga karta, nevienu par vina politisko parliecibu netiesaja, citadi nevareja zinat, ka butu bijis, jo bez komentariem drosi nebutu iztikusi. Toreiz kara tribunals nodarbojas ar latviesu cilveku likteniem, lai pec iespejas vairak latviesu nolemtu iznicibai. Iznicinato latviesu vieta palika Krievijas zagli, jo, nosedejusi vienu vai divus gadus Latvijas soda vietas, vini nekur prom nebrauca.
ATKALREDZESANAS
Pec kasacijas sudzibas noraidijuma mana mate no Liepajas cietuma bija parvesta uz stingra rezima labosanas darbu nometni Riga, Vecmilgravi, bijusaja Provodnika rupnica. Es, protams, to nezinaju, padomju sistema berniem nav jazin, kur vinu vecaki un otradi.
Pec paris menesiem sanemu zinu no vecasmates, lai es ejot mati uzmeklet Rigas ortopediskaja slimnica Duntesiela.
Nopirku vinogas un ziedus, braucu meklet. Atradu. Gul gulta viena, atseviska istaba, un pie durvim stav zaldats ar sauteni pleca - ka godasardze. Ieeju palata, nolieku ogas un ziedus uz naktsskapisa, saku: 'Labdien, mamma.' Vina ta savadi uz mani paskatas un saka: 'Ejiet prom, es jus nepazistu.' 'Ka ta?' es, pagalam apjukusi, brinos. 'Mes esam svesnieces, vai jus to saprotat?' Ne, to es nevareju saprast, bet apgriezos un gaju, jo pedejais teikums izklausijas ka pavele. Ogas un ziedi palika turpat. Es skriesus noskreju pa trepem leja un tur uz sola salimu. Tas man bija par daudz. Asaru pilnam acim lukojos grida un pat sakarigi domat nevareju. Ko tas viss nozime? Par cietumsargu pie durvim viss skaidrs, jo uz slimnicu atvesta no cietuma. Varbut pec reglamenta nav briv cietumniekus slimnica apmeklet, bet tad sargs man butu nostajies cela un nebutu laidis.Varbut aizmirsa? Butu varejusi man kaut ko vairak paskaidrot. No tadiem strupiem teikumiem es nezinaju, ka tagad rikoties.
Pec isa briza skrien leja medmasina, steidzas pie manis un ari raud. Vina raudadama man krievu valoda stasta, ka mana mate turot manis atnestos ziedus roka un raudot.
Vinai esot smagi pardzivojumi, un vina palugusi masinu meginat mani panakt un atvest atpakal. Es savukart teicu, lai pasaka slimniecei, ka esmu jau prom, bet ka driz vien atkal atnaksu. 'Ta bus labak, bus mazak uztraukumu, jo es jutu, ka sodien nebusu spejiga runat - esmu parak satraukta.'
'Kas jus slimniecei esat?'
'Meita.'
'Meita? Bet vina teica, ka vinai neesot neviena tuvinieka, iznemot vecu mati Liepaja.'
'Nu tas laikam tadel, lai nekaitetu manai izglitibas iegusanai un vispar manai nakotnei, jo vina tak ir cietumniece, ka jus visi to jau zinat.'
'Ja, tagad es saprotu: matei jaatsakas. no meitas, lai vinai nekaitetu, ir gan laiki, smagi laiki.'
Un ta runa krieviete, musu zemes okupante. Es talak debates neielaidos. Pateicos par sarunu un gaju savu celu.
Nakosaja apmeklejuma reize mes nedaudz parunajam, tikai trauceja cietumsargs pie durvim. Likas gan, ka vins latviski neko nesaprot. Es matei jautaju, kas vinai noticis, kadel vina atrodas slimnica, bet veltigi, mate nevelejas par to runat. Vienigi pateica, ka ar kajam neesot labi. Kada nakosaja apciemojuma redzeju, ka mate. lidz pat padusem ir gipsi. Sega bija noslidejusi. Vispar par sevi mate runaja maz un atturigi, vairak vina gribeja, lai es stastu. Dazreiz sesi viri, nesot slimnieci no rentgena caurskates, atstaja vinu uzkadu stundu saulite, turpat darza. Saule gipsi sasildija, un matei tas loti naca par labu. Tacu ari tadas reizes cietumsargs staveja turpat blakus, darza, lai neaizbeg. Jasmejas!
Vasara pagaja, divas reizes nedela braucot uz Duntes ielu. Rudeni, skolas laika, braucu tikai pa svetdienam.
Vienu vienigu nedelu vasara biju izlaidusi, kad aizbraucu uz Alsungu. Gribeju apciemot draudzeni, vinas matei piedereja neliela, jauncelta lauku maja un saimnieciba.
Tur tikai bedu zinas dzirdeju: lopini atnemti, majas krievi izlaupijusi, draudzenes koptais trisgadigais, skaistais pelekais zirdzins ari rekvizets. Atgriezos majas galigi satriekta. Biju domajusi: pilseta zog, izradijas, ka uz laukiem vel trakak.
Pienaca atkal vasara, mate joprojam guleja slimnica. No sarunam nopratu, ka pec nedelas vai divam gipsi nemsot nost un mati no slimnicas izrakstisot. Tas bija labas zinas. Nakosaja svetdiena domaju, ka eju uz slimnicu pedejo reizi. Mati, nodala neatradu. Kas noticis? Bus aizvesta atpakal uz cietumu? Gaju noskaidrot. Sanemu atbildi, ka aiznesta uz citu nodalu. Jutos vilusies un satraukta. Kas noticis? Neviens neko nepaskaidroja. Samekleju mati un tikko neiekliedzos. Tik balu es vinu nekad nebiju redzejusi.
Guleja gulta puspievertam acim, un izskatijas, ka loti cies. Lenam uz pirkstgaliem tuvojos. Jautaju, kas noticis. Pavisam klusa balsi mate pateica, ka pirms trim dienam esot parcietusi operaciju, bet ka tagad viss busot labi. Negribeju vinu nogurdinat ar jautajumiem, jo redzeju, ka vinai runasana sagada mokas.
Visu patiesibu uzzinaju paris nedelas velak. Luk, ko man pastastija slimnicas darza nejausi sastapta slimniece: 'Es jusu mati nevaru vien beigt apbrinot. Tada apnemiba, tads gribasspeks!' Es nezinaju, ko vina ar to doma, tadel partraucu slimnieces jusmosanu un ludzu izteikties skaidrak.
