Tad Aseroks pastastija, ka uz Arbora, pretstata Zemei un Ellai, eksiste divejadas cilveces: trauslie, gaismatainie sinzi un plecigie, tumsmatainie telmi. Starp citu, tapat ka pie mums aizvesturiskos laikos, daba tur radijusi vairakus cilveku tipus. Kamer uz Zemes saglabajies tikai viens no tiem, kas parejos iznicinajis vai absorbejis, uz Arbora divos attalos kontinentos attistijusies divi dazadi cilveces atzarojumi. Kad sinzi atklaja telmu kontinentu, tur kultura jau bija sasniegusi parak augstu limeni, lai iedzivotajus iznicinatu. Iedomajies, kas notiktu, ja Amerika atrastu tuvus neandertaliesu pectecus! Mes, eiropiesi, tos katra zina iznicinatu! Bet nesalidzinami gudrakie, humanakie vai gluzi vienkarsi praktiskakie sinzi tos paklava sava verdziba. Ar laiku telmu stavoklis uzlabojas, tacu vel lidz sim vini veic tikai visvienkarsakos darbus. Tas, bez saubam, izskaidrojams ar to, ka telmi absoluti nespej patstavigi darboties. Sinzi pret vergiem izturas labi, tacu par rasu sajauksanos nevar but ne runas tapec, ka sinzi un telmi pieder pie divam parak atskirigam cilveku sugam. Arbora sociala iekarta, kas balstas uz telmu verdzibu, ir aristokratiska tipa un mazliet atgadina senas Japanas iekartu.
Tatad noskaidrojas, ka es ar savu plecigo stavu, ar matu un adas krasu lidzinos telmiem. Lai saprastu sinzus, iedomajies, ka justos lepns valdnieks, kas, aicinats cinities ar puki, ierastos visa sava vareniba, bet tad vinam peksni pavestitu: «Tu vairs neesi vajadzigs. Simpanze jau tika ar to gala bez tevis!»
Klausoties Aseroka paskaidrojumos, abi gudrie pamazam nomierinajas. Visiem kluva skaidrs, ka, rikojoties diplomatiski, nebus gruti ar sinziem izligt: vajadzeja vinus parliecinat, ka par spiti tumsajai adas un matu krasai es tomer neesmu telrns. Uznemies so pienakumu, Aseroks aizsteidzas uz zvaigznu kugi.
Driz vien ari es sanemu uzaicinajumu doties turp. Suiliks mani pavadija. Netalu no sinzu sargpostena Suiliks apstajas un piedavaja man savu izstarotaju. Es pateicos, bet to nenemu, jo biju parliecinats, ka man nekas nedraud. Pie ieejas kugi mani sagaidija kads sinzs un lika sekot. Zvaigznu kugis bija milzigs — vairak neka simt astondesmit metru gars! Mes ilgi gajam pa bezgaligo eju labirintu, lidz nonacam zale, kur mani jau gaidija Aseroks un pieci sinzi. Visiem galvas bija pastiprinatajas kiveres. Mazliet nomalus, atbalstijusies ar muguru pret sienu, staveja lina. Ari vinai galva bija tada pati kivere, no kuras spraucas ara meitenes zeltainie mati.
Tiklidz ienacu, vecakais sinzs pavestija:
— Isi apgalvo, ka tu neesot telms, bet vienkarsi melnigsnejs sinzs. Tulit to parbaudisim. Pastasti mums par savu planetu!
Bez steigas panemu metala kreslu, apsedos, parmetu vienu kaju pari otrai un iesaku:
— Mani uzskata par telmu, un tas ir aizvainojosi, tapat ka jus aizskar apzina, it ka sinzus esot parspejis kads telms. Es jums atbildesu, tacu vienigi aiz cienas pret isiem. Manu planetu apdzivo tikai viena cilvece, un tomer pie mums netrukst nedz jums lidzigu gaismatainu individu, nedz ari melnigsneju ka es. Sastopami ari pavisam melnadaini vai dzeltenadaini cilveki, un to nav mazums. Pie mums ir bezgala daudz diskutets, kura rase augstak attistita neka citas. Galu gala esam nospriedusi, ka visas rases ir lidzvertigas. Vel nesen mums vajadzeja cinities pret kadu tautu, kura uzskatija sevi par augstaku rasi. Mes vinus pieveicam un pieradijam, ka starp rasem atskiribu nav.
