Suiliks un Szans neko nevareja pateikt. Lukot kaut ko izdibinat no Aszas bija veltigi. Bet Ilna nezinaja vairak par mani. Divdesmit devinu lidzigu zvaigznu kugu pavadiba uz Ellas atgriezas «Tsalans». Sinzi nolaidas Inosas sala, netalu no Zinibu pils. Driz vien vini devas uz Resanu, kur nometinaja piecus tukstosus savejo — jaundibinatas Ellas-Arbora kolonijas kodolu. Uz
Ellas palika vienigi Helona gimene un «Tsalana» komanda. Sai gimenei pieskirtas tiesibas bija ipasa privilegija, jo pec likuma uz Ellas drikst dzivot vienigi isi. Uz mani tas vairs neattiecas, jo isi mani tagad uzskatija par savejo.
Beidzot Azlems pats atklaja noslepumu: bija paredzets sutit izlukekspediciju uz noladetajam galaktikam, proti, uz planetam, kas atrodas pilnigi misliku vara. Sakumam izvelejas vistuvako no tam — gigantisko kaijenu galaktikas kaiminos.
Biju bezgala sasutis: celojums uz Septito planetu man jau likas parak riskants, bet uzbrukt mislikiem vinu valstibas pasa centra skita tirais neprats, it ipasi, kad Azlems aukstasinigi pavestija — vins cerot, ka es kopa ar paris sinziem neatteiksoties veikt so uzdevumu. Par spiti pieredzei es joprojam baidijos no parejas ahuna, un tapec celojums uz so noladeto galaktiku man likas tikpat tals un bistams ka lidojums uz Kalvenolta Septito planetu.
Velak sis projekts acimredzot tika atzits par nederigu. Runas par to apklusa. Mana dzive atkal riteja parastajas sliedes — diena stradaju biologijas laboratorija, naksnoju vai nu pie Suilika, vai «Sveszemnieku nama», bet reizem «savas majas». Suiliks bija tikko atgriezies no jaunas ekspedicijas cauri ahunam, bet neteica par to ne varda. Esina zinaja stastit, ka vins esot bijis pie kaijenu milziem, kaut gan Suiliks pats apgalvoja, ka sim celojumam ar lielo projektu neesot nekada sakara. Ilgaku laiku mes tikamies loti reti. Suiliks slepena uzdevuma celoja no galaktikas uz galaktiku. Ari «Tsalans» aizlidoja uz Resanu, uz Ellas palika vienigi Ilna un Akeijons, kuri stradaja mana laboratorija. Obligatajas atputas dienas — tadas isiem menesi ir tris — Esina mani un Ilnu iepazistinaja ar savas planetas dzivi. Ta es guvu zinamu prieksstatu par isu lauksaimniecibu un rupniecibu, kas lidz sim manu uzmanibu seviski nesaistija. Plasa josla abpus ekvatoram isi kultive maizes kokus, kas spej sasniegt pat desmit metru augstumu. No tiem vini iegust biskvitu cepsanai derigus miltus. Uz ziemeliem un dienvidiem no sis joslas isi audze daudz citu augu, galvenokart rupniecibas vajadzibam, izmantojot tos ka izejvielas, kuras razot sintetiski neatmaksatos. Parejo planetas dalu aiznem savvalas rezervats ar taja izkaisitam apdzivotam zonam, bet ziemelu apgabalos koncentrejas vairums isu rupniecibas uznemumu, iznemot oglu un rudas raktuves. Isi intensivi izmanto ari savus okeanus, kas aiznem septinas desmitdalas Ellas teritorijas. Reiz kada celojuma ar zemudeni iepazinu vinu juras augu plantacijas okeana dziles un zemudens zvejniecibu.
