apmierinati.
Diplomdarba aizstavesanas diena Bruno Celminam tomer bija svarigaka diena visa muza. Es vinam uzdavinaju francu gleznosanas otu komplektu. Ar otam toreiz ari bija sarezgiti. Vispirms jasagada simts trisdesmit rubli, tad jatiek Makslinieku savienibas priekssedetaja kabineta, tur jaizskaidro, kadam nolukam otas nepieciesamas, un beigas ar parakstitu atlauju roka un uzvaras prieku sirdi vareju doties uz kiosku pec otam. Katra zina tadu davanu katrs diplomands veletos sanemt.
Taja diena pie mums majas maksliniekam veltitas pusdienas bija salugti visi vira radi. Es sajas pusdienas nepiedalijos, jo uzskatiju savu misiju par pabeigtu. 'Liguma' nebija paredzets, ka man pec diploma iegusanas butu japiedalas gimenes svinibas. Bez tam mielasts tika sagatavots bez manas zinas un lidzdalibas. Es par to uzzinaju tikai tad, kad saka ierasties lugtie viesi. Savu solijumu biju izpildijusi ar uzviju, jo francu otas nekad nebiju apsolijusi. Kamer viesi eda, es klidu pa ielam un atcerejos savas dzives drumakas lappuses. No vienas puses, kopdzive ar Celminu skita nozelojama, no otras - ja ne man, tad vismaz vinam no visa ta ir kas ticis, un tas mani apmierinaja.
Celmina diplomdarbs guva lielus panakumus. Makslas kritike Judite Baga Celmina darbam veltija puslapu 'Literatura un Maksla', uzsverdama ne tikai nozimigo temu, bet ari lielo meistaribu un labi izjustos tonus. Zurnala 'Ogonok' darbs bija iespiests krasas, ari Maskava to iespieda krasainas pastkartites.
Driz pec diploma sanemsanas, samera isa laika bija jarada vel viens iespaidigs darbs. Celminam piedavaja iespeju piedalities latviesu makslas dekades izstade Maskava. Sim darbam Celmins bija izvelejies parak sarezgitu un nepateicigu temu - 'Padomju zemudenes manevru laika ' Es, noverojusi, ka vins, ar nezin kur sadabutiem zemudenu modeliem nomocijas, nolemu vinam tas zemudenes no galvas izdzit. Nolikusi vinam prieksa K.Zarina gramatu 'Kauguriesi', pateicu: 'Izlasi! Tur tev bus pateiciga tema, tu esi latvietis un tev jaglezno latviesi.' Panakusi savu es jutu milzigu prieku un energiju. Aizbraucam un nofotografejam Kauguru muizu no visam pusem. Bibliotekas samekleju 19.g.s. sakuma Vidzemes latviesu apgerbu zimejumus. No veciem palagiem un citiem drebes gabaliem griezu, suvu, krasoju un izgatavoju 'etniski pareizus' apgerbus, kuros ieterpam modelus ka teatra izradei. Pat parukas no liniem uztaisiju. Visas sievietes 'teloju' es, citiem tipiem sarunaju radus un majas kaiminus, lai nak pozet. Viss riteja spraigi un neiedomajami atra tempa, jo ar zemudenem izkezitais laiks bija jaatgust. Menesa laika lielais darbs - 'Kauguru nemieri' bija gatavs. Darbu nopirka Maskavas celojosa izstade (Peredviznaja vistavka), samaksajot divdesmit divus ( 22 000 ) tukstosus skaidra nauda. Mazaka izmera kopiju iegadajas Rigas vestures muzejs par 10 000 rubliem. Jaunam maksliniekam labs sakums. Dazi priecajas, dazi brinijas, citi apskauda.