Si domu parraide, kura visparejos vilcienos sinziem sniedzu parskatu par Zemes civilizaciju, socialo iekartu, zinatni un makslu, turpinajas vairak neka stundu. Budami nesalidzinami paraki par mums zinatnes attistiba, sinzi dazas tas jomas parspej pat isus. Savukart Arbora zinatniekus parsteidza musu panakumi atomenergijas izmantosana, jo vini so problemu bija atrisinajusi krietni velak.
Sinzi apbera mani ar neskaitamiem jautajumiem, pakapeniski uzdodot aizvien sarezgitakus. Beidzot nolema, ka, neskatoties uz dazam kopejam arejam pazimem, es tomer neesmu telms. Turpmak sinzi pret mani izturejas pavisam citadi — atmetusi augstpratibu, vini kluva sirsnigi un laipni. Ilna staroja prieka — vina vieniga bija mani aizstavejusi! Aseroks vienojas ar sinziem, ka vecakais no viniem, Unas tevs Helons, kas vadija ekspediciju, vakara ieradisies devinpadsmit gudro apspriede.
Kad gajam projam, Ilna un vinas bralis Akeijons mus pavadija. Lauka mani jau gaidija Suiliks un Esina. Aseroks aizsteidzas notikuso pavestit Azlemam, un es paliku divu isu un divu sinzu sabiedriba.
Mes visi liksmojam. Draudosais konflikts bija pilnigi noversts. Suiliks slepeni pacuksteja, ka simts ksilli jau bijusi gatavi vajadzibas gadijuma iznicinat sinzu zvaigznu kugi. Sarunadamies nonacam pie kapnem, kas veda lejup uz juru, un apsedamies uz pakapieniem. Spriedam par musu planetam, un es biju spiests apsolit, ka pec uzvaras par mislikiem vispirms apciemosu Arboru un tikai tad dosos atpakal uz Zemi. Par so uzvaru mes runajam, it ka par kaut ko pavisam vienkarsu un pilnigi noteiktu. Patiesiba uzvaras diena bija tik.talu, ka lidz tam no mums nebus palikusi pat pisli, jo cina drosi vien turpinasies vel tukstosiem gadu. llna un Akeijons mani siki iztaujaja par misliku. Vini bija nolemusi nokapt ala, lai parliecinatos, vai sinzi tikpat nejutigi pret mislika izstarojumiem ka Zemes cilveki. Apsolijos, ka dosos turp velreiz kopa ar viniem.
Taja vakara, ka jau bija nolemts, devinpadsmit gudrie ar sinziem tikas otrreiz. Neatkarigi no sekam, kadas varetu but paritdienas eksperimentam Sansinas sala, tika noslegts savstarpejas sadarbibas ligums. Aszam un Suilikam, kuri ar saviem kosmosa petijumiem bija izpelnijusies tiesibas klut par gudro kandidatiem, uzticeja staties sakaros ar sinziem. Pec abu luguma viniem par paligiem nozimeja mani un Esinu. Sinzi no savas puses izvelejas Helona delu Akeijonu un meitu llnu, ka ari jauno fiziki Etohanu.
Isu delegacija man, bez saubam, bija tikai padomdeveja tiesibas. Oficiali parstavet musu Zemi es nevareju, jo mani no tas, ne jau nu gluzi pret pasa gribu, tomer visai negaiditi nozaga. Lai vai ka, uzdevums mani loti iepriecinaja — tas deva iespeju tuvak iepazit Esinu un Suiliku, kurus uzskatiju par draugiem, Aszu, pret kuru izjutu patiesas simpatijas, un sinzus, kas mani loti intereseja. Pagaidam ta vel bija tikai interese, ne vairak.
Par to, ka ceturto reizi apciemoju misliku, es nemaz nestastitu, ja vien tas man gandriz nebutu maksajis dzivibu. Turklat kops ta laika sinzi mani atzina par augsti attistitu butni. Iznemot Ilnu un vinas brali, parejie joprojam nespeja parvaret sleptu riebumu pret mani. Tas, bez saubam, mani aizvainoja, jo uz sinzu zvaigznu kuga biju redzejis dazus telmus, bet, tici man, iznemot augumu un matu krasu, nesaskatiju vinos ne mazakas lidzibas ar sevi. Tie drizak atgadinaja hipotetisko gorillas un pitekantropa krustojumu.
