uzmanigi!
Un, noliecies pie manis, vins cukstus piebilda:
— Sinzi medz but pargalvigi. Savaldi Akeijonu!
Devamies uz ksillu. Suiliks, pedejoreiz uzsitis man uz pleca, atri pagaja sanus. Esina un Beisita pa gabalu maja mums atvadu sveicienus. Una jau bija iekapusi ksilla. Noliektu galvu un drebosu sirdi es vinai sekoju.
Tiklidz durvis aizcirtas, mes pacelamies gaisa. Bija norunats, ka ahuna pavadisim tiesi divarpus bazikus un nekada zina nemainisim virzienu, lai nelaimes gadijuma Suiliks zinatu, kur mus meklet. Mums vajadzeja atgriezties ne velak ka pec divdesmit Ellas dienam.
Ksills precizi iznira no ahuna. Visos ekranos atainojas oglmelna tumsa, kura spiguloja reti, ieapali gaismas plankumini — talas, vel dzivas galaktikas. Tuvaka no tam bija aptuveni pusmeness lieluma. Noradot uz to, Akeijons teica:
— Ta, skiet, ir kaijenu galaktika. Redz, no kurienes mes izlidojam.
Ja butu loti specigs burvju teleskops, mes varbut varetu saskatit so galaktiku nevis tadu, kadu to pazistam, bet gan tadu, kada ta bijusi pirms piecsimt tukstos gadiem!
Uz ipasa ekrana, kas pec radara principa darbojas snesa vilnos, kas izplatas desmitreiz atrak par gaismu, iznira blavs plankums — planeta! Ak ja! Einsteina teorija nav nepareiza, tacu nepilniga.
— Suiliks mums lika izveleties tuvako piemerota lieluma planetu, — lina atgadinaja.
— Vai tik si pati nav ista?
— Nolaidisimies! — Akeijons izlema.
— Esiet kaujas gataviba!
Nosedos pie ierocu vadibas pults. lina ienema noverosanas posteni. Sava prieksa uz ekrana redzeju visas cetras debess puses, turklat ari to, kas notiek virs un zem manis. Unas riciba bija vel jutigaks ekrans, kas lava noverojamo joslu pec velesanas paplasinat. Pagaidam planeta bija redzama vienigi ka neskaidrs apajs plankums.
— Samazinat augstumu! Kler, iesledz siltumu!
Nospiedu attiecigo sviru. Nekavejoties ksillu ieskava siltuma zona, kura temperatura sasniedza plus divdesmit septinus gradus, ta sakot, zona, kura katrs prieksmets acumirkli sasilst lidz sadai temperaturai. Neviens misliks, mums tuvojoties, tagad nepaliktu dzivs, bet taja pasa laika temperatura bija pietiekama, lai skafandros drosi atstatu ksillu.
Nu jau planetas virsma aizpildija gandriz visu apaksejo ekranu un vareja pat atskirt detalas: kalnu gredas, senas, aizsalusas upes, plasus klajumus, kur acimredzot reiz bijusi okeani. Laidamies arvien zemak.'
Kada ledu kalta okeana krasta ieveroju milzigu, neparasti simetrisku piramidu. Paradiju to Ilnai. Vina speji pagrieza ekrana sledzi, un nu attelu vareja labi saskatit. Dzirdeju, ka lina cukst:
— Ak, varenais Etahan! Uz sis planetas tacu reiz dzivojusi cilveki!
Tur patiesi bija pilseta, pareizak sakot, — drupas, kas kluva arvien labak un labak saskatamas. Jo vairak tuvojamies, jo skaidrak saja piramidalaja masa varejam atskirt atseviskus tornus un obeliskus, kas divaina niknuma slejas pret melnajam debesim. Tuvojoties pilsetas centram, celtnes kluva augstakas un atradas ciesak cita pie citas. Skiet, ka tas aiznema vairakus tukstosus hektaru, bet vislielakais tornis sniedzas augstak par tukstos metriem.
Es iegrimu sapnos: kada gan bijusi si fantastiska, pirms miljons gadiem boja gajusi civilizacija, kas uzcelusi sq pilsetu? Ka zini, arheologija man ir sena kaisliba, tapec jutu mostamies neparvaramu velesanos nolaisties tiesi seit. Pateicu to Akeijonam.
— Vispirms aplidosim planetai apkart. Ja mislikus nemanisim, — nolaidisimies.
Stundam ilgi cits aiz cita zem mums slideja sastingusie okeani un kontinenti. Daudzas vietas redzejam sagruvusas pilsetas, tomer tas bija nesalidzinami mazakas par pirmo. Kaut gan brizam lidojam loti zemu, mislikus ieraudzit neizdevas. Tapec griezamies atpakal un ar prozektoriem tumsa uzmeklejam miruso lielpilsetu. Spilgtaja gaisma uz celtnem ka zeltaina sarma vizeja sasalusais gaiss.
Piezemejamies plasa laukuma milziga torna pakaje, kam galotne izgaisa debesis. Nolemam, ka mes ar Ilnu izkapsim, bet Akeijons katram gadijumam paliks ksilla. Uzvilkusi skafandrus, panemam lidzi gaisa rezervuaru divpadsmit stundam, partikas tabletes, ierocus, pietiekamu krajumu municijas un izgajam lauka.