Energiju galvenokart iegust materijas sadalisanas cela. Saja procesa isi izmanto nevis atomkodolu sastavdalas, kuras mes tikai nesen esam sakusi petit, bet so siko dalinu dalinas — ta saucamos infranukleonus. Svarigi, ka galvenais energijas veids nav elektriba, bet, kas isti — to definet butu vel grutak neka Afrikas rnuza mezu iemitniekiem izskaidrot elektribas butibu, lai gan ar isu generatoriem un to razoto energiju man bijusi darisana ik dienas. Vienigais, varu teikt — vinu generatori ir loti sarezgiti un masivi. Isi ir lieliski fiziki; pat sinzu ieverojamais zinatnieks Berantons pec viesosanas uz Ellas bija spiests atzit, ka daudzi isu izgudrojumi vinam svesi un pat neizprotami, isiem par godu jasaka, ka savas zinasanas vini no citiem neslepj, gluzi otradi — uz Resana nodibinatas universitates domu apmainai ar parejiem Apdzivoto planetu savienibas locekliem. Neilgaja uz sis planetas pavaditaja laika paguvu noklausities kadu Divpadsmitas galaktikas kukainveida cilveka astronomijas lekciju; no tas es sapratu loti maz, tacu dabuju redzet lieliskus zvaigznotas debess un pilnigi svesu planetu fotouznemumus. Lektors, kas runajot platija nesamerigi garas, daudzposmainas rokas, atgadinaja milzigu, zalu dievgotinu. Auditorija bija parstaveti gandriz visi uz Resana sastopamie cilvecu tipi.
Galu gala Suilika noslepumainie kosmosa cejojumi izbeidzas, bet mes joprojam tikamies reti. Augas dienas vins pavadija padomes slegtajas konferences. Ari ar Esinu vins neredzejas biezak. Un tapec gandriz viss brivais laiks man pagaja Unas un Akeijona sabiedriba. Reiz, stradajot biologijas laboratorija, mus visus tris izsauca Asza. Katram no mums vins pasniedza nelielu metala cilindru ar masivu spalu un sacija:
— Tie bus jusu ieroci — uzlabotas termiskas pistoles. Ar ur-semona piekrisanu padome jus izvelejusies izlukekspedicijai uz vienu no noladetajam galaktikam. Dosim jums ipasu ksillu. Suiliks jus pavadis lidz kaijenu galaktikas saules Grenas planetai Svfts, tur vinam piekodinats ari sagaidit jus. Ja rodas izdeviba, atgadiniet vinam so rikojumu. Izlidosit pec astonam dienam.
Ak, sis astonas dienas! Cik bezgala garas un reize isas tas skita! Akeijonam un Ilnai likas pilnigi dabiski, ka vinus, ur-semona delu un meitu, suta cina ka pirmos. Preteja gadijuma vini to pieprasitu pasi. Noladets! Bet es? Velti meginaju sev iestastit, ka misliku izstarojums uz mani neiedarbojas, ka ksilla korpuss ir ipasi nostiprinats, lai pasargatu mus no misliku triecieniem, ka musu riciba bus visspecigakie ieroci, un beidzot — ka mus suta nevis kauja, bet izlukot apkartni — nelidzeja itin nekas. Iedomajoties vien paredzamo lidojumu, man sapigi saznaudzas sirds. No manis neatkapas neskaidra nenoversamas nelaimes nojausma, un ta mani nepievila; vel tagad, kad esmu laimigi atgriezies, atceroties vien, ka toreiz, riskejot ar dzivibu, torpedeju mirusas zvaigznes, es laikam nekad vairs nebutu ar mieru atkartot so lidojumu, kaut ari par to man solitu varu, slavu, bezrupigu dzivi un visu planetu skaistakas meitenes!
Izlidojam bez sarezgijumiem. Suiliks kopa ar sievu, diviem isiem un rbenieti Beisitu mus pavadija sava vecaja ksilla «SessonEssina», kas nozime — «SkaistaEsina». Kad Ilna man ludza, lai nolasu vinai musu ksilla kupola ierakstitos isu vardus, es nedaudz samulsu. Vina jau diezgan veikli sarunajas ar isiem, bija pat mazliet iemacijusies franciski, tacu lasit neprata neviena no sim valodam. Uzrakstu bija izgudrojis Suiliks. Parasti ksilliem pieskir tikai numurus, ja vien kapteinis nevelas dot tam vardu. Manu ksillu Suiliks bija nosaucis par «Ulna-ten- Sillon», kas tulkojuma nozime «Ilna — mans sapnis». Pamanijis manu samulsumu, Akeijons, pietiekami labi pazidams isu rakstibu, naca man talka un, skelmigi sminedams, izlasija: «Planetu savieniba».
