tavam rokam ir pieci pirksti. Ak, kapec man nav lemts doties lidz kada ekspedicija! Diemzel, esmu vel tikai students…
Atcerejos, ka seit katram cilvekam, tapat ka Suilikam, kas vienlaikus bija ksilla komandieris un arheologs, medz but divas profesijas…
Ilgs, griezigs sauciens partrauca zvaigznotas nakts klusumu.
— Tur sasaucas sinzu sargkareivji, — sarunu biedrs mums paskaidroja. — Vini to dara ik pec pusbazika. Bet tagad es palugsu jus doties atpakal.
Ko lai dara, vajadzeja atgriezties Sveszemnieku nama. To veidoja daudzi birztalas izkaisiti nelieli paviljoni. Seit parasti apme; tas tie, kurus uzaicinaja uz padomes sedem un kuri dzivoja parak talu, lai ik dienas li-; dotu majup. Manai istabai blakus atradas tualetes telpa un maza biblioteka, bet, juzdamies parak noguris, es nevelejos lasit. Sis neparastas dienas negaiditie notikumi, kadus uz Ellas piedzivoju pirmoreiz, mani bija ta satraukusi, ka atkal vajadzeja nemt paliga «iemidzinataju».
Nakamaja rita pamodos agri. Svaigs, dzestrs juras gaiss pluda ieksa pa atvertajiem logiem, kas, preteji Suilika majai, bija isti. Vareja sadzirdet pat piekrastes bangu! slakstus pret krasta klintim un vieglas veja; salkas koku lapotne. Baudot burviga Ellas rita klusumu, krietnu bridi guleju valejam acim.
Peksni atskaneja dziesma.
Isu muziku biju dzirdejis vairakkart. Nevar teikt, ka ta manai ausij butu netikama, tikai ta skita parak sausa, intelektuala. Bet ta nebija isu dziesma. Taja smeldzosas ilgas pec dzimtenes mijas ar polineziesu motivu melodiskumu un krievu tautas dziesmam raksturigo plasumu un apslapeto kaisli. Ari balss, kas bez mazakas piepules pargaja no zemakajiem uz augstakajiem toniem, nepiedereja isam! Skanas pluda ka vilni uz krastu, gan melodiski atkartodamas, gan strauji uzpluzdamas, gan leni un gurdi atkapdamas. Dziedatajs atradas parak talu no manis, lai varetu saprast vardus, bet drosi vien ta nebija isu valoda. Un tomer es sapratu, ka ta ir dziesma par pavasari, par saules kveldetam vai miglas plivuros titam planetam, drosmigiem laudim, kas tas atklaj, par juram un vejiem, zvigznem un milu, par neizdibinamiem pasaules noslepumiem, cinas prieku un naves bailem. Si dziesma skaneja pasaules jaunibai!
Strauji pukstosu sirdi, atri sagerbies, izlecu pa logu. Dziesma skaneja kaut kur pa kreisi, juras puse. Izskrejis cauri birztalai, sasniedzu kapnes, kas veda lejup. Liedaga, pieversusies jurai, staveja un dziedaja meitene. Saule zeltaini dzirkstija vinas mati. Ne, ta nevareja but isiete! Tiesa, spozaja saules gaisma nevareju skaidri saskatit vinas adas krasu, redzeju tikai smuidru stavu isa, gaiszila tunika.
Uztraucies ka jauns students, kas pie instituta steidz satikt savu dailo draudzeni, lecot pari vairakiem pakapieniem, steidzos leja. Uz pedeja pakapiena paklupu un novelos meitenei tiesi pie kajam. Satrukusies un pusvarda apravusi dziesmu, vina klusi iekliedzas, bet tulit pat saka nevaldami smieties. Bez saubam, izspuris, smiltim novartijies, uz visam cetram nometies vinas prieksa, es izskatijos bezgala komisks. Tad smiekli speji apravas un vina pikti man uzsauca:
— Asna eni etoe tan?
(Es parsteigts atskatijos. Pedejos vardus sacija nevis Klers, bet vina sieva Ilna.
— Ja gan, — nedaudz vilcinadamies, teica Klers. — Ta patiesi bija Ilna.
TRESA DALA
UZ SPELI LIKTS VISUMS
Andromediete Ilna
Nenoversot skatienu no jaunas meitenes, lenam piecelos kajas. Acumirkli man iesavas prata, vai tik isi atkal nav bijusi uz Zemes un nav atvedusi no turienes surp citus cilvekus? Bet tad es iedomajos sinzu milzigo zvaigznu kugi, vinu statuju Cilvecu kapnu augsgala un ieveroju meitenes uzkritosi sauras rokas. Atmina atausa Suilika stasti par kreniem, kurus ir gruti atskirt no isiem un kuri dzivo uz planetas Mara. Ja Ellas iedzivotajiem kosmosa bija lidzinieki, kadel gan tadi nevaretu but ari Zemes cilvekiem?
