VISS JASAK NO JAUNA
Nu es sevi uzskatiju par lielu specialisti rotallietu apgleznosanas profesija un, nezaudejot laiku, gaju prasit darbu artela 'Makslinieks' rotallietu darbnica. Nenacas parak gruti parliecinat artela priekssedetaju Pormali, ka labaku par mani nekur neatradis, ka ar brivu roku varu ar otinu vilkt garas jo garas linijas un to uz vietas varu pieradit. Mani pienema. Biju jau nokartojusi pie rakstisanos pie teva, ari darba ar mani bija apmierinati. Vareju atkal zimet krepes, tikai maziem koka zirdziniem. Biezi ciemojos pie Erikas mates.
Vina labprat man deva lasit Erikas vestules, un man vairakas reizes nacas visu stastit no gala. Erikas mate man kluva loti tuva, un bija bezgala zel, redzot vinas aiziesanu.
Pie Gunara Hermanovska sievas ari kluvu par tadu gaiditu cieminu, jo skumjas un sapes cilvekus satuvina, un ir labi, ja ir cilveki, ar kuriem var runat visu, kas uz sirds. Tada bija Valija Hermanovska. Katru reizi, kad Magadana sakas kugojama sezona un vareja sutit partiku, cukuru un speki, Valija mani paludza uzrakstit krievu burtiem adresi uz pakam. (Ari Gunaru mes sagaidijam majas un kopigi nosvinejam 1958. gadu.)
Valijas Hermanovskas dzivokli sastapu daudz interesantu personibu. Viens no pirmajiem, ar ko tiku iepazistinata, bija Gunars Cilitis, toreiz Makslas akademijas tresa kursa students. Jauns, glits cilveks ar briniskigam brunam acim, bet tie apavi gan! Ka var maksliniekiem patikt staigat pa ielu smagos rupjos adas 'tankos'?
Tacu kadas man tiesibas vinam aizradit? Varbut cilvekam nebija naudas glitu apavu iegadei, bet varbut vinam pati ka citus soket.
Cilitim ar mani saistijas kads nodoms sakara ar drauga labklajibu. Tiros labdaribas nolukos vins gribot mani iepazistinat ar jaunu Makslas akademijas studentu, kuram visa dzive sagajusi strupcela un, lai vins no bedam nesaktu dzert, vinam butu vajadziga meitene, tiesi tada ka es. Es gan centos atrunaties, ka neveiksminieku glabsana nav mana profesija un, ja drauga ciesanu iemesls ir atraidita milestiba, tad visas pules var izradities veltigas. Tacu pec Cilisa domam, vajadzeja meginat, un tas viss esot jadara atri, turpat vai nedelas laika. Nevareju saprast, kam tada steiga, turklat mani tas viss neintereseja, man pasai problemu netruka - ka apiet likumu, lai tiktu kada augstskola. Es domaju par izglitibas turpinasanu, jo visas draudzenes jau kaut kur, kaut ko studeja. Mani si glabsanas misija nemaz nevilinaja, tadel ar Bruno Celminu tikties nevelejos. Un tomer tiksanas notika, gan ne gluzi pec nedelas un ne gluzi bez manas piekrisanas. Cilitis, vienojies ar Celminu, mani uzaicinaja uz restoranu. Ieraugot Celminu, nekada sajusma nebiju. Citas gan par vinu jusmoja, bet par gaumi jau nestridas. Restorana pavaditais laiks man skita vienmuls, neinteresants. Pec restorana, ka jau tas toreiz pie maksliniekiem pec tradicijas bija pienemts, sekoja vizite pie Leo Kokles. Es gan meginaju protestet, sacidama, ka nav pieklajigi vela vakara stunda citiem mieru traucet, bet parejie nepiekapas. Leo Kokles viesmiliba pelnija apbrinosanu, vienigi Kokles mamma nedaudz paburkskeja. Atskiriba no daudzam citam mana vecuma un mana laika meitenem mani bohemas dzive ievilkt nevareja. Laikam biju savam vecumam jau sen paraugusi, parak daudz nopietnu problemu, dramatisku piedzivojumu un milzigais naids pret pastavoso iekartu man nelava nodoties bezrupigai dzivei. Manas domas, lai kur es ietu, lai ko daritu, visu laiku kavejas pie tas manas tautas dalas, kurai japavada dzive aiz restem vai talajas Sibirijas tundras.
