— Cinies drosmigi par Jaltaru un savu Sauli!
Esina pamaja man ar roku. Pec minutes jau biju izejas nodalijuma, man pa pedam sekoja lina, Akeijons un Herangs.
— Esam nolaidusies. Kapiet lauka! Jusu masina atrodas pa kreisi! — pastiprinataja kivere dzirdeju Suilika balsi.
Ar termiskam pistolem rokas atstajam ksillu. Apkartne bija ka noseta ar saplakusiem, pa pusei izkususiem, nedziviem mislikiem. Mus gaidija «sahjens», kas atgadinaja milzigu tanku. Svess isu jauneklis atvera ta durtinas, un mes iekapam masina, tacu piesardzibas pec palikam skafandros. Lai mus butu vieglak atskirt no citiem, mums bija dots pazisanas signals «arta» — vards, kas isu valoda neko nenozime.
— Arta, arta, arta! — atskaneja Suilika balss. — Atbrivojiet silto zonu! Mums japacelas. Vismaz cetru brunnu attaluma nav neviena dziva mislika. Rietumu — ziemelrietumu virziena apmeram divdesmit piecu brunnu attaluma no jums redzami piloni. Mes jus pavadisim. Runa «Parize»! Saku uztvert!
Joka pec biju ieteicis Suilikam nemt par savu signalzimi manas galvaspilsetas nosaukumu.
— Seit Arta! Viss skaidrs. Dodamies cela, — zinoja Akeijons.
Pec tam vins atri noraidija paveles parejiem sinzu sahjeniem. Iesledzu motoru, un mes sakam braukt.
Vadit brunu masinu bija arkartigi viegli: virzienu reguleja sture, atrumu — tikai viens pedalis, atpakalgajienu — reversa svira. Man blakus sedeja Ilna, rokas turedama gataviba uz ierocu vadibas pults. Prieksejais ekrans atainoja visu, kas notika ap mums 180 gradu lenki. Herangs lidziga ekrana veroja aizmuguri. Akeijons atradas sahjena centra komandposteni, vins uztureja sakarus ar ksilliem un parejam brunu masinam, ka ari parzinaja jaunos, vel neparbauditos rbenu ierocus.
Atri, bez starpgadijumiem braucam minutes piecas. Sahjena kapurkedes drupinaja bezvarda planetas sasaluso virsmu, lagiem tas slideja pa sastinguso gaisu. Pie horizonta joprojam blazmoja eksplozijas, kas saja pasaule, kur nebija atmosferas, neradija ne mazako troksni. Tikai brizam mes tas sajutam ka vieglus apakszemes grudienus. Laiku pa laikam, lidojot loti zemu, fantastiska atruma mums pari ka enas aizsavas ksilli; atkariba no redzes lenka tie lagiem skita gan smaili, ovali, gan apalam diskam lidzigi.
Peksni ieraudzijam mislikus. Vispirms kada tumsa plaisa ieverojam blavu metalisku spidumu. Sahjens, kas brauca pa kreisi no mums, izsava, un termiska ladina uzliesmojuma pamanijam pretim slidosus geometriskas formas metala blokus. Neviens no tiem nemeginaja celties gaisa. Pabraucam garam pusizkususiem metala blakiem, ap kuriem vijas violetas liesmu melites, nedaudzie pusdzivie misliki vel turpinaja starot, tacu veltigi.
Nemitigi attirot celu, skersojam lidzenumu un ienemam sauru aizu, kas mums maksaja duci savinu. Parejas brunu masinas tirija aizmuguri un flangus, iznicinot mislikus, kuri slepas klinsu spraugas. Kad nonacam lokveidiga, melnu klinsu ieskauta klajuma, misliki mainija taktiku. Vini metas virsu sahjeniem no augsto klinsu kraujam. Trijas minutes zaudejam divas brunu masinas, misliki tas saspieda un sadragaja, pirms mes paguvam pretuzbrukumam izmantot termisko staru un specigu gravitacijas lauku kombinaciju. Mislikus sie stari nogalinaja lidojuma, bet triskarsais gravitacijas lauks aizmeta tos atpakal tur, no kurienes tie bija pacelusies gaisa. Vienlaikus ar to parejie sahjeni klinsu virsotnes apbera ar termiskiem ladiniem.
