piecdesmit stundu pec kartas mes ar Unu parmainus verojam kadu misliku, kurs musu kupola tuvuma nepartraukti meta neizprotamus likumus. Pa vienam misliki sastopami retumis, kaut gan tas nenozime, ka tie dzivotu baros. Misliku grupejumi atri izirst, un tie bez noteikta iemesla rapo no vienas grupas uz citu. Reizem, sapulcejusies kopa pa simt vai pat vel vairak, misliki saplust viengabalaina metala masa. Tads stavoklis var ilgt no dazam minutem lidz paris stundam. Pec tam masa atkal sadalas atseviskos individos. Sakuma uzskatiju to par misliku vairosanas procesu, tacu, baram sadaloties, atsevisko individu skaits nemainijas. Noverojumus trauceja musu lukturu vaja gaisma, jo arpus gaismas loka apkartne grima necaurredzama tumsa, bet galvenais — mums truka aparata skanu ierakstiem. Es nebutu zelojis neko, lai tikai tajas dienas mana riciba butu bijusi domu pastiprinataja kivere, kadu tiku lietojis Sansinas ala. Iespejams, ka tad man butu izdevies tuvak iepazit so metala briesmonu dabu. Bet seit, ieslegtam caurspidigaja kupola, man vajadzeja samierinaties ar pasiva verotaja lomu.
Galu gala man izveidojas zinama teorija par misliku izcelsanos, un ar to es velak iepazistinaju Aszu. Vins manus uzskatus atzina par pilnigi pamatotiem. Tu, bez saubam, zini, ka temperatura, kas ir tuva absolutajai nullei, metali, kas vada elektribu, klust ultravaditspejigi un pretestiba tajos gandriz zud. Iespejams, ka ar sadam paradibam izskaidrojama misliku sencu izcelsanas un ka no tagadejiem mislikiem tie atskiras tapat ka pirma dziva suna uz Zemes no mums, cilvekiem. Varbut kadas mirusas planetas elektromagnetiskaja lauka ar sarezgitu, paatrinatu svarstibu amplitudu reiz nokluvis kads dzelzs nikela kristals un no ta izveidojies kaut kas lidzigs dzivai elektriskai sunai. Ja pielauj sadu iespeju, tad misliku evoluciju var izskaidrot tapat ka dzivibas evoluciju uz Zemes. Indukcijas cela sis kristals izraisija savdabigas dzivibas formas citos kristalos ar jauniem variantiem un jaunam, daudz sarezgitakam ipasibam. Kaut gan misliku navejosais izstarojums nav elektromagnetiska paradiba, tomer katru no sim butnem ietver specigs elektromagnetisks lauks.
Tresaja diena musu udens krajumi izsika un mes bijam spiesti atstat savu sleptuvi. Sim nolukam izvelejamies bridi, kad arpusei, bija redzami tikai divi misliki. Izgaju lauka pirmais un ar paris savieniem tos iznicinaju. Tikmer Ilna steidzas piepildit mugursomas ar sastingusa gaisa un ledus gabaliem. Pec tam ar lielam pulem atveru vienu metala ladi apakseja zale. Lades dibena, kaudze sakrautas, guleja metala plaksnes ar kmeru rakstu zimem lidzigiem gravejumiem. So ladi parvertam udens tvertne. Kad izgajam lauka otrreiz, pa kreisi no observatorijas atradam gluzi tira, sasalusa udens blakus. Ta mes savu rezervuaru piepildijam lidz malam. Mums nudien bija veicies, jo nakamajas dienas simtiem misliku nemitigi lodaja ap musu torni.
