drausmigu triecienu, skiet, iegrimu nemana.
Tagad sava stasta parleksu pari trisdesmit dienam, gluzi vienkarsi tapec, ka visu so laiku guleju bezsamana un pat nenojautu, kas ap mani notiek. Misliks bija mani gandriz saskaidijis, sadragadams vairakus kaulus, un saplesis skafandru, sakara ar ko biju apsaldejis gandriz pusi kermena.
Atjedzos gulta, kas atradas kada svesa telpa ar metala sienam. Guleju uz muguras, un virs manis nemitigi duca milzigs kvadratveida reflektors, atstarodams violetus starus. Man nekas nesapeja, kaut gan jutos neizsakami vargs. Meginaju pakusteties un sapratu, ka manas kajas un rokas ir iegipsetas. Tad isu valoda saku saukt, lai kads ienak.
Ieradas kads nepazistams sinzs. Vina mati bija gluzi balti, bez isiem raksturigas platinblondas nokrasas, drizak gan si galva likas nosirmojusi. Noliecies pie manis, svesais paraudzijas uz kaut ko arpus mana redzes loka, pasmaidija un teica dazus vardus. Reflektora dukona mainija tembru, gaisma kluva spilgti violeta. Sajutu sikus durienus visa miesa, un speki pamazam atgriezas. Sinzs aizgaja, atstadams mani vienatne. Man skaidri atausa atmina visi notikumi — bez saubam, biju smagi ievainots un tagad guleju sinzu slimnica, kas drosi vien atradas uz vinu zvaigznu kuga.
Tad atkal iegrimu patikama snauda. Nezinu, pec cik ilga laika — pec dazam minutem vai pec vairakam stundam, svesais sinzs atgriezas, soreiz kopa ar Szanu, kas man paskaidroja notikuso: tiklidz misliks esot man pieskaries, ta «karstas gaismas» ietekme kluvis cinas nespejigs, tacu gaisma uzliesmojusi nevis pirms trieciena, ka man likas, bet pec tam. llna un vinas bralis ievilkusi mani skafandru kamera neapskauzama stavokli,
Kad tiku nogadats zvaigznu kugi, es gandriz vairs neelpoju. Sinzi apnemas mani izarstet, pirmkart, tapec, ka lidojumu uz kontinentu es neizturetu, otrkart, tapec, ka butiba biju izglabis vinu vadona delu un meitu, tilrklat fiziologiska zina es biju tuvaks sinziem neka isiem. So tuvibu nekavejoties noteica kimiski ar histobiologiskam analizem, kamer ierices, kuras parspeja visu uz Ellas redzeto, maksligi uztureja mani dzivibu. Manas un sinzu protoplazmas divaina analogija Java, ne mirkli nevilcinoties, veikt vairakas sarezgitas plastiskas operacijas, par kadam uz Zemes pagaidam var tikai sapnot. Sai zina sinzi ir isti makslinieki, un «dzivo izejvielu», ja ta drikst izteikties, viniem nekad neaptrukst. Neverojot to, ka sinziem piecu pirkstu vieta ir tikai cetri — ipasiba, kas krustojuma ar Zemes cilvekiem var izzust, — vini patiesiba mazak atskiras no eiropiesiem neka kiniesi.
Vardu sakot, par to; ka izveselojos un nepaliku kropls, esmu pateicibu parada galvenokart sinzu slavenajam arstam Visedomam Protams, lieli nopelni te ari Szanam, kuru biju pamatigi iepazistinajis ar Zemes medicinas nozimigakajiem sasniegumiem un kas vareja sniegt vinam derigus padomus, tapat nevaru nepieminet ari linu, kas dienam ilgi uzmanigi sekoja pasizgudrotas, briniskigas! maksligas sirds.darbibai.
Kops samanas atgusanas es strauji atveselojos. Jau ceturtaja diena man atlava celties. Nemot paliga pastiprinataju kiveri un stundam ilgi sarunajoties ar linu, vinas brali un tevu, macijos ari sinzu valodu. Saja laika man izdevas daudz ko uzzinat par Arboru un pasiem sinziem.
Kaut ari sinziem augsti attistita ir zinatne un tehnika, tomer sabiedrisko iekartu vini parnemusi no saviem senciem, un ta ir loti interesanta. Senak sinzu gimenes bija aristokratiskas, visus fiziskos darbus veica zemakas cilveku sugas parstavji — telmi. Savu dzivi sinzi veltija makslai, celojumiem un kariem. Pedejais kars notika apmeram pirms septiniem vinu planetas gadsimtiem, pec tam karus aizstaja zinatniski meklejumi un kosmiskas telpas petijumi. Ta ir paradoksala nejausiba, ka Zemi atklaja nevisArbora kosmonauti, bet isi, jo, ka velak noskaidrojas, sinzu galaktika — Andromedas miglajs — atrodas mums tuvu kaiminos. Patiesiba starp musu galaktikas zvaigznu miljardiem atrast tiesi Saules sistemu nav nemaz tik vienkarsi.
Tagad uz Arbora mit apmeram divi miljardi sinzu, bet uz citam vinu galaktikas planetam — gandriz trissimt piecdesmit miljonu. Sinzu sociala iekarta saglabajusi aristokratisku raksturu. Helona bralis ir semons — sis apzimejums atbilst musu nosaukumam firsts. Uz Arbora ir pavisam cetri semoni, cetru dzimtu galvas — pedejo sinzu karalu pecteci. Valsts politiska struktura atgadina piramidu. Tas virsotne atrodas cetri semoni. Sis amats ir daleji mantojams, ja semonus ievel vienmer no vienas un tas pasas dzimtas, kaut gan jaunajam semonam obligati nav jabut iepriekseja delam. Bet lina so sarezgito valsts strukturu tev velak izskaidros labak neka es.
