Pie Bruna draugiem toreiz ari Harijs Liepins no Dailes teatra bija pieskaitams. Neatceros, par ko Liepins mani zverigi nokaitinaja, un es, daudz nedomadama, atvezos un 'uzmaucu' vinam kakla nelielu bildi. Triecot bildi pret Liepina galvu, audekls plisa un ramis palika kakla - ka zirgam sakas. Nedomaju, ka vins to speja jebkad atcereties, jo visi bija dusigi iesilusi un mani krietni nokaitinajusi.
Kadu vasaru Celminam pieskira celazimi uz jaunrades namu Dzintaros. Tur vinam ieradija istabu divata ar nedraugu Laimdoti Murnieku. Pirma sudziba no Celmina puses par Murnieku bija tada: 'Vins nedzer,' Nu, ja nedzer, kada tur var but runa par draudzibu! Nekada. Riga nav talu, draugi brauca ciemos. Atbrauca Pauluks ar Kokli. Smuki padzivojas, Celminam ar Pauluku sanaca konflikts manis del. Ja, ta bija mana vaina, jo reiz izplapajos par atgadijumu, kurs notika tad, kad es Celminu vel nepazinu. Biju ciemojusies pie draudzenes Felicitas. Mus iztrauceja Pauluks. Vini jau tad dzivoja skirti. Ka jau tadas pajukusas gimenes medz but, Pauluks paklaigaja un aizgaja. pec laba laicina gaju ari es. Kapnu telpa Pauluks mani bija gaidijis. Mes toreiz bijam svesi un pie Felicitas redzejamies pirmo reizi. Bez ievada Pauluks centas mani trepju telpa noskupstit. Es veikli izravos un aizmuku. Celmins, piepesi zvinguli tadu epizodi atcerejies, metas Paulukam virsu un visu acu prieksa noplesa zaketei piedurkni. Ta man bija maciba - visadus niekus turet pie sevis un bez vajadzibas neplapat. Cita reize atkal atbrauca draugu pulcins, kopa ar viniem operas dekorators Grasmanis. Vina sieva toreiz bija slavena vijolniece Lida Rubene. Man toreiz loti nepatika Grasmana lieliba - piedzerusu draugu pulka plapat par gimenes intimam lietam: kada izskata sieva vinam spelejot vijoli! Butu priecajies pats un turejis meli aiz zobiem. Ja paplapa par svesam vienas nakts skaistulitem, tad tas vel kaut kada mera ir attaisnojami, jo viriesi pec dabas ir plapas.
Sadraudzibas vakars jaunrades nama beidzas ar dziedasanu - kurs skalak var. Pec administracijas aizradijuma izbeigt skalo dziedasanu draugi aizgaja uz pludmali un tur nakts vidu dziedaja visi reize, tikai katrs savu dziesmu. Bet tad dziedasana partruka tik peksni, ka ar cirvi nocirsta. Visi parbili apklusa, jo Grasmanis bija uznemis vadoso toni un skalak par visiem dziedaja musu lugsanu, musu himnu. Draugi parbijusies meginaja Grasmani apklusinat, jo tad vel nebija himnas dziedamais laiks. Neizdevas - Grasmanis iespaidigi nodziedaja lidz galam. Toreiz tas vareja maksat vairakus gadus aiz restem. Labi, ka tuvuma nebija neviena nodeveja.