«Ilna — mans sapnis» bija neliels trisvietigs ksills, velak serijveida razoto kaujas ksillu prototips. Ertibas taja bija upuretas lietderibas laba. Centralaja kabine atradas vairakas vadibas pultis dzineju, ierocu un dazadu iericu kontrolei. Blakus kabine cita virs citas karajas tris gultas, parejos kosmiska kuga nodalijumus aiznema motori, partikas, municijas, gaisa rezervei un izejas kamera. Vienpadsmit centimetru biezais ksilla korpuss no ipasa, loti izturiga dazadu metalu sakausejuma, pec Suilika domam, speja atvairit mislikus, kas triecas pret ksillu ar astoni tukstosi brunnu lielu atrumu bazika, t. i., ar cetrtukstos kilometru lielu atrumu stunda, kaut gan lidz sim netika noverots, ka misliki parvietotos tik atri. Pat ja arejais apvalks triecienu neizturetu, ksillam bija vel otra, septinus centimetrus bieza iekseja sienina. Ieverojot musu imunitati pret misliku izstarojumiem, vareja uzskatit, ka esam pilniga drosiba.
Abi musu ksilli vienlaicigi pargaja ahuna ar tadu aprekinu, lai tie nonaktu viena un taja pasa kosmiskaja sfera un reize iznirtu apmeram miljons kilometru attaluma no planetas Svfts. Ta ir brinumjauka videja lieluma planeta, mazliet lielaka par Zemi. Uz tas dzivo simtiem miljonu kaijenu. Mes nolaidamies ziemelu puslode Brboras pilsetas tuvuma.
Divainas butnes ir kaijeni! Augums — gandriz divi ar ceturtdalu metra, ada — zala, galva — apala, bez matiem, acis — blavas, izvalbitas, deguna nav, mute — plata, ar neskaitamiem sikiem zobiniem. Rokas un kajas kaijeniem nesamerigi garas un tievas, kaut gan pasi vini skiet loti plecigi — cik gari, tik plati. Kops pirmas tiksanas nespeju parvaret neizskaidrojamu riebumu pret viniem, par spiti jebkurai laipnibai. To pasu juta Akeijons, Ilna un Esina. Turpreti Suiliks, iepazinis kaijenus jau savas slepenajas ekspedicijas, bija paguvis ar daziem pat sadraudzeties. Kaijenu civilizacija ir visai neparasta — sie laudis ir samera vaji astronomi, viduveji fiziki, toties neparspejami kimiki. Vinu rupnieciba izmanto loti maz metala, ta galvenokart balstas uz maksligi sintezetam plastmasam. Gariga zina, ka apgalvo Suiliks, kaijeni ir loti attistiti, starp viniem daudz lielisku dzejnieku, genialu filozofu, talantigu telnieku un gleznotaju. Es par to spriest nevaru, jo uz vinu planetas nekad neesmu uzkavejies ilgak par dazam stundam.
Mes turejamies sava ksilla tuvuma, kas bija apmeties plasas, klajas stepes vidu, kur cita pec citas nolaidas bezgala daudzas helikopteriem lidzigas lidmasinas, kuras viss, ieskaitot motorus, bija veidots no caurspidigas plastmasas. Iegajusi viegla tipa celtne, kas atgadinaja aerodroma baru, pasutijam gardu, zalganu dzerienu. isu bridi apspriedies ar trim kaijeniem, Suiliks no mums noskiras. Mus un ksillus pa gabalinu veroja zinkarigo pulis, ko tuvak nelaida brunota sardze. Ar veju no tas puses pluda specifiska rugtena smarza.
Mes ilgi sedejam klusedami. Viss bija jau izrunats. Suiliks ar Akeijonu aizgaja. Vini pedejoreiz devas parbaudit manu ksillu. Es mehaniski rotalajos ar savas termiskas pistoles drosinataju. Esina kaut ko klusitinam pacuksteja Unai un Beisitai, un visas tris, mani raugoties, iesprauslojas.
Atgriezas Suiliks.
— Ir laiks, bralit! — vins uzrunaja mani.
— Iegaume — padomei vajadzigi nevis varondarbi, bet precizi dati! Velu jums laimigi atgriezties! Esiet
