brinumu. Luk, kadas domas mani raisijas, verojot sic dazadas kosmosa parstavju sejas.
Himna vel arvien skaneja — ta bija slavas dziesma visvarenajai pasaules raditajai, visa pirmsakumam — Gaismai.
Tad atkal iestajas klusums. Domas iegrimusi, dazado pasaulu parstavji vel ilgi sedeja ka sastingusi. Beidzot Azlems pamaja, lai sapulcejusies izklist.
— Nezinaju, ka isi ari parejas cilveces pieversusi savai ticibai, — teicu Suilikam.
— Tu maldies. Pats zini, ka neesmu ticigais. Himnas vardiem nav nozimes. Muziku pirms vairakiem gadsimtiem tai komponejis Ellas-Venas genialais komponists Rienss. Pietiek ar tas melodiju vien, lai isi nonaktu ekstaze. Liekas, ka ta lidzigi ietekme ari citu planetu parstavjus. Visam religijam dzilakaja butiba ir daudz kopeja. Vai tiesam tu neko neizjuti?
— Ne. Man skiet, ka ari sinzus si muzikai ne mazaka mera neietekmeja.
— Kluse! Neruna ta! Vismaz pagaidam, ne. Isi sai zina ir atri aizvainojami. Kukainveidigie cilveki ir tikpat nejutigi ka jus, un ii tas viniem sakuma sagadaja lielas nepatiksanas. Bija pat nolemts vinus izslegt no savienibas. Jums, protams, par to nav jabaidas, jo cina pret mislikiem esat musu vieniga ceriba.
Sesija ilga vienpadsmit dienu. Otra plenarsede notika tikai pedeja diena. Darbs norisa galvenokart tehniskajas komitejas. Es stradaju kopa ar isu delegaciju. Pec svinigas nosleguma ceremonijas lidojam atpakal uz Ellu. Man par lielu sarugtinajumu sinzi palika uz Resana.
Driz vien atkal iejutos ikdienas dzive. Joprojam mitinajos pie Suilika. Katru dienu 9 ierados Zinibu pili, kur kopa ar Aszu un Szanu veicam eksperimentus salidzinamaja biologija. Aszam izdevas maksligi iegut mislika izstarojumu. Ta strukturu es vel lidz sim neizprotu, zinu tikai, ka sai radiacijai nav neka kopiga ar elektromagnetismu. Isu, sinzu un ari dazu citu planetu fiziki sen apguvusi to, par ko musu zinatniekiem vel nav ne jausmas.
Uz Ellas jutos gandriz ka majas. Isu valodu vel pilnigi neparvaldiju, tacu sarunaties vareju itin veikli, tapec nepartraukti valkat domu uztvereju vairs nevajadzeja. Isi uzskatija mani par savejo, man netruka draugu, pazinu, darba. Ka arzemju specialists biologs tiku oficiali iesaistits Biologiskaja sekcija cinai pret mislikiem, kur, sadarbojoties ar Rasenoku un Szanu, vadiju isu jauno biologu grupu desmit cilveku sastava. Ar dzivi uz Ellas biju tik loti saradis, ka reiz, runajot ar Aszu, gluzi nopietni iesaucos: «Mes, isi…», kas, dabiski, izraisija smieklu vetru. Isi nudien ir loti patikami, jautri un laipni laudis, un, neverojot zinamu vesumu jutu zina, ar viniem, nenoliedzami, vieglak sadzivot neka ar sinziem, kas parak atri apvainojas.
Pec menesa no Resana atgriezas sinzu zvaigznu kugis, un es ar lielu prieku iesaistiju savas grupas darba ka llnu, ta Akeijonu.
