kadu jaunu, Resana laboratorija izgudrotu, netermisku ieroci. Mes visi vienojamies, ka rbenu garie vardi jasaisina, un turpmak nolemam saukt vinus gluzi vienkarsi par Beisitu un Seferu.
Nakamajas dienas isi macija mus lietot ierocus un vadit ksillu. Herangs, lina un Akeijons, kuri jau prata pariet ahuna pec sinzu metodes, loti atri apguva ksilla vadisanas makslu, parspedami sai zina mani. Gluzi dabiski, vini labak prata lietot ari sinzu ierocus, toties es nevainojami parvaldiju isu ierocus. Rbenu jaunizgudrojumu mes izmeginat nevarejam, jo tas iedarbojas vienigi uz mislikiem.
Sestas dienas rita sanemam uzaicinajumu ierasties Zinibu pili. Musu ksills sasniedza to apbrinojami atri. No izlukeskadras divsimt ksilliem bija atgriezusies tikai cetrdesmit divi. Izradijas, ka Aszam ir taisniba — zaudejumi bija smagi. Kalvenolts bija gandriz pilnigi izdzisis, ta gaisma nonaca lidz mums vel tikpat spilgta ka agrak, tacu mazliet iesarkana, kaut gan pati si zvaigzne bija mirusi jau pirms pieciem gadiem. Atceroties savu bezrupigo nolaisanos uz Rismana, kad misliki jau otro gadu valdija uz Sestas un Septitas planetas, Suiliks nevilus notriceja. Paslaik uz so abu planetu sasalusas virsmas mudzet mudz misliki. Tiesi tapat ka uz saules Sklinas planetam, misliki tur uzcelusi divainus, gigantiskus metala tornus — piloius. Ienaidnieku peksni parsteigt nav iespedams, jo misliki grupas pa devini pastavigi)atrule starpplanetu telpa. Izlukiem izdevas bombardet Sestas planetas pilonus, tacu pieput Septitajai planetai vini nevareja. Tapec aums — sinziem un man, Szemes cilveam, — vajadzeja salauzt Septitas planetas aizsardzibu, nolaisties uz tas, meginat iznicinat noslepumainos tornus un, ja vien izdosies, atgriezties atpakal uz Ellas. Musu ri
Teikdams, ka sis plans mani sajusmina, es melotu. Iedomajoties vien, ka kopa ar cilvekiem, kurus laga nepazinu, bus janolaizas uz svesas planetas un jacinas pret divainiem, neizprotamiem briesmoniem, mani stindzinaja sausmas. Bet atkapties vairs nevareja. Biju isu viesis, vini pret mani izturejas ka pret savejo un atklaja daudzus savus noslepumus. Galu gala uz mani tacu misliku izstarojums neiedarbojas, bet Suiliks un Esina, kam tas nes navi, tomer nesaubijas ne mirkli. Turklat, aizstavot Jaltaru, es aizstavesu ari musu Sauli, cinisos par savas Zemes nakotni. Tapec piekritu.
Mes izlidojam otra rita. Pareja ahuna ilga tikai mirkli, gandriz tulit pat izniram izplatijuma Kalvenolta tresas planetas — Rismana — orbitas tuvuma.
Pec visa, ko stastiju, ludzu, neiedomajies, ka saulu sistemas katrai zvaigznei — saulei — noteikti ir savas planetas. Patiesiba zvaigznes, kam ir pavadoni, sastopamas diezgan reti. Isu zinatnieki uzskata, ka tikai vienai no simt devindesmit zvaigznem medz but pavadoni. Videji uz katras no desmit planetam dziviba ir iespejama uz divam, bet apmeram no tukstos planetam uz vienas mit butnes, kuras var nosaukt par cilvekiem. Rismans japieskaita pie tadam planetam, kas ir piemerotas dzivibas attistibai, bet tomer ir neapdzivotas: tur eksiste vienigi primitivas dzivibas formas, fauna, kas atbilst kembrija periodam uz Zemes.
