uzdots nekavejoties izveidot so skulpturu. Zinibu pili dabujis tavus tiesos izmerus, kurus ieguvam, parbaudot tevi, turklat vairakus stereouznemumus, vins paveica to ka nieku. Ka tev skulptura patik?
— Ta ir lieliska! — es atklati teicu. — Tikai, ik dienas ejot tai garam, jutisos neerti.
Suiliks jau krietnu laiku sarunajas ar sinzu meiteni; spriezot pec vina sejas izteiksmes, nojautu, ka kaut kas nav kartiba.
Suiliks ar Esinu asi parmija dazus vardus, kurus es laga nesapratu. Uztveru tikai vienu — «apvainojums». Tad jauna sinziete strauji devas pa kapnem leja preti vairakiem savas rases parstavjiem. Suiliks bija nobazijies:
— Pec iespejas atrak jabridina Asza un varbut ari Azlems.
— Kas noticis?
— Pagaidam nekas nopietns. Es vismaz ta ceru. Bet sinzi ir parak iedomigi. Vai tik mes esam pareizi rikojusies, uzstadidami vinu telus kapnu kreisaja puse?
Mus tulit ieveda Azlema kabineta. Tur jau vins sedeja kada isu jaunekla, sava dela Aseroka, kas tikai nule bija atgriezies no sinzu galaktikas, un Aszas sabiedriba.
— Stavoklis ir draudigs, — Suiliks isi pavestija. — Manas prombutnes laika Szemes cilveks bijis Sansinas sala un pieveicis misliku!
— Nu un tad? — Asza vaicaja. — Ar Gudro padomes piekrisanu es par to uznemos atbildibu.
— Bet, ka nupat stastija sinziete Una, viniem solits, ka pirmie cilveki ar sarkanam asinim, kuri sastapsies aci pret aci ar misliku, bus sinzi. Bistos, ka, budami iedomigi un godkari, vini ar notikuso nesamierinasies.
— Vinu zvaigznu kugis ir lieliski apbrunots, — Aseroks piebilda, — un ari ahuna cels viniem pazistams.
— Uz Ellas saimnieki esam mes, Aserok, — tevs delam atbildeja. — Kad sinzi seit ieradas pirmoreiz, vini atteicas doties mislika ala, aizbildinoties, ka ieprieks nepieciesams sagatavoties. Szemes cilveks bija uznemigaks. Jo sliktak prieks viniem. Galu gala senais pravietojums attiecas uz mums, nevis uz sinziem! Mes nedrikstam atraidit nevienu paligu, tacu cina pret mislikiem javada vienigi mums — isiem! Sinzi ir labi brunojusies, bet ari mums ierocu pietiek!
Azlems nospieda kadu pogu uz sava galda. Viens ekrans pie sienas iegaismojas, un musu acu prieksa iznira Cilvecu kapnes. Cetri sinzi, starp tiem ari llna, staveja mana tela prieksa un par k%ut ko stridejas. Parejie steidzas uz zvaigznu kugi.
Tad Azlems deva paveli, kada uz Ellas nebija dzirdeta tukstosiem gadu:
— Izsludinat trauksmes stavokli nr. 1! — vins sauca mikrofona. — Nekavejoties paaicinat devinpadsmit gudros uz apspriedi! Kategoriski noliegts pacelties gaisa jebkuram sveszemnieku lidaparatam! — sie vardi izraisija smaidu, jo vienigais svesais seit tacu bija sinzu zvaigznu kugis!
— Redzesim, vai vini spes parvaret musu intensivas gravitacijas joslas! — Azlems teica.
Bet sinzi tobrid jau bija sasniegusi Zinibu pili.
— Ejam vinus sagaidit, — Azlems aicinaja. — Naciet visi, ari jus — Suilik un Esina! Jus un mans dels seit esat vienigie, kas bijusi talak par Sespadsmito galaktiku.
Nokapam zale, kur es pirmoreiz biju ticies ar gudrajiem. Bez liekam, ceremonijam apsedos pedeja rinda lidzas Esinai un Suilikam. Devinpadsmit gudrie, ta saucama Maza padome, ienema savas vietas. Pec tam zale ielaida sinzus.
Vini bija cetri — tris viri un viena meitene. Visi bija skaisti, stalti, gaismataini, pagara auguma. Uz Zemes vinus varetu noturet par zviedriem. Vini izturejas vesi un augstpratigi. Sinziem iedeva pastiprinatajas kiveres, kuras vini tulit pat uzlika galvas.
Vecakais sinzs, pieversies Azlemam, saka runat: vini esot aicinati uz Ellu, lai cinina tiktos ar izdaudzinatajiem mislikiem; brunojusies ar visspecigakajiem ierociem, kadus vien vinu zinatnieki spejusi izgudrot, sinzi steigusies surp no savas talas planetas, bet nu izradas, ka neuzvaramo ienaidnieku jau pieveikusi kada zemaka butne, kas ieradusies no atpalikusas, pa pusei mezonigas planetas! Tas esot nedzirdets apvainojums sinzu planetai Arboram, tapec vini nekavejoties aizlidosot un nekad vairs neatgriezisoties, ja vien vinu vadoni sernoni neatzisot, ka apvainojums esot parak smags, lai to tik vienkarsi aizmirstu. Tada gadijuma… Pagaidam vins pieprasot atvainoties un tulit pat iznicinat skulpturu, kas uzstadita uz vienas pakapes ar sinziem!
Sas runas laika veroju gudro sejas. Tajas nepakustejas ne vaibsts. Nemaniju ne mazakas neapmierinajuma pazimes! Toties Suiliks man blakus sedeja, zobus sakodis, un kaut ko nikni ruca.