Manas dienas parasti riteja sadi: tulit pec saules lekta kopa ar Suiliku paedis brokastis, steidzos uz laboratoriju. Atstajis reobu uz terases, devos uz zvaigznu kugi pec Unas un vinas brala. Lidz dienas vidum mes stradajam. Pusdienas medzu ieturet «Sveszemnieku nama» vai vel biezak — sinzu zvaigznu kugi. Pec tam turpinajam darbu laboratorija un nebeidzam to atrak ka divas stundas pirms saules rieta. Ja laiks bija jauks, lici peldejamies. Talu peldet neiedrosinajamies, jo jura mudzet mudzeja plesigas zivis, ta saucamas «vsivz», daudz plesigakas par musu haizivim, bet sauro ieeju lici no tam aizsargaja asrna antibiotisko staru josla. Bez laboratorijas darbiniekiem mums biezi pievienojas Suiliks un Esina. Isi ir neparspejami peldetaji. Ne reizi vien manu acu prieksa Suiliks simts metru distanci veica cetrdesmit septinas sekundes, ka nieku parspejot musu pasaules rekordu.
Ka isiem, ta sinziem fizkultura ir liela ciena. Kaut gan fiziski vini ir nespecigaki par Zemes cilvekiem, tacu daudzkart vingraki. Vienmer but pedejam gan peldesana, gan skriesana un leksana man beidzot apnika, tapec ieviesu uz Ellas svarcelsanu, diska un skepa mesanu, pareizak sakot, nevis ieviesu, bet atjaunoju, jo senos laikos lidzigi sporta veidi isiem bijusi pazistami.
Kad tumsa lidojam majup, Suiliks macija man pazit zvaigznes pie Ellas debesim. Verojot tas vai nu ar neapbrunotu aci, vai ari maza talskati, reizem lauka uzkavejamies loti ilgi. Isi ir astronomu tauta. Pie viniem pat berni pazist visus zvaigznajus. Ari skola eksamenos viniem to prasa. Dazreiz vakaros neliela torpedveida lidaparata pie mums atlidoja Ilna ar brali. Sis lidaparats bija atraks par reobu, tacu ne tik stabils.
Kamer es ar savu grupu citigi mekleju isiem noderigu aizsarglidzekli pret misliku izstarojumu — sai zina nenozimigi panakumi mums jau bija —, Suiliks un simtiem citu ksillu vaditaju macijas rikoties ar ierociem, kurus bus jalieto izskirosaja cina. Talu Zalaja jura isi evakueja un parverta apmacibu vieta kadu salu, kur tika savesti veseli kalni visdazadako ierocu, sakot ar atombumbam, kas atgadina musejas, beidzot ar briesmigam iznicinasanas iericem, par kadam mums, Zemes cilvekiem, par laimi, vel nav ne jausmas. Sikak par tam pastastisu citreiz.
Kadudien peksni sanemu paveli macities vadit ksillu. Ar so smago uzdevumu tiku gala pec trim menesiem. Vadit ksillu izplatijuma nemaz nav grutak, ka reobu. Vissarezgitaka ir pareja ahuna, un, kaut gan loti centos, man eksamena izdevas iegut tikai otras klases pilota pakapi, kas aptuveni atbilst musu «kabotazas kapteina» nosaukumam. Ahuna ienirt un vairak vai mazak precizi no ta iznirt biju gan iemacijies, tacu nereti vel rikojos tiri intuitivi. Tomer talak par Ceturto galaktiku nekad nelidoju. Lai parvaretu milzigos attalumus un, galvenais, — lai atgrieztos atpakal, jabut labam matematikim, kads es nekad neesmu bijis. Ahuna teoriju galigi neizprazdams, vadiju ksillu lidzigi neskaitamam musu Zemes sievietem, kuras nevainojami vada automasinas, neko nezinot par ieksdedzes dzineju.
Savadi, ka pec tam man bija daudz vieglak vadit sinzu zvaigznu kugi, kaut gan ka isi, ta sinzi apgalvo, ka tas pariet ahuna, ko sinzi sauc par «rror», pavisam citadi neka ksills. Isi pat saubas, vai tas ir viens un tas pats ahuns! Un patiesi, ja ksills un zvaigznu kugis vienlaikus dodas izplatijuma, reize ienirst ahuna un paliek tur tikpat ilgi, tie tomer nekad viena un taja pasa laika un vieta neiznirst. Attalums starp tiem dazkart sasniedz ceturtdalu gaismas gada.