Tikai astotaja diena pec apzinas atgusanas Visedoms atlava man iet lauka. Kopa ar linu un Suiliku liksmi atstaju zvaigznu kugi, un devos pastaiga. Mieriga gara uzkapam pa Cilvecu kapnem, kur isi pie sinzu tela kajam tiesam bija novietojusi vienu misliku.; Biezi lukodamies sava mazaja pulksteniti, Suiliks noslepumaini smaidija, un ari Unas; seju rotaja miklains smaids. Driz vien noguru un velejos atgriezties gulta. Vini dedzigi mani atrunaja, apgalvojot, ka svaigs gaiss naks man tikai par labu, un mes apsedamies krasta uz akmens solina ar seju pret juru. Garamejot mums blakus uz bridi piesedas Asza. Mazliet parunajies, vins pameta mus un devas uz zvaigznu kugi. Apmeram pec bazika Suiliks atkal paveras pulksteniti un, viltigi saraucis zalo seju, teica:
— Nu varam iet atpakal.
Kad kapam augsa pa trapu, mani sveicinaja divi brunoti sinzu sargkareivji. Tas skita divaini, jo parasti vini sveicina tikai savus virsniekus un devinpadsmit gudros. Nemanot lina un Suiliks kaut kur nozuda, un es paliku gaiteni viens. Manu vientulibu driz vien partrauca Akeijons, peksni nostadamies mana prieksa krasna purpura tunika ar garu purpura apmetni, vina pieri ieskava plana, saura, mirdzosa platina stipina.
— Nac, — vins isu valoda aicinaja, — uzgerb svetku terpu, tulit tev par godu notiks sviniga ceremonija.
Ievedis mani kada kabine, vins palidzeja uzvilkt sinzu drebes. Man bija sagatavota gara, balta tunika un tads pats apmetnis, kas jo vairak izcela manu melnigsnejibu, turklat galva vajadzeja likt zelta stipu.
Sekojot Akeijonam, iegaju zale, kas atradas aiz vadibas kabines. Sas iegarenas zales gala bija izveidots paaugstinajums, uz kura sedeja Helons un lina. Helons bija terpies avenkrasas, bet lina — gaiszala tunika. Goda sardze gar sienam staveja zvaigznu kuga virsnieki melnas un visa pareja komanda — pelekas uniformas. Starp sim brivas krokas kritosajam tunikam Aszas un Suilika piegulosie terpi izskatijas gandriz vai nepieklajigi. Asza sedeja paaugstinajuma labaja, bet Suiliks — kreisaja puse.
Es parsteiguma apstajos netalu no tribines. Zale valdija dzils klusums. Paris solus man aizmugure ka sastindzis staveja Akeijons.
Lenam piecelies, Helons vaicaja:
— Kas seit stav ur-semona prieksa?
— Brivs, dizciltigs sinzs, — mana vieta atteica Akeijons.
— Kads varondarbs vinam dod tiesibas terpties baltaja tunika?
— Vins izglabis no naves ur-semona meitu un delu.
— Kadu balvu par to velas brivais, dizciltigais sinzs?
— Vins ludz pieskirt vinam Ahenretonu.
— Ko par to saka ur-semona meita un dels?
— Nav iebildumu, — lina un Akeijons reize atsaucas.
— Un ko teiks ur-semona brivie, dizciltigie biedri?
— Piekritam, — vienbalsigi skaneja virsnieku un komandas atbilde.
— Es, ur-semons Helons, zvaigznu kuga «Tsalans» komandieris, uz draudzigas planetas Ellas visu citu Arbora semonu — Tirana, Siora, Sertena, Arbortiana un Sina-j fas — varda uz visam sesam planetam dzi-; vojoso un miruso sinzu un musu nakamo paaudzu varda pasludinu, ka planetas Szeme sinzam, kas stav musu prieksa, par vina viriskibu pieskirts Sinzuthena un septitas pakapes Ahenretona nosaukums.
Zali parsalca parsteiguma saucieni. Ilna smaidija.
— Ej tuvak, — man pacuksteja Akeijons.
Es laikam izskatijos loti komisks sava baltaja tunika, ar zelta stipu ap pieri un pastiprinataja kiveri ar smalkam, vibrejosam ante nam galva. Laga neaptverdams, kas isti notiek, devos uz prieksu un apstajos pie paaugstinajuma.
Atskaneja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotajiem, ta pati, kuru dziedaja Ilna, kad pirmoreiz satikamies. Mani parnema religiskai bijibai tuva sajusma. Maniju, ka balto apmetni man nonem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskaneja. Tagad es staveju sarta apmetni ar zeltitam apmalem.
— Ar so bridi, Szemes dels, tu esi sinzs, tapat ka mes, — Helons turpinaja. — Nem, te ir tavas «Tsalana» atslegas un ierocis, ko driksti nesat pie saniem, — un, uzsmaidijis Aszam, vins piebilda: — Ja vien musu saimnieki isi to neliegs.
Man pasniedza paisu, mirdzosu metala stobrinu un divas simboliskas vara atslegas — patiesiba sinzi, tapat ka isi, so primitivo durvju sledzi sen vairs nelieto.
— Ceremonija beigusies, — pavestija Helons un pieversas man, — ceru, ka songs Vsevolods Klers neatteiksies nobaudit sinzu vakarinas.
— «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons paskaidroja. — Pec semona, ur-semona un Vithiana ta ir augstaka