Atceroties so neticami laimigo apstaklu sagadisanos, man ikreiz gribas sev jautat, vai patiesi mus toreiz nesargaja kada augstaka vara? No otras puses, tie, kuriem nelaimejas, vairs neatgriezas un nevar neko pastastit) bet tadu, bez saubam ir vairakums; atgriezas tikai tie, kuriem talka nak labveligi apstakli — laimigs gadijums vai kas cits. Un tomer, dienam ritot, es saku saubities, vai paliksim dzivi. Ari Ilna bija atmetusi ceribas glabties. Si cinas tik drosmiga meitene iesliga dzilas skumjas, galvenokart brala boja ejas del. Izmisis raudzijos, ka vina ar katru dienu klust balaka un drumaka, gandriz neko need un zaude spekus. Piekerusies manam elkonim, meitene stundam ilgi sedeja man blakus. Un kaut gan abi zinajam, ka milam viens otru, si apzina nedeva mums mierinajumu, jo sinzu stingra morale liedz runat par maigam jutam, ja gimene ir seras. Atklat milestibu sinzu meitenei, kas tikko zaudejusi tuvinieku, butu ne vien netaktiski, bet nozimetu nekaunigu apvainojumu.
Kadu dienu, ja vien saja tumsas valstiba vispar vareja runat par dienu, sezot, ka parasti, zem kupola, mes luktura gaismas loka verojam dazus mislikus. Melnajas debesis blavi mirgoja neaizsniedzami talu galaktiku iegarenie plankumi. Peksni, parpludinadama pilsetu un krasi iezimedama pilonu siluetus un smailo tornu eksotiskas enas, kaut kur izplatijuma uzliesmoja zilbinosa gaisma. Ta atsitas kupola, iecirtas mums sejas ta, ka bijam spiesti, sapes iekliedzoties, aizvert acis.
— Ilna! Tie ir isi! Isi!
Satraukuma tricosam rokam palidzeju Ilnai uzlikt galva kiveri un piestiprinaju pats savejo. Lai maksatu, ko maksadams, vajadzeja signalizet, kur mes atrodamies. Ieladeju pistole divdesmit «karstas» patronas, atveru durvis un savu. Atskiriba no «siltuma» patronam, kas paaugstina temperaturu par daziem desmitiem gradu, sis rada vairakus simt gradus lielu karstumu un spilgtu gaismu. Temeju tuvako misliku bara. Kad pistole bija iztuksota, Ilna man pasniedza savejo. Taustidams apkartni, lidzenumu apgaismoja prozektora stars un, paris reizes parslidejis kupolam, beidzot sastinga virs ta. Glabejs lidaparats, ka mums skita, loti lenam laidas lejup, bet patiesiba pat parak atri. Atspulgojoties planetas noledojusaja virsma, prozektors viesa visapkart blavu puskreslu, un pedigi dazus metrus virs zemes saskatiju milzigu, iegarenu enu: tas vis nebija isu ksills, bet gan sinzu «Tsalans». — Ilna, tie ir tavejie!
Meitene neatbildejusi salima uz ledus. Pacelu vinu un skreju uz zvaigznu kugi. Tas jau bija nolaidies, un tam apkart virmoja sakarsusa gaisa radita dumaka. Skidraja, pusizkususaja ledus masa slideja kajas, klupdams par misliku likiem un ar rokam saglabadams lidzsvaru, centos nenomest zeme Ilnu. Divi skafandros terpti stavi pakera man meiteni no rokam, bet tresais, satveris mani pie elkona, veda sev lidz. Uzkapusi pa zvaigznu kuga kapnitem, izgajam cauri sluzu kamerai un nokluvam «Tsalana» gaiteni aci pret aci ar Suiliku un… Akeijonu!
Sakuma uzvedos visai mulkigi: pavedis Suiliku sanus, parmetu, kapec vins lidojis surp, riskejot ar dzivibu. Suiliks nemaz nesamulsa un, mierigi smaididams, atbildeja:
— Ak Szemes cilvek Sler, tu nemaz neesi mainijies! Ka vienmer, neapmierinats! Kadam tacu vajadzeja radit surp celu!
— Vai Akeijons to nevareja izdarit? — es iesaucos.
— Pec smagajiem pardzivojumiem vins nav vel laga attapies. Gan vins pats tev tulit visu pastastis.
Mums novilka skafandrus. Ilnu, kas joprojam nebija nakusi pie samanas, ienesa lazarete, kura pats reiz guleju. Par vinu rupejas slavenais isu arsts Visedoms, neaizmirsdams piezimet, ka ar tik vieglu gadijumu tiktu gala jebkurs iesacejs students. Kad lina beidzot atvera acis, mes ar Suiliku aizgajam, atstadami pie vinas tevu un brali.