Azlems atbildeja loti mierigi:
— Sinzi, jus esat divaini laudis. Mes ne-j kad neesam solijusi, ka pirmie cilveki, kas cinisies ar misliku, busit jus. Mes agrak nezinajam, ka eksiste ari citas butnes, kam tapat ka jums, ir sarkanas asinis. Un vel joprojam nezinam, vai patiesi misliku izstarojumus spej izturet visi cilveki ar sarkanam asinim. Turklat tam, kurs bus pirmais, nav nekadas nozimes. Sads aizspriedums pie mums iznicis reize ar karavadoniem un politikiem. Jus laikam nesaprotat, ka mislikus vares uzvaret tikai visu, itin visu pasaules cilvecu kopigiem spekiem! Lidz sim mes, isi, cinijamies vieni vai gandriz vieni, ik gadus saja drausmigaja cina zaudejot vairak neka simttukstos savu bralu. Szemes cilvekam netruka drosmes nokapt ala pie mislika bez jebkadas ieprieksejas sagatavosanas. Tapec vina telam ir pilnigas tiesibas palikt sava vieta. Izdariet to, ko speja vins, un mes labprat ari jusu skulpturai pievienosim misliku, ja velaties, pat divus tris!
Klausitaju rindam parsalca apslapets smieklu vilnis. Azlems turpinaja:
— Jusu palidziba mums, bez saubam, noderetu, tacu varam iztikt ari bez tas. Mislikiem pretoties spej Szemes cilveki. Mums savukart ir paraka tehnika, viniem ta nav uz tik augsta limena, kaut ari samera attistita. Pasaules telpa mit bezgala daudz cilveku, gan ar zilam, gan ar zalam asinim, un ari viniem netrukst varenu ierocu. Tomer neviens no mums nevar paredzet, kura planeta ka nakama kritis par upuri mislikiem. Kas zina, varbut misliki ir jau cel,a uz jusu galaktiku? Tapec labak atmetiet savu mulkigo iedomibu, kas tik augsti attistitai rasei nemaz nepiedien. Laipni ludzam jus iesaistities musu lielaja Apdzivoto planetu savieniba. Mums visiem ir viens kopigs ienaidnieks — misliki! Tie apdraud cilveces, vienalga, vai tam ir zajas, zilas vai sarkanas asinis. Pat ja jus butu nejutigi pret misliku izstarojumiem, neviens nespej dzivot zem izdzisusas saules! Pardomajiet visu labi un atgriezieties pie mums ar draudzibu, nevis ar naidu. Jus tacu neatrodaties uz Arbora, bet uz Ellas, kur vienigie saimnieki esam mes, isi. Sovakar gaidisim jus atkal.
Sinzi grasijas iebilst.
— Ne! — vinus partrauca Azlems. — Atbilde nav vajadziga! Vispirms labi to apsveriet. Tatad — lidz vakaram!
Devinpadsmit padomnieki pamazam izklida, atstajot mani, Esinu un Suiliku kopa ar sinziem:
Acimredzot tikai tagad sinzi pamanija mani. Mums draudigi tuvojas tris vinu viri. Velti jauna meica lukoja aizturet vecako sinzu. Es piecelos. Suiliks lenam uzlika roku uz neliela izstarotaja maksts — vinam ka ksilla kapteinim bija tiesibas to nesat pie jostas. Ieverojusi so kustibu, sinzi apstajas.
— Un es ticeju, — viens no viniem iesaka, — ka isi, gudrie isi, kops gadsimtiem neatzist karus…
— Protams, bet tas neliedz aizstavet viesus, — atcirta Suiliks. — Ja jums nav launu noluku, kapec tad slepjat ierocus zem tunikam? Vai domajat, mes nemanam metalu zem jusu dranam?
Situacija saasinajas. Velti mes ar Esinu, no vienas puses, lina un vecakais sinzs, no otras, lukojam iejaukties. Suiliku parnema saltas dusmas, kas tik raksturigas isiem, bet jaunie sinzi kvelot kveloja neizsakama naida. Vini, bez saubam, mekleja iemeslu sadursmei.
Ka «deus ex machina» cetru isu pavadiba peksni paradijas sardzes virsnieks:
— Devinpadsmit gudro padome laipni ludz sinzu viesus atgriezties zvaigznu kugi. Padomeatgadina, ka uz Ellas nevienam, iznemot dezurejosos virsniekus, nav tiesibu nesat ierocus.
Virsniekam galva bija speciga pastiprinataja kivere, tapec vina domas atbalsojas manas smadzenes skaidri un noteikti ka ultimats. Drosi vien ari sinzi tas uztvera tapat ka es, jo, peksni nobalusi, steidzigi devas projam. Pagriezusies atpakal, Ilna musos ilgi noskatijas.
— Szemes cilveku un vina draugus, — virsnieks turpinaja, — gaida Azlems.
Kad iegajam Azlema kabineta, vins dedzigi stridejas ar Aasu un Aseroku.
— Sinzi mums nav vajadzigi, — Asza teica. — Iztiksim ar Szemes cilvekiem.
— Bet sinzi ir vareni, — Aseroks iebilda, — gandriz tikpat vareni ka mes. Ticiet man, jo esmu redzejis vinu planetu. Uz Arbora ir vairak iedzivotaju neka uz visam trijam musu planetam kopa. Turklat viniem ir vergi — telmi…
Peksni Aserokam iesavas prata gaisa doma, un vins pusvarda speji apravas.
— Saprotu! Szemes cilveku sinzi noturejusi par telmu, jo vins ir tikpat plecigs un melnigsnejs!
