ja tev pasam ta nav — jebkura laboratorija to pagadas. Skiet, ka tavam kazam janotiek uz Arbora? Ka tu turp noklusi? Cik zinams, padome nolemusi aizturet seit visus sinzu zvaigznu kugus. Ja velies, varu aizvest jus turp sava ksilla.
Pec trim dienam Suiliks mani kopa ar Esinu, Akeijonu, Helonu un Ilnu, kas bija ieslegta atseviska kabine, kur man ieeja bija liegta, aizveda uz Arboru.
Greznas ceremonijas, kadas parastas semona meitu kazu gadijumos, attelosu tev citreiz. Tad ari sikak pastastisu, cik krasna ir lieliska sinzu planeta. Ja Ellas pasaule ir mieriga un maiga, ja mirusas planetas, uz kuram esmu bijis, atstaj bezgala drumu, baigu iespaidu, tad Arbors ar zilganmejajiem okeaniem, varenajiem, pat divdesmit kilometrus augstajiem kalniem un plasajiem, zalajiem vai purpursartajiem meziem, kurus sinzi rupigi kopj un saudze, parsteidz ar savu mezonigo skaistumu. Neilgais laiks, ko pec kazam pavadijam Taras ieleja, man vienmer paliks atmina. Mes nodzivojam tur tikai sesas Arbora, proti, gandriz astonas Zemes dienas. Viena no jau minetajiem meziem, kalnu ieleja starp stavam nogazem, kur no ledajiem lejup plust zilgans strauts, kraujas mala atrodas neliels jaunlaulato namins. Dazus kilometrus zemak strautu skerso aizsprosts, un tur izveidojies ezers. Ta krastos pacelas izpriecu pilsetina Nimoe. Tacu neviens sinzs pat neiedomajas parkapt neredzamo robezu, kas skir ezermalas pilsetinu no jaunlaulato ielejas. Ta ir sena tradicija, kada, ja nemaldos, bijusi ari indianiem apaciem: jaunajam parim vairakas dienas obligati japavada pilniga noskirtiba. Manuprat, sada sinzu tradicija ir slavejama.
Turpreti vinu parmeriga kaisliba uz visadam ceremonijam ir pelama ipasiba. Sai zina vinus varetu salidzinat varbut vienigi ar senajiem kiniesiem. Sesam divata pavaditajam dienam sekoja vesela virkne svinigu ceremoniju un mielastu, kuros mums nacas piedalities. Sinzu parasas nepazidams, dzivoju vienas bailes, lai tik nepielautu ko netaktisku, un atviegloti uzelpoju, kad semoni beidzot atlava, ja vien velos, atgriezties uz Ellu.
Uz Arbora pardzivoju vel kadu satraucosu bridi: reiz Akeijons aizveda mani uz centralo observatoriju planetas dienvidu puslode. Tur astronomi man paradija musu dzimto galaktiku — blavu, gaisu plankuminu kaut kur talu Brenorija zvaigznaja. Maksimali palielinats specigaja teleskopa, kas ar savu uzbuvi krasi atskiras no musejiem, sis plankumins parvertas spiralveida zvaigznu puteklos. Starp zvaigznem tikko samanama tur videja musu Saule, ap kuru pavisam sicina un neaizsniedzama rinkoja Zeme. Gaisma, ko uztveram, celoja surp jau astonsimt tukstos gadu, un, ja ar augsti attistitas sinzu tehnikas palidzibu varetu skaidri saskatit Zemi, vienigais, ko mes tur ieraudzitu, butu dazi nozelojami pitekantropi kada mezmala.
Tagad, dzivojot dzimtene, mes ar linu skaidra laika katru vakaru meklejam debesis Andromedas zvaigznaju. Verojot to, es gandriz fiziski izjutu neizmerojamo attalumu, kas mus no ta skir. Isu galaktika no Zemes atrodas tik talu, ka ta nav saredzama pat visspecigakajos teleskopos. Bet, raugoties mazaja opalkrasas plankuma — Andromedas miglaja, gruti iedomaties, ka tur dzimusi sieviete, kas patlaban sez man blakus, un ka es patiesi esmu tur bijis…
Arboru atstajam tris menesus pec kazam. Ka norunats, mums pakal atlidoja Suiliks. Startejam no Berizenkoras kosmodroma, kas bija parpildits ar milzigiem zvaigznu kugiem, kuri uztur sakarus ar sinzu kolonijam un citam planetam. Suilika ksills tiem lidzas izskatijas gluzi niecigs.
