pielaidam ienaidnieku pec iespejas tuvak. Tad sakam saut. Peksni viens no mislikiem, pacelies gaisa, metas mums virsu, bet padrazas garam un sadragaja durvis, pie kuram bijam patverusies. Ilna veikli ielavijas durvju sprauga, un es vinai sekoju. Mes bijam iekluvusi plasa, tuksa telpa. Tur, kur kadreiz drosi vien atradas mebeles, tagad bija vienigi nozelojamas gruvesu kaudzes. Velti meklejam kapnes vai liftu, kas vestu uz augsejiem staviem. Iespejams, ka agrak seit netruka ne kapnu, ne lifta, bet nu jau sen viss bija parverties puteklos. Toties uzgajam eju, kas veda saura pazemes tuneli, pa kuru vareja virzities uz prieksu tikai pieliecies. Driz kluva skaidrs, ka tunelis ir paralels augsejai ielai. Mes devamies taisna cela uz prieksu, nekur nenogriezdamies, jo sanu nozarojumi, ka paris reizes parliecinajamies, veda tikpat tuksas, nenozimigiem gruvesiem parpilnas telpas ka pirma, caur kuru seit iekluvam. Tobrid uz arheologiskiem petijumiem man prats vairs nenesas!
Tad musu cels tikko jausami saka vest lejup. Neliekoties par to ne zinis, ka pa sapniem solojam talak, lidz beidzot es no visa speka ietriecos metala durvis. Seit tunelis izbeidzas. Durvis rotaja daudzstarains aplis vai stilizets saules attels — pirmais bareljefs, ko redzejam uz sis planetas.
Nokluvusi strupcela, mes peksni sajutam neparvaramu nogurumu. Bijam klainojusi desmit stundas, un gaisa bija palicis vel tikai vienai stundai. Instinktivi pametu acis barometra uz skafandra piedurknes atloka: atmosferas spiediens jau bija celies virs nulles, bet termometrs radija plus astonus gradus. Tatad mes atradamies mislikiem nepieejama zona. Te, bez saubam, vajadzeja but gaisam, kaut vai nieciga daudzuma. Bet ar to nepietiktu pat, lai iedarbinatu pie musu kiverem aizmugure piestiprinatos vieglos kompresorus. Un tomer ta bija laba zime: varbut aiz sim metala durvim gaiss ir pietiekami blivs, elposanai derigs.
Drudzaini petijam durvis. Tajas neatradam ne sledzi, ne atslegas caurumu, tacu dazadi smalki durvju slegsanas panemieni man vairs nebija svesi. Pacietigi aptaustijam durvju virsmu, meginajam nospiest un pagriezt pa kartai visus saules starinus. Tomer velti! Ta aizriteja pusstunda. Skabekla balona manometra bultina lenam un nenoversami tuvojas nullei.
Kad bijam zaudejusi pedejas ceribas, durvis peksni nociksteja un atveras. Mes devamies uz prieksu, durvis aiz sevis atkal aizverdami. Talako celu nosledza otras lidzigas durvis.
— Si laikam ir sluzu kamera, — lina nocuksteja. — Varbut aiz otram durvim bus gaiss?
Lukojam atcereties, ka bija laimejies atvert pirmas durvis. Pec briza atradam isto panemienu — bija janospiez un viegli japagriez pa kreisi viens no bareljefa augsejiem stariem. Ta nokluvam tumsa zale, kur elliesu barometrs radija gandriz vienu atmosferu. Iesledzu analizatoru — ta caurulites cita pec citas kluva sartas, tatad skabekla seit netruka, indigu gazu nebija. Piesardzigi atveris kiveres lodzinu, ievilku elpu. Sausais, svaigais gaiss lieliski dereja elposanai. Kaut ari to nevareja uzskatit par glabinu, tomer vismaz ar garaku atelpas bridi tagad bijam nodrosinati.
No plasas, tuksas telpas, skiet, nebija citas izejas, ka vien durvis, pa kuram ienacam. Vispirms mes steidzigi atbrivojamies no smagajiem skafandriem, kas spieda plecus, tad, bezgala nogurusi, apgulamies viens otram lidzas uz gridas un, izdzesusi gaismu, acumirkli iemigam.