Meica arvien vel staveja mana prieksa. Es bridi nespeju izdvest ne varda.
— Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot vina dusmigi ierunajas. Tacu balss joprojam bija dziedosa un melodiska.
— Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaiditi nogazos pie jusu kajam, — es franciski atbildeju.
Un tikai tad aptveru, ka vina mani nesaprot, tapat ka es vinas jautajumu. Veroties meitenei acis, lukoju nodibinat domu sakarus. Tomer velti. Vina neuzticigi skatijas mani, un saura roka taustijas ap jostas spradzi.
Beidzot meginaju runat isu valoda, ceredams, ka to vina varbut sapratis.
— Nenemiet launa, ka jus iztrauceju, — es saciju.
Pazinusi valodu, kura soreiz pie vinas versos, meica, izrunajot vardus tikpat nepareiz ka sakuma es, isiski atbildeja:
—
Patiesiba vajadzeja teikt:
— Pirmais sovakar uzleks Ari, — es pajo koju.
Sapratusi savu kludu, meitene iesmejas Kadu bridi abi bez panakumiem pinamies isu teikumos. Pedigi vina noradija man uz kapnem, un mes uzkapam augsejas terases birztala. Tiklidz nonacam koku paveni, kaut kur tuvuma atskaneja tris modulejosi svilpieni — Suilika parastais signals. Un tulit klat ari bija vins pats Esinas pavadiba.
— Ka redzu, tu jau esi nodibinajis sakarus ar sinziem! — vins teica.
— To vis nevaretu sacit. Nesaprotu, ka jus sarunajaties ar svesu planetu iedzivotajiem, kuri jusu valodu nezina un domu signalus neuztver?
— Ja, tads stavoklis patiesi nav apskauzams, it ipasi, ja svesinieki ir tik pievilcigi ka si sinzu meitene, — Esina teica. — Tomer nomierinies: driz vien jus atradisit kopeju valodu!
— Protams, sis jautajums tacu sen atrisinats, — Suiliks piebilda. — Tikai neklusti parak iedomigs! Patiesiba domas parraidam un uztveram vienigi mes. Jusu planetas cilveki saprotas tikai ar vardu palidzibu. Pie mums lidziga stavokli ir berni. Lai varetu parraidit un uztvert domas, viniem jamacas. Tas bus jadara ari tev un sai meitenei. Pagaidam jums pietiks ar nelielu pastiprinataju kiveri. Bet paklausies ko svarigaku: sonakt atgriezos no galaktikas, kas atrodas vel talak par tavejo. Tatad, kad pienaks istais laiks, bus iespejams nogadat tevi majas. Mes nodibinajam sakarus ar vel vienu cilveci. Skiet, ka Liela Visuma vina puse sarkanas asinis ir visam dzivam butnem — ka sinziem, ta Szemes cilvekiem un nupat atklatajiem zombiem.
— Ka zombi izskatas? Vai atvedi kadu lidz?
Acis piemiedzis, Suiliks nomerija mani ar skatienu.
— Tev vini lidzinas maz. Auguma tie ir divreiz garaki. Pagaidam vini ir galigi mezoni, kuriem nav pat akmens ierocu. Vest surp tos nav verts, turklat tas butu bistami. varbut pec divsimt vai trissimt tukstos gadiem…
Mes sasniedzam Cilvecu kapnes. To augsgala kopa ar robotiem rosijas dazi isu stradnieki.
— Kas tas par velnu, ko tavi ciltsbrali tur taisa?
«Kas tas par velnu» isu valoda skan ka «tei mislik».
— Tiesi ta, vini taisa misliku! — smiedamies atteica Suiliks. — Tulit to redzesi.
Un, pieversies sinzu meitenei, vins parraidija domas, kuras nepaguvu uztvert. Domu parraide isiem dod iespeju sarunaties citam ar citu pat lauzu pulka. Skiet, ka Suiliks bija pateicis kaut ko aspratigu, jo meitene pasmaidija.
Mes atri uzkapam augsa. Tur stradnieki bija jau izklidusi. Kapnu labaja puse pacelas jauna skulptura. Biju arkartigi parsteigts, kad taja, loti patiesi attelotu, pazinu pats sevi — staveju arkartigi lepna poza, ar kaju nospiedis misliku pie zemes!
— Tavas tiksanas ar misliku uznemam filma, — Esina teica. — Bet musu slavenajam telniekam Silbam tika