No visa uz Ellas pavadita laika man ciesi atmina iespiedies kads vakars. Iznemuma karta mes ar Suiliku un Esinu reiz nolemam pa nakti palikt Sveszemnieku nama. Gaidot Ilnu un Akeijonu, apsedamies liedaga. Suiliks nule bija pavestijis, ka vinam ar Esinu driz bus kazas, kuras man vajadzes but par ligavas aizstavi «stensetanu». Ilna nezin kapec toreiz atnaca viena un apsedas man blakus. Debesis taja nakti likas apbrinojami skaidras, zvaigznu miljardi tajas dega spozak neka parasti. So to man pajautajis, Suiliks lika paradit Sisantora zvaigznaja dzeltenigi sarto Oriaboru, sarkano Sesinsjafanu, zilgano Beroe un citus spideklus.
— Neskaties atpakal un pasaki, kada kosi zila zvaigzne patlaban mirdz tev aizmugure, apmeram trisdesmit gradu virs horizonta? — Suiliks pavaicaja.
— Kalvenolts, — uzvarosi iesaucies, pagriezos, lai parliecinatos, vai neesmu maldijies…
— Atklati sakot, — piebildu, — Kalvenolts nemaz nav ne tik spozs, ne tik kosi zils.
— Tas atkarigs no zvaigznes augstuma virs horizonta, — neatskatidamies Suiliks paskaidroja. — Uz vienas Kalvenolta planetas esmu bijis. Ta nav apdzivota, tacu bezgala skaista.
Paris draugu pavadiba pie mums pienaca Akeijons, un mes uzsakam runat par kaut ko citu.
Velak es biezi iedomajos, ka divainas parmainas Kalvenolta spektra biju ieverojis pirmais. Ta tiesam bija Ellai loti tuva zvaigzne, ne vairak ka sesu gaismas gadu attaluma, sensenis pazistama ka isu astronomiem, ta parejiem, un tapec neviens tai parak lielu uzmanibu nepieversa.
Apmeram paris menesus pec sa vakara Suiliks apprecejas. Kazu ceremonija uz Ellas medz but divejada. Vienkarsakais veids — kad ligava un ligavainis, ieradusies pie oficialas personas, pavesti, ka velas staties lauliba. Otrs — daudz sarezgitaks — noris saskana ar senajam tradicijam. Nemot par sievu «liela mistisko ceremoniju meistara», citiem vardiem sakot, galvena priestera meitu, Suilikam vajadzeja izveleties otro variantu.
Ta ka man bija uzticeti ligavas aizstavja pienakumi, tad nedeju pirms kazam pie manis ieradas divi jauni isu priesteri, lai iepazistinatu mani ar kazu parasam. Senos laikos, aizvesturisko karu perioda, laulajoties divu dazadu klanu jauniesiem, kazu svinibas nereti partrauca ligavas klana jaunekju uzbrukums, vini nevelejas savu meiteni atdot svesiniekam. Tapec ligavainis no ligavas radiniekiem vai cita klana, iznemot savu, izraudzijas ligavas aizstavi — «stensetanu». Tris dienas, kamer ilga laulibu ceremonija, aizstavim vajadzeja jaunlaulatos sargat. Visbiezak so pienakumu uzticeja kadam slavenam karaviram, vadonim vai priesterim. Protams, musdienas par brunotu uzbrukumu nevar but ne runas, tacu reibinosie dzerieni darija savu un kazas dazkart beidzas ar nopietnu sadursmi. Turklat lidz ar ligavas nolaupisanu, kaut ari tikai uz mirkli, tika anulets viss ceremonials, kas bija jaatsak no gala. Suiliks par ligavas aizstavi izvelejas mani, ka savu draugu, palaudamies uz manu, Zemes cilveka, fizisko speku. Nu, ko lai dara, saku meklet starp Esinas tuviniekiem sev paligus. Galu gala saverveju vienpadsmit specigus puisus.
Ceremonija sakas Esinas majas saura gimenes loka. Te bija klat vienigi tuvakie radi, priesteri un es ka ligavas aizstavis. Viss notika loti vienkarsi: pec bezgala garam lug sanam, kuru laika Suiliks manami garlaikojas,