Bet vai pasaule to zin? Un, ja nezin, tad ko es saja joma varetu darit? Mani mocija it ka vainas apzina: es te sezu, nodarbojos ar mazsvarigu rotallietu krasosanu, bet varbut man vajadzetu meginat pariet robezu un paveikt kaut ko svarigaku, rakstit brivas pasaules avizes patiesibu par parestibam un vardarbibam, kadas padomju varas apstaklos jacies godigiem Baltijas valstu iedzivotajiem. Celmins mani atri saprata. Vins nekad vairs mani neaicinaja uz iedzersanam, gluzi preteji, vins prata izlikties, ka ari vinu tas neinterese. Vins biezi naca mani sagaidit no darba ar ziediem roka. Diezgan biezi vinam bija nopirktas biletes uz kino, teatri vai operu. Tacu reizem vins neradijas veselu nedelu. Man nekad nenaca prata doma vinu uzmeklet vai pajautat kadam, kur palicis. Ne, ja vajadzes mani satikt, zinas, kur esmu atrodama, ja ne, nevajaga. Bet, kad Celmins, labi gerbies, ieradas atkal ar ziediem un teatra biletem, es gaju, nejautadama, ka pavadijis pagajuso nedelu, jo man tas bija vienaldzigi. Manas darba biedrenes bija stava sajusma par tadu kavalieri, kurs ar ziediem vien nak, un deva man dazadus gan gudrus, gan mulkigus padomus, bet mani tas viss it ka neskara. Un kads tur brinums, ja ziedus nes puisis, kam mate puku veikala vaditaja. Butu jabrinas, ja nenestu.
Teatru apmeklejumiem sekoja uzaicinajums uz Makslas akademijas balli. Drusku saubijos, tad tomer izlemu iet. Pati uzsuvu diezgan greznu balles terpu, bluzi no vecas sarkana zida kleitas, bet melniem gariem zida svarkiem drebi pirku, vel atradas zelta brokata gabalins, ar ko terpu izgreznot. Viss kopa izskatijas labi, un redzeju, ka balle esmu viena no elegantakajam. Kads mani kopa ar Celminu nofotografeja. Ta bija musu pirma kopiga bilde.
Pec nepilniem diviem gadiem Bruno Celmins mani oficiali bildinaja, bet es par to pat dzirdet negribeju. Nevelejos savu dzivi saistit ar cita cilveka dzivi, jo baidijos zaudet savu neatkaribu un brivibu. Biju uzaugusi viena, un vienatne jutos daudz labak neka otra cilveka sabiedriba: vienaldziga, vai ta bija mate, vai tas bija tevs, vai tas butu virs. Mana mate jau kops jaunibas bija loti nervoza vai, ka vecamate medza teikt, - savadniece. Berniba, cik vien bija iespejams, centos izvairities no tiksanas ar mati. Reiz man pat izdevas veselu nedelu negadities vinai cela. Mes dzivojam katra sava stava. Kadreiz, kad vel biju maza, es uz mati biezi dusmojos par to, ka vina vakaros sava otra stava istaba stundam ilgi speleja vijoli un bija vienaldziga pret mani, bet velak priecajos, ka mani netrauce, jo tad es vareju darit visu, kas man ienaca prata. Astonu gadu vecuma pratu veikli izlavities no majam un, sadraudzejusies ar ugunsdzesejiem kuriem toreiz bija jadezure kino izrazu laika, no ugunsdzeseju lozas noskatijos samera daudz pieauguso filmu. Tur es redzeju, ka skaistas 'damas' sez baros uz augstiem kresliem ar loti garam cigaresu iemutem roka. Parnakusi majas, pie spogula kemojos pakal un nav brinums, ka saku uzsmeket astonu gadu vecuma. Taja laika mans dzives merkis bija klut par tadu bara 'damu'.