Izbraukusi cauri otrai aizai, mes atkal nonacam klaja lauka. Taluma pie kvelosa apvarsna krasi iezimejas pilonu silueti. Tie slejas tik neticami augstu, ka eksplozijas apgaismoja vienigi pilonu pamatnes. Iznicinot sava cela varbut vairak neka pieci tukstosi misliku un zaudejot vel tris brunu masinas, soli pa solim tuvojamies piloniem. Jo tuvak nonacam, jo fantastiskaks skats atklajas musu acim: ksilli gandriz nemitigi meta bumbu pec bumbas, spradziens sekoja spradzienam, apkart bija gaiss ka diena. Eksploziju raditaja siltuma atkusa sasalusas gazes, un dazbrid skita, ka ap miruso planetu atkal veidojas kaut kas lidzigs atmosferai. Migla, ko veidoja gazes, tik loti izkroploja perspektivu, ka noteikt attalumu bija tikpat ka neiespejami. Mes pabraucam garam liela, sadragata, augspedus apgazta ksilla drupam; uz saliektas starpsienas karajas isa likis.
Turpmak neviena dziva mislika sava cela vairs nesastapam. Arejais termometrs radija minus desmit gradu, kas daudzreiz parsniedz misliku pretestibas spejas. Akeijons par to pavestija Suilikam. Drauga atbilde mani iepriecinaja:
— Labi. Bombardesanu pilonu tuvuma partrauksim. Lai fiziki izkapj no masinam un luko izpetit sis misliku buves. Varam jus aizsargat vel vfcselu baziku. Pec tam visi sapulcejieties pilonu austrumu puse. Mes nolaidisimies jums pakal.
— Pavaica, ka viniem sviezas tur augsa,— es paludzu Akeijonu.
— Ta nekas, — Suiliks atbildeja. — Musu zaudejumi parsniedz cetrdesmit procentu. Uz drizu redzesanos!
Aptureju sahjenu kada pilona pakaje. Driz vien piebrauca parejas sesas masinas. Torna metala mezgines izzuda bezgala augstu tumsajas debesis. Herangs izkapa no masinas, parejie sinzi sekoja vina piemeram. Grupas pa septini vini klainoja apkart, meklejot pedas «iericei, kas dzes saules». Ari es izkapu lauka, pavelejis Ilnai un vinas bralim palikt masina. Roka turedams pieladetu pistoli, devos sinziem pa pedam. Nejausi nedzivo misliku ieloka uzgaju kadu mirusu isu, kas joprojam roka ciesi tureja ieroci. Piegaju tuvak.