Nespedami izskirties, kura virziena doties, mirkli vilcinajamies. Gigantisku celtnu ieskauts, ksills guleja lokveida laukuma centra. Sasalusais gaiss siltuma ietekme kluva skidrs un saka iztvaikot, ta ka driz vien musu ksillu «Ilna — mans sapnis» aizklaja biezs miglas plivurs. Nelikdamies par to ne zinis, devamies tiesi uz prieksu.
Nonacam pie kada tunela, kur sakas segta iela. Visas zalas metala durvis, kas, salidzinot ar milzigajam celtnem, likas divaini zemas, bija slegtas. Vairidamies nogriezties sanus, lai nenomalditos, taisna cela nosolojam apmeram kilometru. Namu fasades bija apbrinojami kailas — ne uzrakstu, ne skulpturu, itin neka, kas vestitu par iznikuso civilizaciju. Grasijos jau ielauzt kadas nestiprakas durvis, kad peksni zem musu kajam notriceja zeme. Paredzedams launu, satveru Ilnu pie rokas, un mes skriesus devamies atpakal uz laukumu. Tacu tur, kur nupat vel atradas ksills, bija tikai milziga metala luznu, akmenu un citu materialu kaudze. Iespejams, ka siltuma tornis, kas atradas kreisaja puse, bija sacis brukt un apracis musu ksillu. Ik pa britinam, bez troksna krizdami lejup, piramidalajai kaudzei pievienojas aizvien jauni un jauni luzni.
Ilna atbalstijas ar muguru pret kada nama sienu, un es dzirdeju vinu klusi saucam: — lien! Akeijon, Akeijon, seton son! Ne mazako dzivibas pazimju. Milzu torna skelets paris reizu sasupojas un lenam, bez mazakas skanas uzgazas luznu piramidai. Uz sis nepazistamas planetas mes bijam pilnigi vieni, neizmerojami talu no draugiem un no jebkura glabina, ar gaisa rezervem vairs tikai vienpadsmit stundam.
Taja mirkli, spozi mirdzinadams savas metala brunas, mana luktura gaismas loka iznira pirmais misliks.
Misliku gusta
Cilveks — lietojot so vardu plasaka nozime, proti, attiecinot to ari uz isiem, sinziem u. c., — ir apbrinojama butne. Mums, kas neglabjami bijam lemti boja ejai, ne mirkli neienaca prata doma padoties. Tiklidz tumsa pazibeja pirma mislika brunas, es izsavu. Nepaguvis sakt starot, misliks nobeidzas. Arkartigi uztraukusies, uzmanigi verojam apkartni: neviens misliks vairs nebija manams. Palikt sai laukuma skita bistami, jo visapkart gruva nami, turklat misliki te viegli vareja pacelties gaisa un mus sadragat. Uzmetusi pedejo skatienu luznu kaudzei, kas bija aprakusi ksillu un Akeijonu, atkapamies segtaja iela, kuru bijam izlukojusi jau agrak. Sa; sauraja tuneli mums vajadzeja tikai uzmanit, kas notiek prieksa un aizmugure. Pagajusi garam durvim, pie kuram pirmit bija apstajusies, skersojam otru laukumu. Taja mudzet mudzeja misliki, kas sagaidija mus, nikni starojot, bet vini pulejas velti. Bijam spiesti lekt pari to metala kermeniem, un es nospriedu, ka, budami plataki un garaki, tie pieder citai sugai, kas atskiras no Kalvenolta Septitas planetas mislikiem. Vinu izstarojums drizak bija indigo, nevis violets.
Ilgi klejojam pa mirusas pilsetas ielam, nerazdami nevienas valejas durvis, pat ne tadas, kuras butu iespejams uzlauzt. Neizprotamu iemeslu del iedzivotaji pirms savas boja ejas visas majas bija rupigi noslegusi. Vairakus kilometrus no pirma laukuma cela gadijas interesants atradums — loti zema masina uz sesiem riteniem. Kad taisijos to pamatigak aplukot, mus atkal ielenca misliki. Planejot gaisa paris pedu virs zemes, tie steidzas surp bariem. Pat musu termiskas pistoles tos nekaveja pec inerces turpinat lidojumu, un mums ar mokam izdevas paglabties. Tad misliki mainija taktiku, vini uzbruka tik speji un negaiditi, ka mums vajadzeja pieplakt zemei un atklat istu sprostuguni, izskiezot bezgala daudz municijas. Pec paris minutem iel;un tuvejo namu sienas bija ta sakarsusas un izstaroja tadu siltumu, ka misliki vairs neiedrosinajas seit radities un uzbrukumu partrauca.
Mes noskumusi apmetamies uz kapnitem pie kada nama slieksna. Gaisa mums bija palicis trim stundam, tikai trim stundam! Nogurums lika sevi manit, aiz caurspidigas kiveres Ilnas sejina bija pavisam gurdena, acis iekritusas. Runajam maz. Lai atzitos milestiba, ka zinams, romanu varoni izvelas visbezcerigakas situacijas, bet zveru, ka mums tobrid ne prata nenaca kaut kas tamlidzigs. Ta sedejam ilgi, un man pat saka uzmakties snaudiens.
Peksni Ilna mani sapurinaja:
— Misliki! Misliki atgriezas!
Soreiz tie tuvojas rapus, likumojot starp savu ci.ltsbralu liku kaudzem. Nopratusi, ka navei tikpat neizbegt,