Desmit gadu vecuma radas citi merki. Saku intereseties, ka atrak apgut anglu valodu, lai varetu aizlaisties prom no majam - plasa pasaule, laikam ari kinofilmu iespaida. Sapratu, ka ar vacu valodu, kuru toreiz zinaju perfekti, jo taja laika gaju vacu pamatskola un kops dzimsanas mate ar mani citadi nerunaja, vien nepietiek. Biju nepacietiga. Man jau taja vecuma gribejas visur but, gan Abesinija (tagadeja Etiopija), gan Australija, Argentina un Brazilija, it ka bez manis tur neviens nevaretu iztikt. Te vel japiemin, ka mati viena laiku apciemoja tads draugs, kurs ilgus gadus bija klidis pa pasauli. Atgriezies dzimtene, labprat stundam ilgi stastija visadus brinumus. Es, izlikdamas, ka rotalajos ar lellem, visu noklausijos un iegaumeju. Ta bija mana izteles pasaule. Celoju ari viena pati ar pirkstu pa karti, iegaumeju visus nosaukumus. Velakos gados daudz lasiju, visu pec kartas, neko neskirojot.
Atceros, kad man bija sespadsmit gadu, mes ar mati divata reiz saulojamies pludmale un musu starpa norisinajas, var teikt, vieniga saruna par dzivi. Toreiz mate teica: 'Ja tu dzive gribi but nelaimiga, tad apprecies un dabu bernus.' Es teikto uz sevi neattiecinaju, ne, manas domas virzijas cita virziena. Sapratu, ka mana mate savu laulibu un mani uzskatija par savas dzives nelaimes celoniem. Esmu secinajusi, ka acimredzot mana mate parak jauna apprecejas, tadel nolemu nesteigties, lai neizdaritu tadu kludu, kura velak butu janozelo.
Vienreiz Celminam ieminejos, vai nebutu pareizak mums abiem vispirms parupeties par izglitibu, nobeigt studijas un tad domat par gimenes dzivi. Neko ar saviem pratigiem padomiem nepanacu. Gluzi otradi - Celmins sadusmojas un teica: 'Nedoma, ka tu varesi pastaigat kopa ar mani, kadus gadinus, tad ar kadu citu, nem vera, cita nebus, es to vienkarsi nepielausu. Tu ne ar vienu citu uz ielas paradities nevaresi.'
Tie jau izklausijas ka draudi. Biju apjukusi un nezinaju neka pratigaka, ko atbildet, tadel teicu: 'Bet man tak neviena cita nav!' 'Nu, ja nav, tad labi, un rit pat ejam uz dzimtsarakstu nodalu.'
'Ka tad ta, bez ieprieksejas sagatavosanas?'
'Tam nav jagatavojas.'
'Bet es gribu padomat, bez tam man pasai ari ir tiesibas par savu nakotni lemt. Tu vel neesi dzive grutibas piedzivojis, es esmu un man ir nopietnaka pieeja visam lietam neka tev.'
To teicu, domadama, ka Celmins, mates lutinats, vispar neko no dzives nezina, lidzigi tiem simtiem tukstosiem jauniesu, kuriem vecaki neko nav stastijusi, vienkarsi aiz piesardzibas, lai vinu berni, uzzinadami parak daudz, kaut kur neizplapatos vai, vel vairak, nacionalu jutu parnemti un alkdami pec atriebibas un taisnibas nesaktu dumpoties. Bez tam Celmins toreiz atstaja tada nenopietna cilveka iespaidu es jutos par vinu daudz vecaka, bet isteniba vins bija divus gadus vecaks par mani. Reiz es vinam to pateicu, tad vins, negribedams atpalikt, man pastastija to, ko nekad nevienam nebija teicis. Tas bija drums stasts par to, ka vins sespadsmit gadu vecuma panemts vacu karadienesta par pretgaisa aizsardzibas izpaligu, ko vins tur piedzivojis, ka nokluvis Berline un pec tam krievu gusta. Pec diviem gusta pavaditajiem gadiem atgriezies majas pusdzivs, utains, ar luku vizem kajas.