CENTRALTIRGU
Meklejot darbu, interesejos tikai par labakam pelnas iespejam. Kada pazina man deva padomu, lai es pameginot tikt Centraltirgu rupniecibas precu budas, jo tur nauda nakot ka pa reni. Tada valoda man nebija saprotama un vel mazak pienemama. Tacu tadu darbu, kas butu kaut kada veida saistits ar makslu, izmeklejos veltigi. Naca rudens, sala, nebija ko uzgerbt, visas drebes lombarda. Bezizeja nonakusi, terpusies vira novalkata lietusmeteli, ar smagu sirdi veru Rigas 1. tirdzniecibas uznemuma kantora durvis. Tur mani pienema pats direktors Rozenblums. Ludzu darbu tirgu.
Rozenblums pabrinijas, kadel tiesi tirgu. Saciju, ka man nav piemerota apgerba, lai stavetu smalka veikala, ar savu izskatu deru tikai tirgu. Vai es esot kadreiz tirdznieciba stradajusi? Tas nozimeja - vai es protu iedot preci un saskaitit naudu. Te nu es pameloju, sacidama, ka pirms kara daudz palidzeju vecaku veikala. Gluzi samelots nebija, jo manam tevam kadreiz piedereja veikals, bet tad gan es tikai ar deguna galu vareju aizsniegt leti.
Viss nokartojas neticami atri, un mani, atbilstosi manam apgerbam, pienema darba Centraltirgu saimniecibas precu veikala, kur no rita lidz vakaram sveru naglas. Ta lika veikalina 'saimnieks' Kvins: kamer es vel nezinot precem cenas, jatirgo naglas. Ta ipatneji izskatijas, kad ar saviem loti gariem, sarkani lakotajiem nagiem grabu naglas, uzmanidamas, lai nagi nenolust.
Piecdesmitajos gados daudziem ciganiem kaut kur pie Slokas tika ieraditi zemes gabalini majoklu celsanai, jo padomju likums aizliedza klaidonibu: Ta nu ciganiem bija vien jacel majas, un vini pirka pie manis naglas. Skindelu naglas jumtu apsisanai nema veselam kastem, tas nebija jasver. Tikai velak uzzinaju, cik izdevigas Kvinam tiesi sis skindelu naglas, jo tas visas, nakdamas veselam autokravam, ar fiktivam pavadzimem bija 'kreisa prece'. Kad to aptveru un majas izdariju aprekinu, konstateju, ka uz naglam vien Kvins menesi pelnija 30 000 rublu.
Mazliet par pasu Kvinu. Vinam jau bija ap septindesmit gadu. Loti vajs, slimigs cilveks, ar milzigi planu, liku degunu un ipatnejam lielam ausim, no kuram tadas garas, sirmas otinas regojas. Sieva ar diviem deliem gajusi boja vacu okupacijas laika. Vecuma nodibinajis jaunu gimeni. Jauna sieva uz pusi jaunaka par viru, ziedosa sartvaidze ar arstes diplomu, skaista zidiete no Krievijas. Viniem radas pat mazs puisitis, kuram toreiz vel nebija divi gadi. Neskatoties uz vira labajiem ienakumiem, sieva stradaja sava profesija, un vini algoja majkalpotaju. Reiz Kvins man to visu izstastija un teica, ka vins varetu sen jau but pensija, bet ir jastrada un loti daudz jariske, lai savam bernam nodrosinatu nakotni. Protams, tie bija nopietni un labi merki.
Mana alga bija maza - cetri simti menesi, bet otrus cetrus simtus man maksaja Kvins. Iepazistoties ar citam 'kolegem', uzzinaju, ka Kvins man par maz maksajot. Pie tik smaga darba man pienakoties tukstotis, un lai es tik prasot. Man tomer skita, ka butu nepieklajigi uzreiz prasit tukstoti, tadel pielietoju nelielu viltibinu. Pateicu Kvinam, ka man kads cits tirgus 'saimnieks' piedava sesus simtus. Ja, ko tad es atrak neesot teikusi, ka man vajaga sesus simtus! No ta briza Kvins bez ierunam deva sesus, kopa ar valsts algu iznaca tukstotis. Jau pirmaja menesi izpirku no lombarda savas drebes. Nu kazocins labi nodereja neapkurinamaja tirgus buda. Vel iegadajos istus garos veltenus un jutos ka ista tirgus sieva, tikai loti baidijos, lai kads pazistams neierauga. Ja pati pamaniju kadu bijuso skolas biedru, tad pamanijos laikus pagriezties, lai neredzetu seju. Ar laiku sis komplekss zuda. Naca nauda, naca pasapzina.