Tiklidz pacelamies gaisa, Suiliks pavestija, ka esmu ieskaitits «Miruso saulu torpedetaju» eskadras staha. Skita, ka mans draugs sak iekarot vardu. Tobrid prata iesavas jautajums, kuru jau sen nespeju izprast: kapec isi tiesi mani nemitigi izvelas tik atbildigiem un riskantiem… uzdevumiem? Katra zina biologu grupa es butu noderejis vairak. Citus pienakumus varetu uzticet sinziem, kuriem misliku izstarojums ari nav bistams. Turklat starp viniem tacu netrukst izcilu fiziku. Esmu parliecinats, ka isi mani tiesam uzskatija par savejo, es viniem vairs nebiju svesinieks ka sinzi, bet ists iss, tikai ar sarkanam asinim. Turklat mani un Suiliku saistija dzila, sirsniga draudziba un, lugdams mani ieskaitit vina komanda, drosmigais isu jauneklis, viens no sis zinatnieku tautas pargalvigakajiem dekainiem, gribeja man davat skaistako, kas bija vina iespeju robezas, — neparastu piedzivojumu.
Daudzreiz klusiba noladeju ne jau musu draudzibu, bet tas sekas!
Atgriezusies uz Ellas, apmetamies Bresie sala, manas majas. Ar manu «masu» Asiiu lina sapratas lieliski. Citigi stradajot ar biologu grupu un meklejot efektivu aizsarglidzekli pret misliku izstarojumu, aizriteja vesels gads. Galu gala nacam pie sledziena, ka sadu lidzekli teoretiski nav iespejams atrast: ka isiem, ta citam dzivam butnem, iznemot sinzus un Zemes cilvekus, misliku specifiskais izstarojums saarda elposanas organu, audus. Bez saubam, elposanas pigmentu praktiski izmainit nav iespejams, tatad nav ari glabina. Petot so jautajumu no fizikas viedokla, pie lidzigas atzinas nonaca ari Asza. Zinami panakumi tomer mums bija: kada nesen izgudrota kimiska preparata injekcijas uz laiku pavajinaja izstarojuma iedarbibu, bet tada gadijuma, ja ta intensitate nebija parak liela.
Reiz, kad no laboratorijas devamies maJup, Suiliks ievilinaja mus ar ILnu sava ksilla in, ieprieks neko nepaskaidrojis, strauji paCelas gaisa. Diezgan labi pazidams isu lidiparatus, driz vien sapratu, ka esam cela uz iarsu. Mes pret to neiebildam, jo nekad vel so planetu nebijam redzejusi. Lidojam ar tarpplanetu celojumiem maksimalo atrumu, as atbilst vienai desmitdalai gaismas atruma.
Mezonigais Marss mazliet atgadina Arboru, kaut gan ir daudz tuksnesainaks un klusaks. Labu laiku turejamies loti augstu, Suiliks pikeja taisni uz kadu kolosalu celtni — rupnicu, kur isi razo ksillus prieks visam vinu planetam. Ar vardu «rupnica» parasti saistas prieksstats par spalgu, nepartrauktu masinu rukonu, bet isi troksnus necies, tapec gandriz visi darba procesi uz Ellas norit pilniga klusuma. Ksillus monteja konveijeriem, pie kuriem dazu stradnieku raudziba rikojas roboti. Neapstadamies izgajam cauri plasajiem cehiem. Beidzot Suiliks mus ieveda milziga nojume, kur dzima jauns, gigantisks ksills. Ta diametrs parsniedza trissimt, bet maksimalais biezums centra — sessimt metru. Atskiriba no parastajiem diskveida ksilliem sis lidaparats atgadinaja lezenu kupolu. Kad bijam kadu bridi to klusedami verojusi, Suiliks teica:
— Seit top musu nakamais kosmosa kugis, ar kuru dosimies iedegt mirusas saules.
— Bet kalab tik milzigs un tik neparasts? — es pavaicaju.