Acimredzot guleju nemierigi, jo pa miegam biju aizvelies lidz pretejai sienai. Tumsa mekledams lukturi, piecelos sedus un nevilus galvas augstuma sataustiju nelielu sviru. Ta padevas un… peksni notika brinums: man likas, ka telpas dibena ir atverusas otras durvis un gaisa taisnstura fona iznira siluets, kas atgadinaja pamaza auguma cilveku. Saskatit vareja tikai visparejas konturas, bet sejas vaibstus nebija iespejams skaidri atskirt. Kad siluets tikpat speji nozuda, ta vieta paradijas uguniga bumba un atskaneja svesada balss.
— Ilna! — es iesaucos. — Mosties!
Pec mirkla ugunigas bumbas vieta uz ekrana atainojas zvaigznotas debesis. Tajas bija redzama planeta: sakuma ta bija uznemta no liela augstuma, tad arvien tuvak un tuvak. Musu acu prieksa slideja kalni, mezi, okeani, lidzenumi un divaina balss nemitigi atkartoja:
— Sifans, Sifans, Sifans…
Sapratu, ka tas ir planetas nosaukums.
Svesa planeta beidza griezties, un mes ieraudzijam so pasu, tikai zilbinosas saules gaismas pielijusu pilsetu, kuras vards laikam bija Gersea. Pa laukumiem un ielam-traucas masinas, steidzas dzivas butnes, tomer attalums bija parak liels, lai tas varetu skaidri saskatit.
Uz ekrana — tas patiesi bija ekrans — tirumi mijas ar purpursarkanu augu plantacijam. Sie augi atgadinaja Ellas koku sinisi vai, ka stastija Ilna, uz Arbora sastopamo krumaugu trentehoru. Pa zilgano celu drazas automasina, lidziga tai, kuru isti nepaguvam aplukot, kad mums uzbruka misliki. Ar skatienu pavadijam masinu. Tas cels vijas augsup uz observatoriju kalna virsotne — vismaz mes pienemam, ka si celtne ir observatorija. Kamer atteli mainijas, nemitigi skaneja diktora balss, tacu rnes no komentariem nesapratam ne varda. Tad ieraudzijam masinu tuvplana, no tas izkapa divkajaina butne ar cetram rokam un apalu galvu. Divaina radijuma seja nebija laga saskatama, un tas nozuda kada nama.
Ekrans uz mirkli satumsa, pec tam uz ta paradijas saules attels: redzejam, ka spideklis pamazam zaude spozumu, klust sarkans. Sapratam, ka musu acu prieksa atklajas sis planetas cilveces boja ejas vesture. Cilveks, kas brauca masina, drosi vien bija bijis kads zinatnieks vai plasi pazistams valstsvirs, jo vairakkart redzejam vinu gan runajam sapulces, vadam neparastas masinas, gan ari ka armijas virspavelnieku. Galu gala, terpies caurspidiga skafandra, vins krita cina pret mislikiem. Pirms tam verojam, ka vins izriko darbus, regule mikroskopiska lieluma ierices, nosledz durvis, uz kuram rotajas daudzstarainas saules simbols — bareljefs, kuru mes uzreiz pazinam. Filma nobeidzas ar to, ka viens no divainajiem svesiniekiem pacela akmens plaksni grida tiesi zem sviras, ko es nejausi biju nospiedis.
Protams, tiklidz pirmais apjukums bija pari, sakam meklet plaksni un visai atri to uzgajam. Zem tas bija vitnu kapnes. Drosibas pec uzvilkusi skafandrus, nokapam leja, liela, maigas, zalganas gaismas pielijusa telpa. Izgajusi tai cauri, nonacam otra zale, no tas — tresa un ta joprojam no zales zale, kas virknejas cita aiz citas. Pirma no tam bija tuksa, bet parejas gandriz lidz griestiem piekrautas ar metala ladem, kuras velti pulejamies atvert… Pedejas zales gala otras vitnu kapnes veda augsup, un pec ceturtdalstundas gajiena nokluvam zem caurspidiga kupola, ko izoleja sluzu kamera. Kupols atradas tumsa klajuma, kaut kur aiz pilsetas robezam. Pa sluzu kameras dubultdurvim vareja iziet lauka, bet mes so iespeju neizmantojam, jo visa apkartne bija ka noseta ar mislikiem.