Musu trieciena eskadra nolaidas uz Rismana. Pec lieluma so planetu varetu ierindot starp Zemi un musu Marsu. Pirms misliku iebrukuma par to mirdzeja zilbinosa, kosi zila saule, ka Suiliks teica, — viena no skaistakajam Pirmaja galaktika. Bet tagad tumssarkanais Kalvenolts pacelas virs apvarsna ka launu vestijosa, asinaina acs. Rismana virsmu klaja sniegs un «sauss» ledus. Temperatura bija noslidejusi lidz minus simt gradiem. Viss dzivais bija gajis boja, varbut tas mita vienigi okeanu dziles zem biezas ledus segas.
Musu apmetnes vieta likas neaprakstami druma: megini iedomaties bezgaligi plasu, tuksnesigu lidzenumu, kurs grimst sarkaniga dumaka. Sur tur uzkalninos neskaidri iezimejas mikstas sniega kupenas. Starp tam izkaisiti tumsi, spidigi plankumi — diskveida ksilli, ap kuriem rosas siki, skafandros terpti,akumpusi stavi: Kalvenolts gurdi grimst liz apvarsna, ta sarta atblazma pari ledaiem stiepjas mums preti ka smaili, asinaini irksti. Es skaidri izjutu, cik milzigi talu smu no Zemes. Man skita, ka esmu nozeloimi sika, miljardiem kilometru no dzimtas planetas kosmosa apmaldijusies butne. Radas iespaids, ka pasaule iet boja, ka laiks ir apstajies. Isi tobrid likas svesi, citas pasaules berni, pasaules, kurai nav neka kopiga ar manejo. Laikam ari Una izjuta kaut ko lidzigu: redzeju, ka vina nobal un sak drebet. Akeijons un parejie sinzi ar neizdibinamam sejam ka sastingusi sedeja pie ekrana, neparmijot ne varda.
Dzirdeju, ka vadibas kabine — «sealla» — Suiliks nodod rikojumus. Vina balss, mieriga un vesa, viegli triceja. Tas isiem raksturigs stipra savilnojuma brizos. Un ka gan citadi! Tik svarigs uzdevums Suilikam bija uzticets pirmoreiz, un, skaidri nezinadams, vai maz dzivs atgriezisies majas, vins tomer prieka staroja, ka tiesi vinam, jaunajam planetu atklajejam, lemts vadit pirmo trieciengrupu.
Apsedies atzveltnes kresla, es domas sakopoju pedejas dienas apgutas zinasanas par ierociem, kurus drizuma naksies lietot, un par brunu masinam — «sahjeniem», kas pasargas mus no misliku uzbrukumiem. Peksni Ilna pieskaras manam plecam un isu valoda vaicaja:
— Vai nevelies pastaigaties pa Risrnanu? Suiliks sacija, ka mes seit uzkavesoties veselu baziku.
Ilnas dziedosa balss pat isu vardiem pieskira ipasu melodiskumu. Meitene noliecas par mani, un vinas zeltaini bruna seja, ko ieskava gari, gaisi mati, salidzinot ar zalajam isu sejam, skita neparasti tuva un cilveciska. Pamanijusi, ka mulstu, lina veltija man apburosu sinzu meitenes smaidu, kas, starp citu, ari paslaik rotajas vinas lupas.
— Labi, — es piekritu, — iesim!
— Neaizkavejieties ilgi! — mums uzsauca Suiliks. — Driz lidosim prom. Tev vajadzeja redzet so planetu agrak… Tagad ta pagalam uz muzigiem laikiem, — vins klusinata toni piebilda.
isas pastaigas laika, klejojot pa Rismana noledojuso virsmu, mes maz viens otram paguvam pateikt. Un tomer tiesi ar so bridi sakas mana un Ilnas tuviba. Iegut sinzu uzticibu nenakas viegli. Vinu lepna atturiba nav salidzinama ar visai rezerveto sirsnibu, kada piemit vairumam isu. Bet ja sinzi reiz dava kadam savu draudzibu, tad uz visiem laikiem. Atpakalcela Ilnai paslideja kaja, un vina pakrita. Metos meitenei paliga un, pacelis uz rokam, sajutu zem skafandra specigu, vingru augumu, redzeju vinas acis, kas dzili ielukojas manejas. Saja mirkli man kluva skaidrs, ka par spiti neskaitamu gaismas gadu attalumam, kas skir musu planetas, Ilna man ir tuvaka un dargaka par visam Zemes meitenem, kuras lidz sim pazinu.