— Tas nepieciesams. Saulu iededzinasanas ierice bus parak masiva un smaga, to nevares vienkarsi nomest uz mirusas zvaigznes. Tapec naksies uz tas nolaisties. Bet, ka zinams, gravitacija tur ir bezgala speciga. Ja ap mums nebus intensivas antigravitacijas joslas, pasu svars mus tur acumirkli nospiedis ka niekus. Lai tadu joslu raditu, bus vajadzigs milzigs energijas krajums, tapec ksilla tiks iemonteta vesela elektrostacija. Kupolveida forma laus ksillam labak parvaret gravitacijas speku. Un tomer es saubos, vai varesim palikt uz mirusas saules ilgak par vienu baziku.
Pagaja vairaki menesi. Pamazam saradu ar domu, ka bus japiedalas saja fantastiskaja ekspedicija. Dienas mierigi riteja talak. Vismaz areji ta likas. Patiesiba sai laika, istenojot grandiozo projektu, uz trim planetam dienu un nakti nerimtigi stradaja visi spejigakie Apdzivoto planetu savienibas zinatnieki. Verojot Ellas mierigas, klusas dabas ainavas, man ne reizi vien iesavas prata, ka aiz sa skietama miera slepjas nemitiga, galvu reibinosa rosme. Tados brizos jutos bezgala atpalicis, dzili nelaimigs un izmisis, ka mazs negerens, kas nejausi nokluvis uz moderna lainera.
Aizrautigi stradaju laboratorija. Uzskatiju, ka man ka Zemes sutnim japarstav musu civilizacija, kas tik loti lepojas ar saviem zinatnes un tehnikas sasniegumiem, kaut gan tie — ak vai! — neskaitamas citas pasaules sen jau parspeti. Biju apnemies katra zina atklat kaut ko jaunu, svarigu, lidz ar to iekarojot tiesibas dzivot uz Ellas, lai mani seit vairs neuzskatitu tikai par «nabaga radinieku», interesantu, neparastu eksemplaru, bet par pilntiesigu Apdzivoto planetu savienibas locekli. Tapec vakaros ilgi lasiju isu aunakos zinatniskos darbus vai ari liku IInai tulkot sinzu rakstus. Biezi vien ar pateicibu piemineju savus bijusos skolotajus: tiesa, lagiem man pietruka zinasanu, tacu emes cilveku darba metodes bija nevainojaias, un es atri apguvu svesos jedzienus. Interesanti atzimet, ka, uzticedami man iauno biologu grupas vadibu, isi sen jau bija mani atzinusi par derigu sabiedribas locekli, kamer es, pukodamies par savam trucigajam nasanam, joprojam kavos ar pasparmetumiem. Patiesi, kaut vai tikai musu organisma ipatnibu del, zinaju daudz ko tadu, kas isiem bija jaunatklajums. Pat sinzi, kuriem ir nenoliedzami sasniegumi biofizika, visas slimibas, tapat ka isi, arste tikai ar attiecigiem stariem, pamezdami novarta vai pat pilnigi ignoredami kimijas nozimi medicina. Un tiesi saja joma man izdevas gut panakumus, proti, atklat jau mineto preparatu, kas uz laiku pasarga isus no misliku izstarojuma.
Kopdzive ar Ilnu sakuma neriteja visai gludi. Sinzi ir atri aizvainojami, bet es reizumis nesavaldigs. Vajadzeja parvaret bezdibeni, kam par celoni bija musu atskiriga audzinasana. Par laimi, religiskie aizspriedumi musu dzivi nesarezgija: sinzi, tapat ka es, ir parliecinati ateisti. Tacu dazadi sikumi izraisija kildas. Ta, piemeram, man likas ermots kulturalo, parspileti ceremonialo sinzu paradums est ar pirkstiem — drosi vien ari tu sovakar ieveroji, ka Ilna vel diezgan neveikli rikojas ar daksinu. Vinu savukart parsteidza mans ieradums velu naktis stradat un nevelesanas celties pirms ritausmas. Maz pamazam starp mums tomer nodibinajas pilniga saskana, un jasaka, viena zina Arbora sievietes ir daudz parakas par savam Zemes masam — vinas nekad nedraud viram, ka atgriezisies pie maminas!