Kops sa briza sakas divaina dzive, kas ilga veselu Zemes menesi. Gaisa nu vairs netruka; tomer Ilna atklaja, ka panemusi lidzi tikai divas rezerves partikas karbas un vienu ar kosmonautu baribas tabletem. Ar vienu sadu karbu mums uztura pietiktu vairak neka gadam, toties udens aptruktu jau pec paris menesiem: musu skafandru mugursomas bija iemontetas nelielas, aspratigas ierices, ar kuru palidzibu uz mirusajam planetam no skidram vai sastingusam gazem vareja viegli iegut udeni, tacu so agregatu filtri dereja ne ilgak ka vienu menesi. Par spiti visam, tagad tomer varejam ceret, ka glabsanas ekspedicija mus atradis, jo Suilika noradijumus bijam» stingri ieverojusi.
Kad draudosas briesmas uz laiku bija noverstas, Ilna lava valu savam bedam. Centos meiteni mierinat: musu ksills tacu bija loti izturigs, iespejams, ka Akeijons ir dzivs un, kad ieradisies isi, izglabsies kopa ar mums. Ilnu parliecinat man neizdevas. Tomer velak isteniba izradijas daudz neticamaka!
Paslaik mes nevarejam neko citu darit, ka vien est, gulet un gaidit. Vairakkart noskatoties filmu par Sifana boja eju, iegaumejam to visos sikumos un nemitigi slavejam genialo butni, kas izgudrojusi so sleptuvi un saglabajusi atminas par savu tautu. Caur observatorijas kupolu verojam mislikus. Tie driz vien mus pamanija, bet, parliecinajusies, ka starot nav verts un ka sadragat kupolu nebus iespejams, nelikas par mums vairs ne zinis.
Stipra, caurspidiga kupola patveruma es augam dienam petiju sos savados radijumus. Salidzinaju sevi ar biologijas-studentu, kurs mikroskopa peti jaunatklatus mikrobus vai nepazistamus kukainus. Tiesa, mans stavoklis bija neapskauzams, jo seit truka jebkadas iespejas eksperimentet. Visu so gusta pavadito menesi es velti lukoju izprast misliku kustibas. Gandriz pilnigi drosi var sacit, ka neviens cits plasaja pasaule tagad nepazist sis butnes tik labi (nerunajot, protams, par mislikiem pasiem) ka mes ar Ilnu. Un tomer menesa beigas nepavisam nebijam gudraki ka sakuma. Sajos neparastajos metala briesmonos neatklajam neko tadu, ko musu izpratne varetu devet par organizetu darbibu, neko; kas atgadinatu instinktu, pat ne kaut ko lidzigu visvienkarsakajam tropismam. Tacu mana pieredze Sansinas sala liecinaja, ka mislikam piemit ne vien saprats, kam gan nav neka kopeja ar musejo, bet ari jutas, kas mums labak uztveramas.
Acimredzot manu organi mislikiem ir, kaut gan gruti iedomaties, kadi: kupolam misliki nekad neuzgrudas, ja neskaita pirmas dienas, kad vini lukoja to sadragat. Musu esamibu sis butnes noteikti nojauta. Pec kada laika mes pat iemacijamies atskirt «pazistamos» ienaidniekus no «svesajiem», kuri garamejot velti raidija uz mums savus starus. Dazi, kurus viegli vareja pazit pec ipasa brunu veidojuma, saja mirusaja pilseta uzturejas pastavigi.
Luk, mani noverojumi par misliku dzivi: sis nemitigi kustigas butnes miegu, skiet, nepazist. Vairak neka