Kad sinzu zvaigznu kugi lidojam uz Sansinas salu, milzigais lidaparats skita tikpat paklausigs ka ksilli. Tiesa, vaditaja kabine toreiz mani neielaida. Devinpadsmit isu gudros uz salu nogadaja Suiliks ar vienu no lielakajiem ksilliem.
Tik milzigiem lidaparatiem Sansinas sala nebija piemerota lidlauka, tapec vajadzeja nolaisties jura. Krasta mes izcelamies ar motorlaivam. Ta bija pirma un vieniga reize, kad uz Ellas izmantoju sadu satiksmes lidzekli.
Devos ala pirmais, man sekoja Akeijons, Una un kads isu jauneklis — vina vardu vairs neatceros. Jauneklim vajadzeja mus kontrolet. Man galva bija jau agrak mineta uzlabota pastiprinataja kivere.
Kamer ala biju viens, misliks nereageja. Acimredzot vins mani pazina un laikam atcerejas, ka starot butu veltigi. Ari naida vilni soreiz neuztveru, vienigi neskaidru zinkari. Sakuma misliks pat nepakustejas.
Tad desmit robotu pavadiba ienaca parejie. Reiz vaicaju Aszam, kapec isi ka aizsarglidzekli neizmanto savas antigravitacijas zonas. Vins paskaidroja, ka slegta telpa sis zonas strauji paaugstina temperaturu. Musu vienigais ierocis bija man uzticeta «aukstas liesmas pistole».
Tatad ala ienaca mani biedri. Tiklidz vini bija parkapusi slieksnim, misliks, pieplacis zemei, saka starot ar pilnu jaudu un virzijas mums klat. Isu jauneklis metas uz izeju, bet, nesasniedzis to, pagiba. Sinzi pret izstarojumu bija tikpat nejutigi ka es, un tomer vini nesteidzas atkapties, bet pieskreja man klat, uz mirkli aizsegdami metala ermu. Pedejais sobridi izmantoja istam robotu slaktinam. Kad beidzot man radas izdeviba saut, no desmit robotiem bija palicis tikai viens. Bet misliks, mieriga gara aizslidejis lidz durvim un nostajies eja, aizsprostoja mums celu. Nu mes bijam vina gusta.
Zinot, ka nepieciesamibas gadijuma talka naks isu speciga tehnika, es par to seviski neuztraucos. Tacu loti nobazijies biju par isu jaunekla likteni, jo, mislikam nemitigi starojot, vina dzivibai ar katru mirkli draudeja lielakas briesmas. Pavestijis mikrofona, ka lukosu atbrivot izeju, liku sinziem paiet sanus un ar pistoli roka devos mislikam tiesi virsu.
Ta metala kermenis pustumsa viegli zaigoja. Sagatavojies sanus lecienam, izsavu. Misliks atkapas. Izsavu velreiz. Kapdamies atpakal, misliks ieslideja skafandru kamera. Steidzos vinam pa pedam, bet tas man gandriz maksaja dzivibu. Misliks klupa man virsu tik nikni, ka sauraja telpa tik tikko paguvu izvairities. Par laimi mans pastiprinatajs bija ieslegts un pec mislika naida vilnu intensitates vareju paredzet katru nakamo uzbrukumu. Si divaina korrida ilga veselas piecas minutes. Beidzot misliks atkal ieslideja ala, un es vinam sekoju.
Eja uzgrudies virsu robotam, kas nesa projam pagibuso isu, zaudeju kadas desmit sekundes. Si aizkavesanas vareja klut likteniga sinziem. Kad ieskreju ala, Akeijons bija aizstajies prieksa pie sienas pieplakusajai Ilnai, bet misliks tikai dazu metru attaluma no viniem lenam celas gaisa, lai abus saskaiditu. Izsavu sesas reizes pec kartas. Misliks, strauji pagriezies, metas man virsu. Maniju zilbinosu gaismas uzliesmojumu, pec tam, sanemis