Kad ieejas kamera novilkam skafandrus, Ilna speji noglastija man vaigu un nozuda aiz durvim.
Iegaju vadibas kabine pie Suilika, kur bija ari Esina, Akeijons, Beisita un Snezins.
— Jusu uzdevums bus sads, — sacija Suiliks. — Mes tulit pariesim ahuna un iznirsim no ta tiesi virs Septitas planetas. Mums sekos divdesmit pieci ksilli ar jauktam komandam. Parejie uzbruks mislikiem no augsas un musu nolaisanas vieta radis silto zonu. Septini lielie ksilli nogadas uz planetas brunu masinas — «sahjenus», kuras iekapsit jus — sinzi un Szemes cilveks. Pec tam mes atkal pacelsimies gaisa, lai paglabtos no misliku izstarojuma, jo silto zonu saja vieta ilgi uzturet nespesim. Centisimies jus atbalstit no augsas ar bumbam. Jums pa so laiku jaluko noklut lidz misliku torniem, jaizpeti vispirms, kadam nolukam tie kalpo, un tad jasagrauj. Jusu riciba bus divpadsmit sahjenu; tevi, Akeijon, nozimeju tiem par komandieri. Velak ieradisimies jums pakal otra siltaja zona.
Suiliks speji partrauca radiosakarus ar parejiem ksilliem.
— Jus savu sahjenu pazisit pec sarkanas krasas. Man padome stingri paveleja katra zina nogadat jus dzivus atpakal uz Ellu. Citu laba darisim, kas bus musu spekos.
Piesledzies kopejam radiotiklam, Suiliks deva noradijumus parejai eskadrai. Dumakaini sartajas debesis pacelas pirmie ksilli. Pec desmit minutem tiem sekojam mes.
Suiliks loti uzmanigi centas noregulet kadu sarezgitu ierici:
— Soreiz inusu lidojums cauri ahunam bus tik iss, ka es nepagusu manevret — musu reakcijas spejas ir parak lenas. Mana vieta to paveiks sis automats. Ceru, ka tas mus nepievils, citadi varam iedrazties planetas virsma… Saturieties, iedarbinu automatu!
Uz apakseja ekrana ieraudziju dzili leja zem mums Rismana kailo virsmu. ILna ienakusi apsedas man blakus. Es ciesi piekeros kresla roku balstiem. Ekrans isu mirkli satumsa. Kad tas no jauna iegaismojas, musu prieksa atklajas neiedomajami fantastiska aina.
Ksills skersoja lidzenumu, ko ieskava melna kalnu greda. Visapkart valdija gandriz necaurredzama tumsa, zemu pie pasa apvarsna mirdzeja tumssarkans rubins — Kalvenolts. Ik pec desmit sekundem zilbinosu eksploziju gaisma uz planetas virsmas iezimejas krasas enas — tur ka krusa bira termiskas bumbas, veidodamas silto zonu. Suiliks mikrofona deva isas paveles gaisa kugu flotei. Taluma debesis apgaismoja citas divainas eksplozijas, uz kuru fona iznira svesu kalnu neskaidrie silueti. Nevilus man prata iesavas mulkiga aviznieciska fraze: «Musu specialkorespondents no kosmosa frontes zino…»
Suiliks atskatijas:
— Sler, gerb atrak skafandru! Un, sinzi, jus ari! Mes nolaizamies!
Kad gaju Suilikam garam, vins, strauji pielecis kajas, isiem neparasta jutu uzpluduma mani apkampa.