Pec piecpadsmit minutem komanda sapulcejas kapteina kabine. Pargajis ahuna vai, ka sinzi saka, «rroora», «Tsalans» uznema kursu uz kaijenu galaktiku, kur mus gaidija Esina un Beisita. Tad Akeijons izstastija mums savus neparastos piedzivojumus.
Kad tornis uzgazies ksillam. specigais trieciens izmetis Akeijonu no sedekla, un, atsizdamies pret sienu, vins zaudejis samanu. Tada stavokli Akeijons nogulejis vairak neka tris bazikus, pec tam atjedzies un sapratis, ka ksills ir aprakts zem torna drupam. Par savu likteni Akeijons seviski neraizejies, jo gaisa un partikas vinam pieticis vairakam nedejam, tacu loti bazijies par mums un nekavejoties sacis gudrot, ka atbrivot ksillu, lai dotos mums paliga.
Ksilla izturigais apvalks bijis vesels, nevarejis manit ari ne mazako gaisa zudumu. Motori darbojusies, bet nespejusi pacelt milzigo drupu kaudzi. Jaatzist, ka tas ir viens no mazo ksillu trukumiem — tie attista neiedomajamu atrumu, lieliski manevre, tomer to jauda nav visai liela. Labi apzinadamies, ka uznemas loti riskantu manevru, Akeijons nolemis uzreiz pariet ahuna un no turienes velreiz atgriezties surp mums pakal.
Manevrs izdevies normali, vienigi pirmais grudiens, atraujoties no planetas, bijis daudz stipraks neka parasti. Nakamaja mirkli, manevrejot preteja virziena, ksills. nav izniris kaut kur tikko atstatas planetas tuvuma, bet gan absoluta tumsa, kurai cauri nespejusi iz: lauzties pat snesa stari. Bezgaliga tale vide jis tikko manams blavs gaismas plankums, iezimejot kadu galaktiku vai, drizak, galaktiku kopu.
Sai vieta Akeijona stastu partrauca Suiliks, uzsakdams garu garo diskusiju par tiri tehniskas dabas jautajumiem. Isi bija sakusi petit ahunu daudz agrak par sinziem un tadel sai zina jutas paraki. No visam sim runam sapratu, ka soreiz ksills ienira ahuna nevis no kosmiskas telpas, bet tiesi no pla netas virsmas, tapec pirmais grudiens bija daudz specigaks. Atravies no musu Visuma kopa ar dalinu kosmosa, ksills skersoja ahunu — ja nekurieni vispar iespejams «skersot» — un nonaca viena no antipasaulem, starp kuram museja iespiesta ka skinka skele starp divam sandvica pusem.
Tadejadi nokluvis antipasaules izplatijuma, Akeijons, par laimi, atradas pietiekami talu no antimaterijas sakopojumiem. Vins acumirkli neaptvera, kur atrodas. Laiku pa laikam ietikskejas radiacijas limena raditajs un, ka liecinaja bultina, radiacija strauji pieauga. Ar sadam iericem kosmosa nosaka zonas, kur kosmisko staru intensitate parsniedz normu. Tacu sie stari krasi atskiras no parastajiem. Turklat te, tik bezgala talu no visam galaktikam, radiacijai vajadzeja but pavisam niecigai.
— Un tad es peksni sapratu, — Akeijons stastija. — Atcerejos lekcijas par teoretiski iespejamam antipasaulem un to ipatnibam. Stari, kurus registreja mans skaititajs, radas, atseviskiem antimaterijas atomiem anihilejoties sadursme ar ksilla pozitivo materiju un sairstot ultra fotonos. Ik mirkli es vareju ieklut koncentreta negativas materijas josla, un tad — ardievu gan pasaules, gan antipasaules!
Akeijons izmisiga steiga saka salidzinat izplatijuma telpiskas trajektorijas registratoru, telpas un laika skaititaja, gravimetru un citu komplicetu, kosmiskiem lidojumiem un parejai ahuna nepieciesamu sistemu raditajus.
