skiet, ka fena vilniem nav neka kopeja ar psihi. Drizak tiem ir kads sakars ar jusu organisma neparasto sastavu, kura ietilpst daudz dzelzs.
— Loti zel, — es teicu. — Labprat ar viniem nodibinatu domu sakarus.
— Varbut, ka neiespejami tas nav, — Asza ierunajas. — Bet tam nepieciesama liela drosme. Tev butu velreiz jadodas ala ar domu pastiprinataju kiveri galva. Psihiskie vilni — runajot par musejiem — izplatas daudz sauraka loka neka mislika izstarojums, tapec mes nevienu no siem briesmoniem neesam «dzirdejusi», jo, attalumam samazinoties, noteikti gaja boja vai nu misliks, vai iss. Turpreti tu tam vari drosi iet klat. Tapat ka mislika navejoso izstarojumu, dzelzs durvis izole ari psihiskos vilnus, ja vien tos vispar drikst salidzinat, tapec tev naksies nokapt ala.
— Lai notiek, — es teicu. — Bet ja nu vins atkal pacelas gaisa?
— Paliec durvju tuvuma. Ja vins grasisies uzbrukt, patveries skafandru kamera.
— Norunats. Kad veiksim izmeginajumu?
Maniju, ka isi ir vel nepacietigaki par mani.
— Mans cetrvietigais reobs ir pietiekami liels, — Asza iesaka.
— Man tacu ir pasam savs! — es partraucu. — Vai lidosim?
— Lidosim! — Szans, kas bija visjaunakais no mums, iesaucas.
— Pastiprinataja kiveri vajadzes mazliet parveidot, — Asza turpinaja. — Mana laboratorija uz salas atradisim visu nepieciesamo.
Mes sedamies reoba un maksimala atruma pacelamies gaisa. Asza bija lielisks pilots, pat parlieku pargalvigs, un mes gandriz skaram kalnu galotnes. Skersojot juru, ieveroju milzigu pludliniju formas kosmosa kugi, kas nemaz nelidzinajas isu diskveida ksilliem. Divainais lidaparats strauji tuvojas Gudro kalniem.
— Atgriezas sinzu zvaigznu kugis, — Szans paskaidroja. — Tatad visa drizuma notiks padomes sanaksme.
— Vai tev taja nav japiedalas? — es pavaicaju. — Varbut atliksim eksperimentu?
— Ne. Padome sanaks tikai vakara. Ta ka laika pietiek. Tu naksi man lidz uz Zinibu pili, es paradisu tev radniecigas butnes — sinzus, kam ari ir sarkanas asinis.
Leja starp zilajiem vilnu valiem iznira sala. Tudal pec nolaisanas nekavejoties gajam uz laboratoriju. Tur Aszas vecakais asistents Siansi uzmanija registracijas ierices.
— «Vins» vel gul, — Siansi mums pavestija, — un pec Szemes cilveka apciemojuma ir kluvis gluzi nepieejams. Turklat «vins» sadragaja vel vienu robotu.
Ta es pirmoreiz dzirdeju skali izsakam parveidoto nosaukumu «Szemes cilveks», ar ko isi apzimeja mus — Zemes iemitniekus.
— Steidzigi partaisi domu pastiprinataju, lai Szemes cilveks varetu to uzlikt galva zem skafandra. Vins tulit velreiz dosies ala un meginas nodibinat domu sakarus ar misliku.
Bridi mani noraudzijies, asistents izgaja lauka. Laikam es vinam skitu tikpat divains erms ka misliks.
Ieslegusi ekranu, verojam misliku, kas nekustigi guleja, atgadinot nedzivu metala bluki. Un tomer musu prieksa atradas varena dziva butne, kas neaptverama karta speja dzest zvaigznes!
— Iegajis ala, neizlaid vinu no acim, — Asza mani pamacija. — Gatavodamies uzlidot gaisa, misliki allaz vispirms viegli pacel augsup kermena prieksgalu. Kops ta briza tava riciba bus vel apmeram tukstosdala bazika. Tad acumirkli atkapies!
Kiveres parveidosana ilga veselu baziku, noladets, vel joprojam nespeju ticet, ka vairs neesmu uz Ellas! — tatad, rekinot pec musu laika, tas butu apmeram stundu piecpadsmit minutes.
Uzvilcis skafandru un uzlicis galva kiveri, es uzmanigi, klusitinam iegaju ala. Misliks bija man uzgriezis «muguru». Palicis turpat durvju tuvuma, iesledzu domu pastiprinataju.
Negaidot mani parnema dzila bezceriba, kas it ka naca no arpuses — mislika bezceriba. Ta bija tik sapiga atskirtibas un vientulibas sajuta, ka es gandriz iekliedzos! Tatad. misliks nebija tiri intelektuala, nejutiga butne, kadu to iztelojos, bet speja ciest lidzigi mums! Lai ari cik paradoksali tas liktos, si butne, kas patiesiba no mums loti atskiras, tiesi ar so lidzibu skita jo briesmigaka. Es vairs nespeju to izturet un iesledzu pastiprinataju.
— Nu, kas ir? — skaneja Aszas balss.
— Vins cies, — gluzi satriekts atbildeju.
— Uzmanibu! Vins mostas!