Aiz kiveres stikla saskatiju pazistamu seju — tas bija jauns students, sardzes prieksnieks, kurs mus ar Szanu aptureja pie zvaigznu kuga taja vakara, kad tikko bija atlidojusi sinzi. Sim jauneklim pirmais celojums kosmosa kluva par pedejo. Gabalinu talak, kada uzkalnina pakaje guleja uz saniem sagazies, zeme notriekts ksills ar ielauztam brunam. Atskaitot pilonus, nekur nemanija nevienas celtnes, ne celu, ne mazako civilizacijas pazimju. Piegaju pie pilona pamatnes: to veidoja tukstosiem viena masa sakususu, nedzivu misliku. Cik talu vien lukturisa gaisma skatiens sniedzas, visa si gigantiska metala konstrukcija sastaveja vienigi no sakususiem mislikiem. Vel vareja skaidri atskirt vinu brunu geometriskas formas. Tatad «ierices, kas dzes zvaigznes», vispar nav! Vai, pareizak sakot, to veido pasi misliki, kuru noslepumainais izstarojums, saplustot koncentreta kuli, spej zvaigznes paleninat atomprocesus. Ka sinzu zinatniekiem, ta jebkurai citai butnei ar miesu un asinim seit nebija ko darit. Vairaku kilometru radiusa ap mums ka krusa joprojam bira bumbas, kliedejot tumsu. Maksligi radita retinata atmosfera parraidija dobju spradzienu dunu, un zem musu metala papeziem triceja zeme. Aizriteja gandriz vesels baziks. Pavelejis sinziem atgriezties sahjenos, ari pats devos uz savejo. Ejot garam sadragatajam ksillam, divains impulss lika man noliekties, pacelt un ienest masina jauna isa liki. Es vienkarsi nespeju saihierinaties ar domu, ka sim jauneklim, ar kuru vel nesen sarunajos, japaliek seit uz sis svesas, izmirusas planetas starp Aukstuma un Tumsas deliem.
Nobraucam paris simts metrus. Apstajusies tresa, pedeja pilona austrumu puse, sagrupejamies ciesa loka, gatavi atvairit jaunu misliku uzbrukumu. Bet tie vairs neradijas. Pec briza nolaidas pirmais lielais ksills, tad citi un beidzot Suilika milzigais flagmankugis. Nodevam sahjenu pirma ksilla pilotam. Suiliks mus sagaidija kopa ar abiem rbeniem. Ieraugot Beisitu, es apjuku: mes tacu bijam aizmirsusi izmeginat jauno ieroci! Beisita iesmejas — vinas smiekli vairak lidzinajas Zemes cilveku, neka isu smiekliem.
— Mes izdarijam to pasi, — vina sacija. Ieroci ir loti iedarbigi. Nakosreiz tos varesit izmeginat jus…
— Vai esat gatavi? — vinu partrauca Suiliks. — Startejam.
Zem mums speji nogrima planetas melna masa, uz kuras joprojam ka zili un sarkani punkti mirgoja pedejas bumbu eksplozijas. Lagu lagiem ksillu ieskava violets staru oreols — ka niknas bites, kuram izpostits strops, mums ceju skersoja misliki, bet, budami samera nieciga skaita, tie vairs nebija bistami. Suiliks izsauca pec kartas visus ksillu kapteinus: no simt septindesmit diviem dzivi bija palikusi devindesmit divi. Sagrupejusies eskadra planeja simt kilometru augstuma.
Herangs izklastija savas domas par misliku piloniem.
— Manuprat, iznicinat pilonus vairs nav nozimes, — teica Suiliks. — Acimredzot tie ir bistami tik ilgi, kamer dzivas to sastavdalas — misliki… Bet kas zin? Skatieties uzmanigi, tulit sprags infraatombumba. Kaut kas tads nav pieredzets kops pedeja kara uz Ellas-Venas. Iesledz, Esina!
Esina nospieda sledzi. Aizriteja dazas sekundes. Talu zem mums lejup atri krita niecigs, gaiss punkts, beidzot izgaisdams tumsa. Peksni virs bezvarda planetas iedegas zvaigzne, kas nakamaja mirkli izraisija milzu eksploziju: uzliesmoja divaina, spilgti violeta gaisma, kas parvertas zilas, zalas, dzeltenas un beidzot sarkanas liesmu meles. Tas apgaismoja planetu divsimt kilometru attaluma uz visam pusem no eksplozijas centra, ta ka vareja skaidri saskatit gan lidzenumus, kalnus un aizas, gan melnas plaisas uz sidrabaini vizosas, apsarmojusas zemes. Tad viss izzuda. Bridi virs planetas peldeja mirdzoss gazu makonitis, bet driz vien ari tas izklida.
— Parejam ahuna, — Suiliks noteica.