Nakosaja gada Celmins, sanemis stipendijas naudu, gribeja iret kada vasarnica istabu Melluzos. Ilgi meklejam, jo naudas nepietika, lai kaut ko pieklajigu varetu noiret. Dabujam tadu nelielu skuniti, kur tikko pietika vietas divam saliekamam gultinam un vienam galdinam. Turklat Celmins lika man aiziet no darba, jo, braukajot no rita un vakaros pa vilcieniem, varot gadities, ka man kads sagroza galvu. Tada nepamatota greizsirdiba sad tad uzbruka manam viram, un tur neko lidzet nevareja. Ta nu mes pusbada Melluzos dzivojam. Gaju uz mezu senes lasit. Senes rita, senes vakara, cita neka mums nebija. Senes variju ara. Uz trim akmeniem uzliku katlinu - gluzi ka mezoni dara. Kurinamajam vilku no meza noluzusos zarus vai salasiju ciekurus, bet pec malkas nacas iet aizvien talak, jo tuvuma visu biju nolasijusi. Beigas pietruka sals, ko senem uzkaisit, tad ar serkocinu kastiti gaju sur tur 'aiznemties'. Makslas del japacies daudz. Visa nauda aizgaja krasam un audekliem. Visas mellenes, zilenes ari nolasiju lidz pedejai odzinai. Paretam gadijas, ka zvejnieki, redzedami galigi izkamejuso gleznotaju, kurs cauram dienam gleznoja vinu laivas un juru, iedeva kadu zivi. Tie bija svetki. Sapazinies ar zvejniekiem, Celmins uzzinaja, kur ravejams liels zemenu lauks. Bija jau mazliet par velu, jo saimnieks bija zaudejis savu sievu - ravetaju. Lai lauks galigi neaizietu boja, bija vien jarave. Alga 3 rubli diena plus paest. Augusta lika ravejot zemenu dobes, zemenu ceriem jaapgriez visi jaunie dzinumi. Dobes bija ta aizaugusas, ka sakuma gruti nacas atrast, kur isti aug zemenu ceri. Saule taja gada sildija karstak neka ieprieksejos. Iedomajos, ka stradaju gandriz ka negeris plantacijas. Edienu deva viduveju, galvenokart zivis, turklat es savu edienu nedriksteju apest viena, nemu trauku no majam un lielako pusi nesu viram, zel bija skatities, cik vajs kluvis. Paretam atbrauca viramate ar baltmaizi, biezpienu un kadu desas gabalu soma. Vina isteniba nemaz nezinaja, ka mes dzivojam. Lepni bijam, sak, pasi varam iztikt, bet badu ciest gan nebija pratigi. Par ravesanu ieguto naudu izlietojam sapratigi - maizei, miltiem un citiem visletakajiem partikas produktiem. Vienreiz sadomaju izcept pankukas, iejaucu miltus udeni, bet tauku nav. Atradu pudeli, kura nedaudz ellas. Cepu, bet jutu - kaut kas tik savadi oz ka mehaniskaja darbnica. Izradas, ta bija masinella, un ceribas uz pankuku esanu veja.
Pedejo naudu, ko nopelniju par ravesanu, Celmins aiznesa uz Asaru stacijas bufeti un tur visu atstaja. Tad gan man kluva bezgala smagi ap sirdi, bet kam sudzesies? Atcerejos mates vardus: 'Ja gribi but nelaimiga, tad apprecies.'
Atkal paris nedelas senes rita, vakara. Reiz, no bada nogurusi, iedomajos, ka nu jau bus jamirst. Tad ar jautraku pratu iztelojos kapu plaksniti, uz kuras butu jaraksta: 'Makslai ziedots muzs.' Bet vai nebutu jaatrod daudz svarigaki merki, kuriem ziedot muzu?
No vienas puses skita, ka laiks ir zeme nomests, no otras - sapratu, ka esmu ne tikai sieva un putras varitaja, bet ari tuvs draugs.
Celmins biezi izvelejas tiesi mani par savu darbu 'kritiki'. Salika studijas rinda un pajautaja, kura man vislabak patik. Apskatijusi darbus, katru reizi nekludigi noradiju uz labako. Dazi darbi man izskatijas samociti, krasa likta vairakkart, nav vairs tik dziva ka tajos darbos, kur ta veikli uzlikta ar vienu vienigu virtuozu triepienu. Par tadu darbu nevareju vien beigt jusmot. Virs par manu sajusmu priecajas, un, neskatoties uz sausmigo nabadzibu, kada tolaik dzivojam, jutamies isti laimigi. Tadus brizus nevar aizmirst. Tie paliek atmina uz muzu. Katru reizi, kad veroju viru veiksmigi gleznojam, es vinu dievinaju.
Tris vasaras nomocijamies visletakajas vasaras budas, kur nevizigi saimnieki pat darzu nekad neuzraka. Mani tada nolaidiba kaitinaja, un, iegadajusies gladiolu sipolus, katru pavasari paludzu atlauju uzrakt paris dobes. Ar patiku veroju, ka uzaug gladiolas, no kuram bija prieks pasiem un makam, jo skaistos garkatainos ziedus vedu uz tirgu pardot.