Virs naca vakaros diezgan biezi man preti uz darbu. Vel nebija pienacis skirsanas laiks. Sanemis akademijas beigsanas diplomu, Celmins mani totali samulsinaja, pajautadams: 'Vai tu zini, ar ko tu tagad runa?' Vins laikam domaja par savu augstako izglitibu. Ne, es nezinaju vis un aiz parsteiguma pat neatradu piemerotus vardus, ko atbildet, tikai atcerejos neguletas naktis, kad es tresa un ceturta kursa studentam parrakstiju dialektiska materialisma lekcijas un vel vacu un krievu valodas konspektus. Lai nu lepotos citu prieksa, bet mana? Smiekligi.
Pienaca diena, kad no Maskavas tie 22 000 rublu iejaucas musu majas dzive. Kaut ko tadu es vel nebiju redzejusi. Parnakusi no darba, skatos: mans virs ar simtniekiem liek 'pasjansu' tiesi uz musu laulibas gultas!
'Nebus tak no priekiem sajucis,' bija mana pirma doma. Likas gan, ka ar smadzenem pagaidam viss kartiba, jo virs jautaja, ka, pec manam domam, si nauda butu vislabak izmantojama. Ja jau man prasa padomu, tad, ludzu, man padoms atri roka: 'Noperc to dzelteno divstavu vasarnicu Asaros, tur tik skaists darzs klat un tie daudzie janogu krumi, atceries, tur pirmaja stava cetras istabas iz dodamas vasarniekiem un otra stava, apvienojot divas telpas, butu glauna darbnica, un tas viss par trisdesmit tukstosiem!'
'Bet man ir tikai divdesmit divi.' 'Un tu doma, ka astonus nav iespejams piepelnit? Tos noteikti saimnieks pagaidis.' Nabadziba dzivojot, virs visus manus padomus uzklausija, noverteja un mani vel paslaveja. Tagad laiki bija mainijusies. Mani padomi netika nemti vera, un visa liela nauda izkusa ka perna gada sniegs. Kamer virs ar sajusmu deldeja naudu, es nolemu pec iespejas atrak, kamer vel visa nauda nav notriekta, aiziet prom, lai man velak neparmestu, ka esmu vinu atstajusi bez iztikas lidzekliem. Katru ritu, ejot uz darbu, nemu soma lidzi kaut ko no savam mantam. Taja pasa laika darba ari sagadijas uztraukumi. Dienas vidu veikala ieradas tris viriesi civilapgerba. Vini uzradija 'OBHS' (Iekslietu nodala cinai pret spekulaciju un saimniecisko izskerdesanu) apliecibas. Kvinu panema lidzi, man paveleja tirgoties, bet pec veikala slegsanas ierasties milicijas parvalde. Tur man paradija pasi ar fotografiju un jautaja, vai es pazistot pases ipasnieku. Protams, pec izskata pazinu. Tas bija Kvinam kreisas preces piegadatajs. Sapratu, kas noticis, un viena miera atbildeju, ka nepazistu. Izmekletajs pastaveja, ka vinam esot zinams par minetas personas darijumiem ar Kvinu tiesi veikalina, kura es stradaju. 'Bet veikalina diena iet un nak simtiem cilveku, man nav laika sejas petit, jastrada.' Noticeja vai nenoticeja, nezinu. Tad jautaja, kadas man attiecibas ar Kvinu. 'Kadas attiecibas? Nekadas' Uzreiz nesapratu, kas ar so jautajumu domats, kad attapos, saku zeloties, ka ar tadu briesmigu cilveku ka Kvins loti gruti kopa stradat; nervozs, muzigi nikns, liek stradat virsstundas, par kuram nemaksa, ar vienu vardu sakot, ists tirans. Un, ja es kaut ko uzzinasu vai pamanisu kadas