Misliks sakustejas. Tapat ka pagajuso reizi, vins saka lenam slidet man klat. Es atkal iesledzu pastiprinataju. Tagad uztveru nevis ciesanas, bet veselu naida juru, bezgaligu, velniski negantu naidu. Misliks jau bija tuvu. Satveru siltuma pistoli. Briesmonis apstajas, un par mani velas vel negantaks naida vilnis, ko uztveru gandriz fiziski ka ledainu, valkanu plusmu. Tad uzsaku parraidi:
«Ak, mans metaliskais brali, — es domaju, «neko launu tacu tev nevelu. Kapec jus un isi iznicinat cits citu? Vai iznicibai jaklust par Visuma likumu? Kapec vienai cilvecei jaiznicina citas, vienai valstij parejas? Divaina butne, man nav ne mazaka naida pret tevi. Skaties, es ieroci noslepju maksti!»
Nezinu, vai misliks ko saprata. Tacu domu parraides laika ta naids jausami mazinajas, to aizstaja izbrins, kas naidu tomer pilnigi neapslapeja. Misliks joprojam nekustejas.
Atcerejos, ka, pec musu filozofu uzskata, matematikas likumi Visuma ir vienadi, to pasu, skiet, apgalvo ari isi — tapec saku domat par kvadratiem, taisnsturiem, trissturiem, apliem. Ka atbildi uz to vispirms uztveru vel stipraku izbrina vilni, tad veselu virkni telu: misliks atbildeja! Diemzel, driz vien bija jaatzist, ka istas saprasanas starp mums nav un nekad nebus: iespaidi bija parak izpludusi, ka gaistosi sapni. Brizam man likas, ka saskatu neparastus telus, svesu pasauli, kurai nav neka kopeja ar musejo un kura eksiste vairak neka tris dimensijas. Bet, tiklidz saku tas skaidrak apjaust, viss izzuda, atstajot vienigi rugtu nozelu, ka neesmu spejis izprast it nevienu no siem mums pilnigi svesajiem jedzieniem. Nolemis pameginat vel pedejoreiz, saku domat par skaitliem, tacu neveiksmigi. Uztveru pavisam neiespejamu, neskaidru atbildi, kura lagiem iestajas pauzes, un sakari partruka. Lukoju izteloties kadus visparpazistamus jedzienus, tacu atbildes nebija, misliks nereageja pat uz domam par zvaigzni naksnigajas debesis. Gaismas jedziens musu uztvere vinam acimredzot bija svess. Kad sos nesekmigos meginajumus partraucu, misliks, skiet, uztvera manas skumjas, jo, galigi apslapejis naida jutas, raidija uz mani jaunu bezceribas un izmisuma vilni. Tad aizrapoja prom, nemaz nesacis starot.
Tatad preteji tam, ko maca dazi filozofi, skumjas un bailes piemit visam butnem plasaja Visuma, bet divas reizes divi ne vienmer ir cetri. Saja nespeja apmainities ar visvienkarsakajiem jedzieniem, kamer sarezgitakas jutas bija viegli uztveramas katram, slepas kaut kas tragisks.
Uzkapis augsa laboratorija, pavestiju par saviem pa pusei nozelojamiem atklajumiem.! Isi par to seviski neuztraucas. Mislikus vini uzskatija par ienistiem, muzseniem naidniekiem — Tumsas un Nakts deliem, tapec mans eksperiments vinus intereseja vienigi no tiri zinatniska viedokla. Ar mani bija citadi: vel sobaltdien nozeloju, ka neizdevas ar misliku saprasties vai vismaz aptuveni uztvert so svesado metala radijumu intelekta butibu.
Kad aizlidojam no salas, bija jau tumsai Zvaigznotajas debesis mirdzeja abi Ellas pavadoni: musu menesim lidzigais zeltainais Arci un druma, sarkaniga Ari, kas man allaz izraisa baismas, draudigas nojausmas. Zvaigznu un meness gaisma nolaidamies zemakaja terase Zinibu pils piekaje. Terases otra puse neskaidri iezimejas sinzu varpstveidai kosmosa kuga konturas, kas viegli mirgoja tumsa. Man par lielu sarugtinajumu zale, kur notika padomes sanaksme, netiku ielaists® Abi ar Szanu devamies uz viesnicai lidzigol Sveszemnieku namu viena no apaksejas terases birzim.
Ieturejusi vakarinas, izgajam lauka pastaigaties un nejausi nokluvam netalu no sinzu zvaigznu kuga. Peksni alejas pagrieziena mus aptureja neliela isu patrula.
— Talak iet aizliegts, — kads no viniem teica. — Sinzi savu lidaparatu rupigi sarga, un bez ipasas atlaujas nevienu klat nelaiz. Bet, Szan, kas ir si savada butne, kas pastaigajas kopa ar tevi?
— Vins ieradas no Szemes, planetas, kas rinko ap Astonpadsmitas galaktikas sauli, un pagaidam ir vienigais Szemes parstavis uz Ellas. Vinu atveda Aass un Suiliks. Sim cilvekam ir sarkanas asinis, un misliku izstarojums vinam nav kaitigs.
— Ko tu saki? Vai tiesam tas butu Gaismas dels, par ko vesti senais pravietojums? Sarkanas asinis esot ari sinziem, bet tie vel ar mislikiem nav sastapusies!
— Szemes cilveks sodien bija Sansinas sala pie mislika un, ka redzi, ir sveiks un vesels.
— Lauj tevi palukoties, — svesais pieversas man.
No vina vieglas kiveres staroja maiga gaisma, pie jostas karajas divi nelieli izstarotaji. Tatad ar sinzu zvaigznu kuga sargiem jokot nedrikst! Es pirmoreiz uz Ellas redzeju brunotus kareivjus.
— Tu loti atgadini sinzus. Tris no viniem redzeju sodien izkapjam no kuga. Tikai tu esi slaidaks, plecigaks un