Bet man ari loti gribejas gleznot. Mana velesanas gan piepildijas tikai tadas reizes, kad uz paletes palika pari neizlietotas krasas, jo krasas bija jataupa. Parasta aina bija tada: virs glezno, sieva sez turpat blakus un ada svesiem pasutitajiem jakas, kleitas, salles vai ko citu. Reiz kada svesa krieviete no Maskavas, noskatijusi manu darbu ar skaistiem ieaditiem latvju rakstiem, nelikas miera, lai uzadot vinas meitai svarcinus, jacinu, cepuri, salli, jo meita esot dailslidotaja. Meita turpat Vaivaros, pionieru nometne. Sausmigi negribejas ar krievieti ielaisties, bet apstakli spieda. Vina man iedeva naudu dzijai un krasam. Katli kupeja, dzijas varijas septinas krasas, un menesa laika viss bija noadits. Krieviete prieciga samaksaja prasitos tukstos rublus, jo ta bija ieprieks norunats.
Tikusi pie naudas, ari es sajutu tadu ka gandarijumu, Un tomer tadu dzivi nevareja uzskatit par normalu: sad tad paest, cik gribas, bet lielako tiesu dzivot pusbada. Bez tam es parak viegli pavasari lavos pierunaties ielikt kazoku un citas labakas drebes lombarda, lai vasara butu nauda krasam un audekliem. Man pat neienaca prata pajautat, kadel manam drebem jabut iekilatam, nevis vina. Taja rudeni ar adisanu nopelnitas naudas pietika, lai no lombarda varetu visu izpirkt, bet divus ieprieksejos rudenus naudas nebija nemaz un ta bija jaaiznemas no radiem un draugiem. Kazocins kluva aizvien vecaks, un spalva saka dilt, ar katru pavasari kilu nauda tapat dila, toties rudeni vareju vieglak izpirkt. Pati ari saku dilt. Beigas sadilu ta, ka nevareju vairs pieliekties, lai kaut ko paceltu no zemes, sausmigi reiba galva. Tad sakas regularas galvas sapes. Beidzot aizgaju pie arsta. Mani ievietoja Sarkana Krusta slimnica. Tiku daktera Silina nodala. Manuprat dakteris bija parak zinkarigs, daudz jautaja, bet laikam jau dakterim jazin, kapec esmu tik sausmigi izkamejusi un ka mani izarstet. Pirmajas dienas sturgalvigi kluseju, bet, kad dakteris mani, sava kabineta iesaucis, nemitejas izprasnat, tad atzinos, ka tris gadi nodzivoti gandriz no svaiga gaisa un milestibas. Dakteris, toreiz jau krietni gados, loti brinijas, ka ta var dzivot. Nuja, vinam bija stipri vecmodigi uzskati par gimenes dzivi un dzivi vispar, jo viram esot jauztur sieva un ta talak. Slimnica sabiju veselu menesi, jo man visu laiku bija neiedomajami zems asinsspiediens. Pec izrakstisanas no slimnicas man piekodinaja, ka jabrauc uz sanatoriju, ka ari iedeva lidzi papirus, ko uzradit sanatorija. Kur nu tadu greznibu!
Tolaik pa sanatorijam dzivoja tikai privilegetie okupanti un vinu gimenes. Un vel divi tukstosi jamaksa par celazimi.
Bet es tiku bridinata visa nopietniba, ka, ta dzivojot, atri vien ar man busot beigas. Parnakusi majas, uzstadiju savam viram ultimatu: teicu, lai beidz akstities un laiz mani stradat, lai varu nopelnit normalai iztikai. Bet Celminam tacu piemita pavisam slimiga greizsirdiba, un vins negribeja ne dzirdet par kaut kadu darba iesanu. 'Tad mums tulit uz vietas jaskiras,' man peksni paspruka. To pateikusi, jutos agresivi noskanota pret visadiem greizsirdibas murgiem un varonigi aizstaveju savas tiesibas. Rezultata pec mutiska 'liguma' vienojamies, ka es Celminu nepametisu lidz diplomdarba aizstavesanai. Nolemu, ka tomer nebutu labi tik atbildiga bridi atstat vinu vienu. Toreiz maksliniekam, izveloties temu, bija japatur prata, kur mes dzivojam, kada laika dzivojam un vai varesim ari turpmak dzivot. Nedriksteja gleznot kaut ko tadu, ko kads varetu parprast, nesaprast vai izprast glezna pesimismu, nacionalas tendences, jeb vel ko briesmigaku.
Celmins savam diplomdarbam atbilstosi tolaiku prasibam bija izvelejies loti pateicigu temu - 'Zvejnieku kolhozs Uzvara'. Vins to uzgleznoja gaisu un saulainu. Darbs padevas viegli un bez piepules. Visiem patika, visi bija
